Eksperts: skolēni zina faktus, bet nedemonstrē dziļāku izpratni  (1)

Runājot par to, vai eksāmenos un izglītības procesā kopumā nepieciešamas izmaiņas, viņš uzsver – tagad vai nekad, norādot, ka ar labo gribu vien nepietiks, būs vajadzīga mērķtiecīga rīcība, lai ieceres mācību satura pārmaiņās būtu nodrošinātas arī ar nepieciešamiem resursiem gan esošo pedagogu profesionālajā pilnveidē un jaunu skolotāju piesaistē, gan mūsdienīgas mācību vides izveidē katrā klasē. Lūk, eksperta viedoklis par situāciju izglītības sistēmā!

Diemžēl tā nav un tāpēc ir jāsecina – līdzšinējā izglītības nozares attīstība nav bijusi pārdomāti vadīta, jo pirms divdesmit vai vairāk gadiem profesionālu pedagogu sagatavošana nebija viena no valsts prioritātēm. Turklāt tie, kas apguva šo sabiedrības attīstības arodu, arvien biežāk izvēlējās savu karjeru neturpināt nozarē. Šodienas rezultāts ir sekas ilglaicīgai pašplūsmai.

Tā secina profesionāļi, kas analizē eksāmena rezultātu. Centralizētajiem eksāmeniem ir būtiska loma izglītības procesā – tie kalpo ne tikai kā vienots mērīšanas rīks, bet arī kā avots analīzei par iepriekšējo gadu rīcības pareizību. Tas uzliek augstu atbildības latiņu, saskaņot iepriekš izvirzītās prasības izglītības standartos un mācību metodikā, kad skolēni uzsāk priekšmeta apguvi, un pārbaudāmo zināšanu un prasmju kopumu, ko vērtē eksāmena brīdī.

Apzināsimies, ka tas ir 12-14 gadu cikls. To, ko vērtējam 2019. gada eksāmenā, skolēns apguvis kopš 2005. vai 2006. gada, kad sāka apmeklēt obligāto pirmsskolas izglītības posmu. Kvalitatīviem mērķtiecīgas rīcības lēmumiem ir nepieciešami tikpat kvalitatīvi mērījumu dati. Mūsu līdzšinējā 28 gadu pieredzē nav uzskatāmu apliecinājumu, ka valstiski būtu veikta datos balstītu lēmumu pieņemšana mācību satura un mācību metodikas attīstībā. Vairāk ir dominējusi fragmentāra vēlme reaģēt uz faktu konstatāciju, meklējot īstermiņa risinājumus.

Līdzšinējā centralizētā eksāmena uzskatāms trūkums ir tas, ka skolēniem ir dažādu mācību stundu skaits attiecīgajā priekšmetā, bet eksāmenā visi tiek mērīti pēc vienas skalas. Pat, ja pieņemam, ka eksāmens tiek izmantots kā iestāšanās slieksnis augstskolā, rezultāts var izrādīties mānīgs. Vai tad augstskolai potenciāli perspektīvāks nav vidusskolas absolvents, kurš ar 25 procentiem mazāku apguvei atvēlēto mācību stundu laiku, kā tas ir specializētajās ģimnāzijas, ir uzrādījis, piemēram, tikai par 10 vai 15 procentiem zemāku rezultātu? Priecē, ka jaunās iecerētās izglītības satura un pārbaudījumu pārmaiņas paredz arī eksāmenu diferenciāciju pēc stundu skaita. Būtiski, lai lēmumu pēctecībā izmaiņas pārbaudījumos neapsteidz izmaiņas mācību procesā.

PISA (Starptautiskās skolēnu kompetences vērtēšanas programma) pētījums liecina, ka matemātikas apguvē esam pavisam nedaudz virs OECD vidējā līmeņa (vidējais rādītājs ir 489, savukārt Latvijas – 496). Latvijā ir vairākkārt akcentēts, ka tikai aptuveni astoņi procenti skolēnu matemātikā sasniedz 5. līmeni (OECD vidējais rādītājs ir 11 procenti, savukārt atsevišķās Ķīnas provincēs vai Singapūrā šis rādītājs ir attiecīgi 44 procenti un 37 procenti). Tomēr valsts attīstībai vienlīdz būtisks uzdevums ir ne tikai ievērojami palielināt skaitu, kas sasniedz augstāko līmeni, bet gan vēl vairāk mazināt to skolēnu skaitu (17 procenti), kas 15 gadu vecumā nespēj uzrādīt matemātikas zināšanas un prasmes augstāk par pirmo līmeni. Sasniegumi veidojas pakāpeniski - tikai stabili apgūstot pamatus, iespējams veidot aizvien augstākus rezultātus. Svarīgi ir ievērot pēctecību – pie salīdzinoši zemiem rezultātiem 9. klasē mēs nevaram gaidīt labus rezultātus 12. klasē.

