Fiziķu deficīts: nemotivēti skolēni vai neprasmīgi pedagogi?
Foto: DELFI

"Kāds ir tavs mīļākais mācību priekšmets?" Tikai 10 procenti skolēnu, atbildot uz šo jautājumu, min kādu no eksaktajiem priekšmetiem. Lai arī pēdējos gados nedaudz pieaudzis to skolēnu, kuri par sev tuvu mācību priekšmetu uzskata kādu no dabaszinātnēm, skaits, tomēr speciālisti zvana trauksmes zvanus – valstī ir pārāk maz jauno fiziķu, kā arī citu eksakto zinātņu jomas speciālistu. Kādēļ tā? Patiesībā problēmas jau ir apzinātas, tikai ar risinājumiem valstiskā līmenī neiet tik raiti, kā gribētos.

Bērni nav motivēti un netiek savlaicīgi ieinteresēti izzināt pasaules kārtību, trūkst profesionālu skolotāju, turklāt ar "pliku" entuziasmu vien nepietiek, lai bērniem pasniegtu fiziku, nav vienotas metodikas un kritēriju, kas vispār šajā zinātnē skolas laikā jāapgūst... Kur izkūp jau tā niecīgais skaits jauno fiziķu ar bakalaura grādu? Vai jaunais projekts par kompetences attīstošas izglītības iegūšanu vieš cerības, ka gaidāmas pozitīvas izmaiņas? Par to sarunā ar portālu "Cālis" stāsta Dace Namsone, pedagoģijas doktore, Starpnozaru izglītības inovāciju centra direktore, valsts pētījumu programmas projekta "Jauna pedagoģija un kompetences attīstoša mācīšanās" vadītāja, profesors Mārcis Auziņš, Latvijas Universitātes (LU) Fizikas un matemātikas fakultātes Fizikas nodaļas Eksperimentālās fizikas katedras vadītājs, bijušais LU rektors, un Raitis Streičs, portālu "Fizmix" un "Fizmix skolotājiem" vadītājs, fiziķis.

Vidējais aritmētiskais – klasē viens vai divi skolēni ieinteresēti apgūt fiziku

"Latvenergo", kura paspārnē savulaik tika izveidots portāls "Fizmix", pēdējos piecus gadus konkursa "Eksperiments" īstenošanas gaitā veic pētījumus, uzdodot jauniešiem dažādus jautājumus par eksaktajām zinātnēm. Viens no tiem ir: kurš ir jūsu mīļākais mācību priekšmets? Kā norāda Streičs, lai gan līkne pēdējo gadu laikā par kādu procentiņu kāpj, tomēr visas dabaszinātnes – fiziku, ķīmiju, bioloģiju, matemātiku – mazāk nekā 10 procenti skolēnu dēvē par vienu no mīļākajiem priekšmetiem. Turklāt tie paši pētījumi arī rādot, ka šim procentam nav tendences palielināties. "Attiecīgi katrā klasē ir viens vai divi skolēni, kuriem fizika patīk, padodas un par kuriem pastāv liela varbūtība, ka viņi nākotnē startēs inženierzinātnēs, bet svarīgākais ir, kas notiek ar tiem pārējiem 90 procentiem. Pats ļaunākais, ko ar šiem 90 procentiem skolēnu var izdarīt, ir nokaut vēlmi jau pašā saknē, pat nerunājot par to, ka kāds būs fiziķis vai inženieris, bet vienkārši vēlme apgūt šo zinātni kaut cik sakarīgā līmenī pazūd jau pašā sākumā," akcentē Streičs.

