Džordžs Stīls jau vairāk nekā 27 gadus dzīvo Latvijā un ir ieguvis Latvijas pilsonību. Šo gadu laikā viņam izveidojies viedoklis gan par to, cik ārzemniekus pieņemoša un iekļaujoša ir mūsu sabiedrība, gan arī iespējām situāciju uzlabot. Savā dzīvesstāstā un pieredzē, dzīvojot Latvijā, Džordžs dalījies Eiropas Komisijas (EK) projekta "Esmu eiropietis" ietvaros.
Jau gadu Latvijā norisinās Eiropas Komisijas projekts "Esmu eiropietis", kura mērķis ir skaidrot migrācijas sniegtās iespējas un izaicinājumus, veicināt atvērtāku un iekļaujošāku vidi un vairot multikulturālisma izpratni. Un būtiska projekta daļa ir migrantu pieredzes stāsti. Intervija ar Džordžu Stīlu norisinājās pērnā gada izskaņā, 21. decembrī – laikā, kad pasaule aktīvi cīnījās ar pandēmiju un Krievijas uzsāktā karadarbība Ukrainā nebija kļuvusi par mūsu ikdienu. Stundu garā saruna saīsinātā un koncentrētā formātā veidota kā video pieredzes stāsts, ko iespējams noskatīties projekta "Esmu eiropietis" mājaslapā un organizācijas "Klubs Māja" "YouTube" kanālā.
Lai gan Džordžs Stīls jau vairāk nekā 27 gadus dzīvo Latvijā un ir ieguvis Latvijas pilsonību, viņš nekad te nav juties kā mājās. Pirms kara Ukrainā varējām novērot, ka "latviešu sabiedrība kopumā nav ārzemniekus pieņemoša. Bet tā ir vēl nepieņemošāka pret cilvēkiem, kuri ir acīmredzami atšķirīgi. Protams, es ar to domāju cilvēkus no citiem ģeogrāfiskiem apgabaliem, piemēram, Tuvajiem Austrumiem vai Āfrikas, vai dažos gadījumos pat Āzijas, Dienvidamerikas vai Centrālamerikas. Cilvēkus, kuri acīmredzami atšķiras no Eiropas modeļa, un tāpēc, nē, es nejutos gaidīts šeit, šajā sabiedrībā. Godīgi varu teikt, ka, pēdējos 27 gados dzīvojot šeit, nekad neesmu juties kā mājās. Kaut arī es, iespējams, šobrīd jūtos labāk. Lai gan man ir pilsonība, man te ir divi bērni, ir darbs, paziņas un draugi, es nekad neesmu juties šeit gaidīts," skaidro Džordžs.
Ar rasismu un rasiālismu Džordžam Latvijā nākas sastapties bieži. Pēc viņa vārdiem rasiālisms ir sistēma, tas ir sistemātisks rasisms, ar ko saskaramies ikdienas situācijās. "Patiesībā man ir apnicis minēt dažādus piemērus par to, kas ar mani šeit ir noticis, jo es jau tos esmu devis citās intervijās un lekcijās. Ir varbūt divreiz, trīsreiz vairāk tādu gadījumu, par kuriem es publiski nerunāju. To ir tik daudz, ka es vienkārši esmu pazaudējis skaitu. Bet iemesls, kāpēc man tas ir apnicis, ir tas, ka cilvēki šeit atsakās pieņemt vai pat atzīt cilvēka dzīves pieredzi – lietas, ko cilvēks pārdzīvo ikdienā un kas viņu ietekmē. Tā ir mentalitāte, kas cilvēkiem šeit ir, un tā ir apzinātā ignorance – termins, kuru es lietoju ļoti daudz. Šeit ir cilvēki, kuri atsakās pieņemt cilvēka dzīves pieredzi un nevēlas tapt apgaismoti. Turklāt viņi grib palikt vienaldzīgi apzinātas ignorances dēļ. Viņi nekad nedomās, ka šīs lietas būtu patiesas. Un vēl gazlaitings – cits termins, ko es lietoju ļoti bieži, jo tas ir ļoti dominējošs. Situācija, kad runa ir par baltajiem cilvēkiem, kas aizstāv citu balto cilvēku rīcību. "Nē, tas, ko tu domāji, ko tu dzirdēji vai redzēji, patiesībā nenotika." Tas ir vienkārši par daudz. Man ir 62 gadi. Es visu šo laiku esmu bijis uz šīs planētas. Es piedzimu naktī, bet es nepiedzimu vakar. Tam nav attaisnojuma, realitātei nav attaisnojuma. Nav nekāda attaisnojuma nepieņemt cita cilvēka dzīvesstāstu, it īpaši, ja tu gribi, lai kāds pieņem arī tavu dzīvesstāstu. Tam nav nekāda attaisnojuma. Nemaz," pieredzē dalās Džordžs.
