Dodamies neparedzamajā, plāns B, cerība mācīties klātienē. Vecāku sajūtas pirmajā skolas dienā
Foto: Privātais arhīvs

Ar cerībām par iespēju mācīties klātienē un atraisīt pieklusušās klātienes komunikācijas prasmes, aizpildīt robus mācībās, bez tik svinīgās 1. septembra sajūtas, jo vecāki nevar būt bērniem līdzās, – tās ir tikai dažas no sajūtām, ar kurām dažāda vecuma atvašu mammas un tēti sagaida šī gada skolas sākumu. Četri vecāki dalās savās sajūtās.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Man ir četri bērni – trīs skolēni (6., 9. un 12. klasē) un bērndārzniece. Tas, ka nebūs svinīgā skolas brīža, tik ļoti neatņem svētku sajūtu, jo bērni jau ir lieli un tik ļoti neilgojas redzēt vecākus pirmajā mācību dienā. Kaut atceros skolas laiku, kad pēdējās klases skolēni veda "pirmīšus"... Tas ies secen.

"Septembra stress", kā parasti, nekur nav īsti pazudis – kad jāizdara visas pulciņu u. c. svarīgās izvēles vai pēdējā brīdī noteikti kaut kas izrādās nenopirkts. Man ir zināms uztraukums par to, kā bērni iejutīsies klātienē, jo katrs no maniem bērniem attālinātajās mācībās ir juties atšķirīgi – viens laimīgs, ka varēja izvēlēties dzīvot laukos, bez dunas riņķī, un tādēļ uzlaboja mācību rezultātus. Cits, pretēji, nespēja sevi mobilizēt neklātienes mācībām, un sekmes, motivācija kritās. Un par daudz ierāvās datorā. Vēl vienam – viss diezgan neitrāli, elastīgi. Bažījos, kā bērni jutīsies maskās, – diviem tās būs jāvalkā. Spļaušanas testi gan man liekas pieņemama alternatīva. Viens, pilngadīgais dēls, pats izvēlējās vakcinēties. Ir arī zināmas bažas, vai nesāksies arī klases šķelšanās, kā tas neveselīgi notiek pieaugušo sabiedrībā. Kā jūtas citi vecāki?

Septembris kā mammai un skolotājai: "Man skolas pietrūkst vairāk nekā bērniem"


Dodamies neparedzamajā, plāns B, cerība mācīties klātienē. Vecāku sajūtas pirmajā skolas dienā
Foto: Privātais arhīvs

Arta Jurgenovska ir gan trīs skolēnu mamma, gan mūzikas skolotāja Jelgavas Valsts ģimnāzijā. Bērni mācīsies 3., 8. un 9. klasē. Ar kādām sajūtām Arta gaida šo mācību gadu?

"Kā mammai man, protams, gribas, lai bērni grib atkal iet skolā, izbauda burzmu un draugu klātbūtni. Šobrīd nevarētu teikt, ka viņiem ir šāda vēlme. Piemēram, mazākajam nemaz nepietrūkst "skolas kolhoza" – vislabāk ir kopā ar mammīti, mācoties individuāli. Teiksim, matemātikā var izspēlēt kafejnīcas situācijas ar rēķināšanu – tējiņa maksā tik, kūciņa tik. Kas nekaiš? Skolā būs 30 bērnu klase! Brīžiem ir sajūta, ka arī lielie ir "aizsēdējušies". Vēlos, lai viņi sajūt, ka kompānijā ir jaukāk.

Kā skolotāja tieši tāpat gaidu būšanu klātienē. Es nevarēju izturēt darbu pie datora! Ne velti esmu izvēlējusies profesiju, kur gribu būt cilvēkos un auditorijas priekšā.

Attiecībā uz 1. septembri kā mammai ir sajūta – jo lielāki bērni, jo vieglāk. Ir iestājies pilnīgs miers, tāda agrāk nav bijis. Tikai nesen sākām pirkt skolai nepieciešamo. Grūtāk bija, kad lielākie bērni, kuriem ir maza gadu starpība, bija mazi. Teiksim, 1. un 2. klasē nācās iepirkties atbilstoši garajiem sarakstiem: tādas krāsas, tādi krītiņi... Lielajiem iepirkšanās ir vienkārša: jāaizpilda penālis, dažas klades – un viss kārtībā. Ar garderobi ir sarežģītāk, jo katram ir sava gaume un vajag konkrētas firmas noteiktus apavus un apģērbus! Protams, saprāta robežās. Atceros, arī man šajā vecumā bija konkrētas vēlmes. Nebija gan tādu iespēju ieceres īstenot...