Fiziķu deficīts: nemotivēti skolēni vai neprasmīgi pedagogi?
Foto: DELFI

"Fizmix" vadītājs cer, ka līdz ar jauno kompetenču projektu varētu izdoties paglābt tos 90 procentus, kuriem fizika nav mīļākais priekšmets, lai tas viņiem nekļūtu par nīstamu. Protams, Streičs piekrīt, ka jaunajā izglītības modelī var paredzēt fiziku mācīt dažādos līmeņos, visiem tā nav jāzina visaugstākajā līmenī, bet katrā ziņā ir jādomā par to, kā, mācoties fiziku, celt kompetenci arī citos priekšmetos. "Te gan pastāv risks, ka, pārāk pievēršoties citām prasmēm, var zaudēt zināšanas un tiešās prasmes, kas jāapgūst fizikā," prāto Streičs.

Es gribu apgalvot, ka katru formulu var sajust. Svarīgi, lai formulu apgūšana nepārvērstos par nesaprotamu lietu. Mārcis Auziņš

Namsone norāda, ka problēma ar fiziķu trūkumu ir sena un tai ir vairāki aspekti. Kā vienu no tiem viņa min faktu, ka "no visu augstskolu skaita ir palikušas vien dažas, kuras topošajiem studentiem izvirza kādas prasības, lai iestātos augstskolā". Speciāliste norāda, ka šodienas jaunieši atšķiras no tiem, kuri bija pirms 20 gadiem: "Viņi ir ļoti pragmatiski un racionāli skatās uz to, ko viņiem vajadzētu vai nevajadzētu skolā mācīties. Un, ja viņiem ir iespēja iestāties Rīgas Tehniskajā universitātē (RTU) ar angļu valodas eksāmenu, kāpēc pūlēties un mācīties fiziku? Uz šo jautājumu augstskolas vienmēr reaģē duāli, jo budžeta vietas rēķina pēc uzņemto studentu skaita, – tad nu ņemam visus, kas nāk." Namsone min, ka pēc šādu studentu uzņemšanas RTU pirmajā kursā atsijā milzīgu skaitu jauniešu, kas, viņasprāt, šo problēmu tikai sakāpina, nevis risina. "Problēma netiek risināta, ja fizikas zināšanas netiek prasītas iestājeksāmenā. Manuprāt, mēs izliekamies, sakot, ka skola neiemāca, paši neprasot, lai tas tiktu apgūts. Un te problēma nav jāmeklē jauniešos," uzskata izglītības speciāliste.

Otrs aspekts, ko akcentē Namsone, – jāskatās nevis uz vidusskolas pēdējām klasēm, bet to, kā process dabas zinātņu jomā notiek kopumā, sākot no 1. klases. Kā pamatskolas līmenī tiek mācītas dabas zinātnes, vai tiek ielikts pamats, radīta interese, vēlēšanās, vai bērni pieredz tik ļoti vajadzīgo "klikšķi".

Un trešais aspekts, ko piemin eksperte, ir saistīts ar skolotāju problēmu: "Mēs mēģinām atvieglot prasības, daudz ir savienotāju, apvienotāju, kas arī savā ziņā ir saistīts ar skolu tīklu optimizāciju. Viens skolotājs skrien pa trim skolām, vai arī cilvēks, lai varētu izdzīvot, māca nezin cik priekšmetu. Līdz ar to, ja mēs atvieglojam jebkāda veida noteikumus, lai kļūtu par skolotāju, tad kāpēc mēs brīnāmies par rezultātu?"

Šīs trīs lietas jau vērojamas ilgus gadus un netiek risinātas, bet ir skaidrs, ka problēma pati neatrisināsies, uzsver Namsone.