Šobrīd rasu neiecietība izpaužas mazāk vokālā veidā, bet tomēr ir acīmredzama un notiek, izmantojot mikroagresijas. Tādas mikroagresijas kā rādīšana ar pirkstu, smiešanās un citas lietas, kas Džordža pieredzē iepriekš notika divas reizes biežāk nekā pirms pandēmijas. Viņaprāt, attieksme nav mainījusies, notikušas tikai izmaiņas uzvedībā. Jaunākie pētījumi parādījuši, ka negatīvisms pret melnādainiem cilvēkiem Latvijā joprojām ir salīdzinoši augstā līmenī.
Runājot par pavadīto laiku šeit, Džordžs norāda, ka viņam iet "kā kurā dienā". "Ir brīži, kad iešana pa ielu ir grūtāka nekā citās dienās. Pandēmijas laikā pozitīvais ir tas, ka cilvēki ir vairāk ierāvušies sevī, viņi neizmet savu rasismu manā vai citu cilvēku sejās tikpat lielā mērā kā pirms pandēmijas. Es domāju, ka lielākā nožēla, godīgi sakot, ir par to, ka mani divi bērni šeit, mana meita un mans dēls, ir izgājuši cauri rasismam. Man pat nav vārdu nevienā valodā, lai pateiktu, kā es par to jūtos, jo šie ir divi jaunieši, kas dzimuši un auguši šeit. Viņi ir bilingvāli, bet viņu pirmā valoda ir latviešu. Viņu pamatmentalitāte ir latviešu, un ir cilvēki, kas ar rīcību un ar saviem vārdiem pauž – nē, tu neesi latvietis. Vai nu tieši vai netieši. Un, protams, viņi izmanto arī citus vārdus, kas ir vēl sāpīgāki un ļaunāki. Viņi arvien vairāk virzās uz to, kā domā citi jaunieši, kas ir – kāpēc man šeit jābūt? Citi jaunieši šeit, kas ir regulāri vietējie, domā, ka šeit nav nekādas perspektīvas ne attiecībā uz darbavietām, ne algām un tamlīdzīgām lietām. Un manu bērnu perspektīvas ir – kāpēc man jābūt šajā rasistiskajā valstī? Kāpēc man jādzīvo savā valstī, kas mani ienīst par kaut ko, pār ko man nav nekādas kontroles?" sašutumu pauž Džordžs.
Raugoties uz to, vai mūsu sabiedrībā šo situāciju iespējams kā mainīt, Džordžs ir skeptisks: "Es jau runāju par apzināto ignoranci. Ja jūs izvēlaties nepieņemt cita cilvēka dzīves pieredzi, kā jūs varat mainīt pieeju, lai būtu iekļaujošāks, pieņemošāks pret citu cilvēku, kas ir citādāks nekā jūs? Šis jautājums vienmēr šķiet interesants un, piedodiet, arī muļķīgs. Un ļaujiet man paskaidrot – slavens, melnādains britu aktieris piedalījās podkāstā ASV, melnādaino, afroamerikāņu podkāstā, un viņš skaidroja faktu, kad kāds viņam prasīja: "Kā tev šķiet, ko mēs varam darīt? Kā mēs varam atrisināt šos rasisma jautājumus?" Un aktieris teica: "Kāpēc tu to jautā man?" Saprotiet – rasisms ir melnādainu cilvēku problēma, ko rada baltie cilvēki. Tas ir tāpat kā teikt: "Jūs radījāt šo problēmu sev. Pastāsti, kā mēs to varam labot." Es piedzimu ar noteiktu ādas krāsu, es piedzimu ar noteiktiem fiziskiem raksturlielumiem. Tā ir mana problēma, un tāpēc man jums jāpasaka, kā novērst šo problēmu. Absurds!"
Intervijas noslēgumā Džordžs norāda, ka ir noguris un nevar piedot rasismu, ko piedzīvojis Latvijā 27 gadu laikā un kas izrādīts viņa bērniem, kas ir latvieši, bet kuriem ir dažādu rasu vecāki. Viņš uzsver, ka viņam ne pret vienu konkrētu cilvēku nav ļaunas domas vai nosodījums, taču situāciju un piedzīvoto kopumā viņš piedot nevar.
Pilnā intervija ar Džordžu Stīlu latviešu un angļu valodās meklējama "Esmu eiropietis" mājaslapas bloga sadaļā. Projekts "Esmu eiropietis" tiek finansēts ar Eiropas Komisijas līdzekļiem un Latvijā tiks īstenots līdz jūnija beigām.