Kad bērni bija mazāki, apzināti izvēlējos mazāku slodzi darbā, lai pirms pieciem būtu mājās un atvases sagaidītu. Bet man šķiet, ka arī pusaudžiem kādā brīdī ir patīkami, ja mamma ir mājās...

Ja kopumā vērtē pagājušā gada attālinātās mācības, nevaru sūdzēties par saviem bērniem. Dzirdu, ka citiem bijušas lielākas grūtības, vajadzējis meklēt psihologa un psihiatra palīdzību... Protams, bija brīži, kad mums visiem "brauca jumts" – visiem pietrūka vienatnes, tukšas mājas. Taču viņi visu darīja un bija sekmīgi normas robežās. Kaut mācības un darbus bija izaicinoši plānot. Kā nekad novērtēju katru centu, kas ieguldīts mājas kredītā, jo laikā, kad īsti nevarēja tikt ārpus mājām, bija svarīga katram sava istaba. Tāpat – apkārtne. Kad vien bija starpbrīdis, centos atvases "izspert ārā", lai pabrauc ar riteni, skrituļdēli vai pamētā bumbu, aiziet uz tuvējo mežu... Arī ar datoru pieejamību problēmu nebija, jo palīdzēja skola.

Brīžiem ir sajūta, ka arī lielie ir "aizsēdējušies". Vēlos, lai viņi sajūt, ka kompānijā ir jaukāk. Arta Jurgenovska

Man nav audzināmās klases, bet tomēr ir zināms apmulsums, vai ievadstundā sākt mācības vai runāt par dzīvi – kā izturēsimies viens pret otru, ka nekomentēsim, kāpēc tev ir maska un otram nav. Ir nedaudz bažīgi, kā bērni viens pret otru izturēsies. Tiesa, viņi jau atnes to, kas ir ģimenē. Es strādāju ar bērniem, sākot no 7. klases, un tur skolēni lielākoties spēj būt gana toleranti. Savukārt, ja bērni uzdod negaidītus un neērtus jautājumus, – man tieši tas patīk šajā darbā. Es nebaidos komunicēt, diskutēt, veselīgi pastrīdēties. Varbūt apmulstu, bet tad arī godīgi atbildu, ja nezinu atbildi vai varbūt man nav taisnība..."

Gatava variantam B. Jau sarunāti privātskolotāji


Dodamies neparedzamajā, plāns B, cerība mācīties klātienē. Vecāku sajūtas pirmajā skolas dienā
Foto: Privātais arhīvs

Psiholoģe Ilona Stepanoviča-Monkēviča audzina Miku Valtu, kurš sāk mācības otrajā klasē Jelgavas novada Aizupes pamatskolā. Viņa izprot, ka šobrīd situācija ir neparedzama, un jau spērusi konkrētus soļus, lai gadījumā, ja mācības būs attālināti, būtu jau risinājums, lai bērns pilnvērtīgi mācītos, tiktu uzraudzīts un būtu drošībā.

"1. klase ir ļoti nozīmīga, jo iet bērnudārzā ir citādi nekā skolā. Jāpaiet zināmam laikam, lai bērns pielāgotos, saprastu jauno kārtību – ka jāsēž solā, jāraksta dienasgrāmatā... Sākumā dēls varēja apmeklēt skolu klātienē, bet tad bija jāpāriet uz attālinātajām mācībām. Noteikti esmu par to, lai nepieļautu vēlreiz atkārtojumu mācībām šādā formātā, īpaši maziem bērniem! Pirmajā klasē ir jāapgūst jaunas prasmes, jāmācās pašorganizēties. Attālinātās mācības 1. klasē pilnīgi neder kā forma! Bērns vēl nespēj tā pašorganizēties. Turklāt nav vairs laiki, kad skolēni klātienē tikai sēž skolas solos un kaut ko burtnīcās pieraksta. Pašreizējā izglītības sistēma attīstās, tajā ir citas metodes, bet ne visas no tām iespējams izmantot caur datoru. Pirmklasniekam vajag kustību, neder monotona rakstīšana vai tikai klausīšanās ekrānā. Novēroju, ka bērni bieži vien internetā koncentrējas uz ko citu, nevis skolotāju. Interesantāk ir skatīties, piemēram, kā cits klasesbiedrs rāda jokus.