Šobrīd ir sperti vairāki pirmie soļi un konstatētas problēmas, tomēr ir būtiski nekavēties ar turpmākajām darbībām. Uz jebkuru situāciju izglītības nozarē jāraugās 15 – 20 gadu ciklā. Veicot preventīvas darbības tagad, rezultāti nebūs uzreiz, tomēr arī ilgāk kavēties nedrīkst. Visām izmaiņām jābūt mērķtiecīgām, lai tās tiešām nestu progresu. Arī izglītības standartu pārskatīšana vērtējama kā ļoti pozitīvs solis, tomēr labie nodomi un izmaiņas nedrīkst palikt tikai dokumentu līmenī. Nepieciešama reāla rīcība katrā skolā, katrā klasē, turklāt pēctecīgi, sākot no pirmskolas un sākumskolas.

Nenoliedzot rūpīga visas izglītības nozares attīstības dokumenta nozīmi, ierobežotu cilvēku un finanšu resursu apstākļos būs svarīgi spēt vienoties par prioritātēm un darbību secīgumu. Jau šobrīd Latvijā ir redzamas divu krīžu pazīmes. Pirmkārt, augstas raudzes profesionālu pedagogu īpatsvara samazināšanās gadu no gada un viņu ikdienas pārslodze, kā arī jaunās pedagogu paaudzes mazskaitlīgums un negatavība darbam paaugstinātas spriedzes apstākļos. Otrkārt, fiziskā un emocionālā skolu mācību vide, par kuras veselīgumu esam satraukti arvien vairāk. Steidzami nerisinot šīs divas ikvienai Latvijas ģimenei tik svarīgās ikdienas rūpes par savu bērnu drošību, veselību un nākotnes perspektīvi, sabiedrībā kopumā arvien izteiktāka kļūs neapmierinātībā ar valsts un pašvaldību sniegto izglītības pakalpojumu.

Esošo skolotāju pārslodzi var mazināt, stiprinot psiholoģiskā un sociālā atbalsta dienestu skolās, kā arī skolotāju palīgus sākumskolas un pamatskolas posmā. Lai pedagogam nav jāizvēlas – palīdzēt skolēnam, kam šajā brīdī ir nepieciešama īpašas atbalsts, tādā veidā novēršoties no pārējiem. Ja klasē ir vismaz divi pedagogi (vai pedagogs un palīgs), būs iespējams panākt labu mācīšanos visā klasē, nevis tikai dažus izcilniekus. Turklāt abiem pedagogiem nemaz nav jābūt matemātikas speciālistiem. Ja skolotāja un skolēnu rīcībā ir izglītības tehnoloģijas, kuru prasmīgu izmantošanu jaunās vielas apguvē vai tiešsaistes diagnostikā ir apguvušas abas puses, tas ne tikai efektivizētu mācību laiku, bet samazinātu skolotāju pārslodzi rutīnas darbu izpildē. Un ja vēl šāds, savstarpējā dažādu paaudžu cieņā, notiekošs zināšanu un prasmju apguves process notiek telpā, kura nav saules vai neregulējamas apkures piekarsēta un vēl ar klusu svaiga gaisa pieplūdi, mācību sasniegumi neizpaliks. Par to liecina atsevišķi labās prakses piemēri, bet mēs taču vēlamies, lai tā būtu arī mana bērna klasē, proti, katrā Latvijas klasē.

Veselīga un mūsdienīga mācību vide sabiedrībā, kurā ir cieņpilna attieksme vienam pret otru, un ne tikai starp skolēniem un skolotājiem, bet arī starp skolotajiem un vecākiem, ir arī būtisks priekšnoteikums, lai uz skolotāja profesiju kā savas karjeras izaicinājumu tuvākā un tālākā nākotnē ik gadu raudzītos vismaz 1000 jaunu puišu un meiteņu, kas velētos kļūt par labākajiem skolotājiem pasaulē. Būsim izlēmīgi, koncentrēsimies uz būtisko un mēs to noteikti sasniegsim!"