Auziņš gan problēmu skata no cita skatpunkta. Viņš norāda, ka reizēm dzirdēts sašutums, ka jaunie studenti uz augstskolu atnāk slikti sagatavoti. "Man nav sajūtas, ka tie, kuri atnāk studēt, būtu slikti sagatavoti, bet tas, ka viņi atnāk daudz par maz, gan ir fakts. Ja gribu būt nedaudz provokatīvs: viņu sākotnējā sagatavotība nav galvenais, kas mani kā universitātes profesoru uztrauc. Galvenais, kas mani uztrauc, ir divas citas lietas. Pirmā: vai ir motivācija to darīt? Ja viņiem nav motivācijas mācīties, ja viņi augstskolā ir nonākuši kādu citu nejaušu apstākļu dēļ, tad es kā pasniedzējs auditorijas priekšā varu stāvēt kaut uz ausīm, bet nekas nenotiks. Mēs labi zinām, ka motivācija nerodas augstskolā, tā rodas daudz pirms tam, pat ne vidusskolā, bet drīzāk pamatskolas posmā. Ja tobrīd nav noticis tas klikšķis, kuru mēs tā gribētu, tad augstskolā tas vairs nav izdarāms. Un otra lieta – lai, atnākot no skolas, cilvēkam būtu sajūta, ka izglītība ir process, kurā ir jāiegulda nopietns darbs. Neteikšu, ka šim darbam jābūt tādam, ka students pastāvīgi ir nosvīdis un sarauktu pieri, taču izglītošanās var sagādāt prieku, ja ir motivācija. Ja studentam ir spēja strādāt, ja ir motivācija, tad visu pārējo augstskolā mēs pieliksim klāt. Ja zināšanās ir kādi robi, es teikšu, mēs ar to tiksim galā. Nav noslēpums, ka izglītošanās process augstskolā ir ievērojami intensīvāks nekā skolā, līdz ar to konkrētu robu aizpildīšana nav nekas sarežģīts, bet motivācija un spēja strādāt – tā ir problēma."

Bieži vien mums šķiet – ja mēs kādu problēmu noliksim malā, tā vienkārši atrisināsies. Ar šo noteikti tā nebūs. Dace Namsone

Un vēl, raugoties no augstskolas pozīcijām, šobrīd lielākā problēma, pēc Auziņa domām, nav tā, ka iestājas nepietiekams skaits studentu, bet tas, ka pēc bakalaura grāda iegūšanas ļoti daudzi izvēlas studēt ārpus Latvijas. Jaunieši ir pietiekami labi sagatavoti, pietiekami pieauguši, lai viņus nebaidītu braukšana kaut kur ārpus valsts. "Jau vidusskolā, kad skolēniem tiek jautāts, ko viņi darīs pēc vidusskolas, ļoti liels procents atbild, ka brauks studēt ārpus Latvijas. Tiesa, aizbrauc daudz mazāk, jo tobrīd, iespējams, vēl nav gatavi, ir daudz par jauniem, lai uzņemtos pašiniciatīvu, bet pēc bakalaura jau viņi ir absolūti nobrieduši, lai to darītu. Aizbrauc ļoti daudzi. Fizikā gan patlaban ir nedaudz dīvaina situācija, doktorantūrā studē vairāk cilvēku nekā maģistrantūrā, bet te, iespējams, ir kādas sakritības," pieļauj profesors.

Auziņš arī apliecina, ka viņam neesot sajūtas, ka cilvēkus vispār neinteresētu fizika. Viņš stāsta, ka pasaules līmeņa diskusijās par kvantu fiziku vai ko citu bieži var redzēt ļoti daudz humanitāri domājošu cilvēku – rakstnieku, mākslinieku. Sabiedrībā pastāvot interese par šo citu pasauli, "bet nelaime tā, ka tad, kad skolā sākam par šīm lietām runāt, mēs neatrodam īsto toni un akcentus, kā par to runāt". Un seko visai konceptuāls jautājums – kas mums skolā dabaszinātnēs ir jāiemāca? Vai jāiemāca konkrētas prasmes, piemēram, sarēķināt, cik es samaksāšu par elektrību, ja mana lampiņa degs konkrētu laikposmu, vai, otra galējība, – kā šī pasaule funkcionē. Ir jāatrod pareizais līdzsvars, uzskata Auziņš.

Source

Cālis.lv

Tags

Bērni Izglītība Jaunietis Kvantu fizika Lasāmgabali Latvenergo Latvijas Universitāte Skolēns
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form