Izgājusi cauri pagājušajam mācību gadam, šoreiz esmu sagatavojusies B un C variantam – ja nu gadījumā skolu slēgs. Man ir krīzes plāns! Ilona Stepanoviča-Monkēviča

Mums attālinātajās mācībās gāja grūti. Vēlos, lai tas neatkārtotos. Protams, valdība saka, ka maksimāli mācības būs klātienē. Cerēsim, ka tā būs. Arī pagājušajā gadā solīja, ka pirmklasniekus attālinātās mācības neskars. Tomēr beigās šāds modelis bija...

Bērnam jau tā 1. klasē ir daudz jāpielāgojas, bet pašreizējā situācija gan bērniem, gan vecākiem rada vēl lielāku nedrošību. Arī tagad – būs šie testi ar "spļaušanu traukā". Mans dēls jau prasa – kad beigsies kovids? Bērni to izjūt kā kaut ko ļaunu un ierobežojošu.

Tādēļ, no vienas puses, es gaidu jauno mācību gadu ar cerībām, no otras puses, ar bažām, ka var notikt visādi. Nekas nav akmenī cirsts, viss var mainīties. Izgājusi cauri pagājušajam mācību gadam, šoreiz esmu sagatavojusies B un C variantam – ja nu gadījumā skolu slēgs. Man ir krīzes plāns! Ir sarunāti konkrēti pasniedzēji, kas varēs bērnu mācīt, ir pieskatīšanas iespējas, ja būs nepieciešams, atbalsta speciālisti, kas sniegs atbalstu. Krīzēs ir jābūt plānam. Nav iespējams kvalitatīvi strādāt attālināti, savienot darbu ar bērnu "zūmiem" un individuālajiem darbiem un vēl pilnvērtīgi mazu bērnu uzraudzīt. Tas ir ļoti liels slogs vecākiem. Arī vecvecāki nevarēja palīdzēt, jo bija riska grupā. Tad starp pieskatītājiem palika tikai mamma un tētis. Bet ģimenēs, kur bērnu audzina tikai viens vecāks, viss gūlās uz viena cilvēka pleciem.

Praktiski šogad skolai mēs īpaši nekā negatavojāmies, jo ļoti ilgi nebija zināms, kā īsti skola noritēs, – gaidījām konkrētus lēmumus. Tā kā nevarēšu piedalīties 1. septembra svinībās skolā ierobežojumu dēļ, nav tādas svētku sajūtas, kā būtu klātienē. Pirmklasniekiem vēl vecāki var piedalīties, bet citās klasēs ne – lai ierobežotu cilvēku plūsmu. Tādēļ svinīgā sajūta ir izzudusi. Drīzāk ir bažas, kas sekos tālāk. Arī mācībās klātienē jārēķinās, ka pēc attālinātā gada pirmajā klasē bērniem būs dažāds sagatavotības līmenis. Cik viņi atcerēsies, cik būs iemācījušies... Ir daudz faktoru, kas rada nedrošību. Tomēr jāmācās būt pieņemošam šajā mainībā un sagatavot spilventiņu dažādiem situācijas pavērsieniem, jo tas rada kaut kādu drošības sajūtu. Visu laiku ierobežojumi un mainība. Jābūt stresa noturīgiem, jāspēj aptvert daudz informācijas, elastīgi pielāgoties."

Gribas, lai pirmā skolas pieredze ir klātienē


Dodamies neparedzamajā, plāns B, cerība mācīties klātienē. Vecāku sajūtas pirmajā skolas dienā
Foto: Privātais arhīvs

Juriste un dūla Līga Liepa-Kivilande ir četru skolēnu mamma: vecākā meita Lote mācās Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas 12. klasē, pārējie skolnieki – Ikšķiles vidusskolā: Nora 9. klasē, Gustavs 6. klasē un Ieva 1. klasē. Mājās ir arī bērndārzniece Kate.

"Parasti ir žēl, ka pienāk rudens un beidzas vasara, taču šoreiz ir sajūta, ka neko trakāku par pagājušo gadu vienalga nepiedzīvosim. Tāpēc jūtos diezgan mierīgi, ir diezgan liela pieņemšana. No savas puses esam izdarījuši visu iespējamo, lai būtu labi, neko citu daudz nevaram iespaidot. Protams, gribas, lai klātienes mācības būtu pēc iespējas ilgāk un ir zināms stress par šo aspektu. Tomēr viena no atvasēm ir pirmklasniece un negribētos, lai pirmā skolas pieredze būtu attālināti – jau tā jaunajā situācijā tas būtu vēl grūtāk. Savukārt lielajiem bērniem ir tik svarīgā vidusskolas un pamatskolas pēdējā klase, kad arī nebūtu vēlamas attālinātās mācības.

Pagājušā mācību gada pirmā puse vēl pagāja mierīgi. Bet otrajā pusē, kad bija tikai attālinātās mācības, kļuva sarežģīti. Man pašai bija liela slodze darbā, bija nepieciešama diezgan liela iesaistīšanās mācībās, saskārāmies arī ar pusaudžu emocionālās veselības problēmām, kas šajā laikā daudziem aktualizējās. Lielu atbalstu sniedza bērnu skolotāji, kā arī meklējām profesionālu palīdzību, kad kļuva pavisam grūti. Uzelpojām, kad atnāca pavasaris. Vecākajai meitai gāja vieglāk, viņa ar visu tika galā pati. Daļu laika viņa jau dzīvo patstāvīgi, prom no mums.

Grūtības sagādāja arī tas, ka bērni nevarēja tikties ar cilvēkiem. Tomēr katram bērnam bija vismaz pa vienam draugam, ar ko ļāvu tikties, zinot, cik svarīgs bērniem ir kontakts ar vienaudžiem.

Parasti ir žēl, ka pienāk rudens un beidzas vasara, taču šoreiz ir sajūta, ka neko trakāku par pagājušo gadu vienalga nepiedzīvosim. Tāpēc jūtos diezgan mierīgi, ir diezgan liela pieņemšana. Līga Liepa-Kivilande

No praktiskās puses – uz septiņu cilvēku ģimeni nākamajā mācību gadā mums būs četri datori. Ļoti ceru, ka pirmklasniekiem nebūs jāmācās attālināti pie ekrāniem. Ievai nav vēl nekādu datorprasmju, viņa ir tikai paspēlējusies ar telefonu. Ja būtu jāmācās, izmantojot datoru, viņai būtu zināms stress.
Neatkarīgi no attālinātajām mācībām, iekārtojām māju tā, lai katram būtu sava istaba un tur varētu mācīties. Katram svarīgs savs stūrītis.

Parasti skolas un bērnudārza gaitu uzsākšana ar visiem bērniem ir diezgan grūta, kamēr viss ieiet sliedēs. Taču palīdz tas, ka ar vīru darbojamies divatā – pilnībā rēķinos ar viņu, dalām bērnu vadāšanu un citas ar bērniem saistītās lietas savā starpā. Pirmajā klasē būs arī pagarinātās dienas grupa, un tas visu atvieglos. Pulciņi arī pamatā ir skolā, bērni nav daudz jāvadā.

No visiem bērniem siekalu tests bija jāveic tikai pirmklasniecei, jo lielie bērni ir vakcinēti. Vienīgais, par ko viņa bija neapmierināta – ka pamodināju viņu samiegojušos.

Attiecībā uz praktisko gatavošanos skolai es neiespringstu – lielākās lietas nopirktas, ar vecākajām meitām bijām kopā uz veikaliem, lai pašas var izvēlēties nepieciešamo atbilstoši savai gaumei. Pārējiem vienkārši visu sapirku, vadoties no skolas iedotā saraksta. Ja kas trūks, nopirksim vēlāk."

Bērni nedala viens otru vakcinētajos un nevakcinētajos


Dodamies neparedzamajā, plāns B, cerība mācīties klātienē. Vecāku sajūtas pirmajā skolas dienā
Foto: Privātais arhīvs

Rolands Lārmanis ir valdes loceklis "Protezēšanas un ortopēdijas centrā" un tētis Renardam, kurš sāk mācības Juglas vidusskolas 10. klasē, un 8. klases skolniecei Ellai. Viņš neslēpj, ka attālinātās mācības ar diviem pusaudžiem bijis izaicinājums, un vēlas, lai bērni mācās klātienē.

"Attālinātās mācības bija izaicinājums gan mums, gan pašiem bērniem. Dēlam, kurš beidza pamatskolu, visa atbildība gūlās uz paša pleciem, jo mēs, vecāki, bijām darbā. Jāteic, ar šo atbildību tikt galā viņam nācās grūti. Bet lielas izvēles nebija – nācās pielāgoties apstākļiem. Attālinātās mācības radīja arī robus, piemēram, ķīmijā. Ne tikai manam dēlam, tādēļ mēs, vecāki, kooperējāmies un meklējām papildspēkus, ņemot ķīmijas privātstundas grupai. Bet neatkarīgi no tā, vai mācībās vajadzīga palīdzība attālināto vai klātienes mācību laikā, jāmeklē šāds atbalsts. Meitai savukārt atbalstu vajadzēja krievu valodā.

Protams, nemācoties klātienē, nācās bērnus vairāk kontrolēt, kas nevienam pusaudzim nepatīk.

Izskatās arī, ka atgriezties skolā varētu būt bail – kā pieņems klasesbiedri, no jauna būs jāiedraudzējas... Rolands Lārmanis

Meitai arī negāja viegli, bet emocionāli viņai patika, ka ne ar vienu nav jātiekas, viņa negrib atgriezties klātienes mācībās. Vairāk to saistu ar pusaudža vecumu: ja teiksi – balts, pusaudzim tas noteikti būs melns, un otrādi. Turklāt meitenes šajā vecumposmā attīstās ātrāk nekā puiši, viņām ir citāds skatījums uz dzīvi, varbūt arī tam ir sava ietekme. Arī pirms tam meita bija diezgan noslēgta, taču pietiekami ātri iesaistījās klases aktivitātēs, saņēma pateicības rakstus par to. Tolaik acīmredzot prata sabalansēt vienatni ar laiku skolā. Attālināto mācību laikā viņa pilnībā varēja nodoties tam, ka ir labi ar sevi pašu.

Dēls arī labprāt izvēlētos palikt mājās un turpināt mācības attālināti, tas mani uztrauc, jo tas ļautu kaut kur lavierēt. Izskatās arī, ka atgriezties skolā varētu būt bail – kā pieņems klasesbiedri, no jauna būs jāiedraudzējas...

Ir cerība, un esmu par to, ka jāatsāk mācības klātiene, vienalga, kādā formā, bet lai bērni viens ar otru komunicē klātienē, nevis virtuāli. Jebkāda veida komunikācija klātienē ir labāka nekā caur telefonu vai datoru! Dators un telefons nespēj sniegt klātienes sajūtu – nevar apķerties, samīļot viens otru.

Dēls ir komunikablāks, bet viņš arī šajā gadā nav bijis tik izrauts no aprites ar vienaudžiem, jo apmeklē volejbola skolu, tur tomēr bija treniņi un nometnes.

Kas attiecas uz ierobežojumiem, domāju, ka tie ir atbilstoši situācijai. Priecē, ka būs klātienes mācības, iespēja socializēties ar klasesbiedriem un skolotājiem. Noteikti atklāsies robi mācībās, kas radušies pagājušajā gadā. Tas prasīs vairāk pūļu gan no skolotājiem, gan bērniem.

Attiecībā uz praktisko gatavošanos pirmā bija vakcinēšanās. Pārējais jau ierastajā kārtībā. Dēlam tas bija būtiski, lai viņš varētu veidot savu "mazo sporta karjeru" Rīgas Volejbola skolā. Meita vairāk brīvprātīgi piespiedu kārtā ir vakcinēta, jo viņa vairāk ietekmējas no dažādu plašsaziņas līdzekļu nostājas un uzskata, ka vakcinācija nav laba. Sarunu ceļā gan vienojāmies, ka viņa potēsies.
Zinu, ka ir vecāki, kas uztraucas, ka bērni varētu sākt dalīt grupu vakcinētajos un nevakcinētajos, kaut kā šķelties. Taču mani vērojumi to neapstiprina. Dēlam tikko palika 16 gadi, un svinībās bija vienaudži – redzēju, ka viņi nestrīdas par šo tēmu. Viņi nedala pēc tā draugus un klasesbiedrus. To dara pieaugušie. Bērni ir atvērtāki."

Ja esi ISIC vai ITIC kartes īpašnieks, iegādājies "Delfi Abonementu" par īpašu cenu – 1 eiro uz 4 nedēļām. Vairāk par piedāvājumu uzzini šeit.

Tags

Vakcinācija pret Covid-19 Dzīve Covid-19 pandēmijas laikā 1. septembris Attiecības ģimenē Daudzbērnu ģimene Ģimene Skola
0
Skolēns
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form