Fiziķu deficīts: nemotivēti skolēni vai neprasmīgi pedagogi?  (54)

Bērni nav motivēti un netiek savlaicīgi ieinteresēti izzināt pasaules kārtību, trūkst profesionālu skolotāju, turklāt ar "pliku" entuziasmu vien nepietiek, lai bērniem pasniegtu fiziku, nav vienotas metodikas un kritēriju, kas vispār šajā zinātnē skolas laikā jāapgūst... Kur izkūp jau tā niecīgais skaits jauno fiziķu ar bakalaura grādu? Vai jaunais projekts par kompetences attīstošas izglītības iegūšanu vieš cerības, ka gaidāmas pozitīvas izmaiņas? Par to sarunā ar portālu "Cālis" stāsta Dace Namsone, pedagoģijas doktore, Starpnozaru izglītības inovāciju centra direktore, valsts pētījumu programmas projekta "Jauna pedagoģija un kompetences attīstoša mācīšanās" vadītāja, profesors Mārcis Auziņš, Latvijas Universitātes (LU) Fizikas un matemātikas fakultātes Fizikas nodaļas Eksperimentālās fizikas katedras vadītājs, bijušais LU rektors, un Raitis Streičs, portālu "Fizmix" un "Fizmix skolotājiem" vadītājs, fiziķis.

"Fizmix" vadītājs cer, ka līdz ar jauno kompetenču projektu varētu izdoties paglābt tos 90 procentus, kuriem fizika nav mīļākais priekšmets, lai tas viņiem nekļūtu par nīstamu. Protams, Streičs piekrīt, ka jaunajā izglītības modelī var paredzēt fiziku mācīt dažādos līmeņos, visiem tā nav jāzina visaugstākajā līmenī, bet katrā ziņā ir jādomā par to, kā, mācoties fiziku, celt kompetenci arī citos priekšmetos. "Te gan pastāv risks, ka, pārāk pievēršoties citām prasmēm, var zaudēt zināšanas un tiešās prasmes, kas jāapgūst fizikā," prāto Streičs.

Namsone norāda, ka problēma ar fiziķu trūkumu ir sena un tai ir vairāki aspekti. Kā vienu no tiem viņa min faktu, ka "no visu augstskolu skaita ir palikušas vien dažas, kuras topošajiem studentiem izvirza kādas prasības, lai iestātos augstskolā". Speciāliste norāda, ka šodienas jaunieši atšķiras no tiem, kuri bija pirms 20 gadiem: "Viņi ir ļoti pragmatiski un racionāli skatās uz to, ko viņiem vajadzētu vai nevajadzētu skolā mācīties. Un, ja viņiem ir iespēja iestāties Rīgas Tehniskajā universitātē (RTU) ar angļu valodas eksāmenu, kāpēc pūlēties un mācīties fiziku? Uz šo jautājumu augstskolas vienmēr reaģē duāli, jo budžeta vietas rēķina pēc uzņemto studentu skaita, – tad nu ņemam visus, kas nāk." Namsone min, ka pēc šādu studentu uzņemšanas RTU pirmajā kursā atsijā milzīgu skaitu jauniešu, kas, viņasprāt, šo problēmu tikai sakāpina, nevis risina. "Problēma netiek risināta, ja fizikas zināšanas netiek prasītas iestājeksāmenā. Manuprāt, mēs izliekamies, sakot, ka skola neiemāca, paši neprasot, lai tas tiktu apgūts. Un te problēma nav jāmeklē jauniešos," uzskata izglītības speciāliste.

Otrs aspekts, ko akcentē Namsone, – jāskatās nevis uz vidusskolas pēdējām klasēm, bet to, kā process dabas zinātņu jomā notiek kopumā, sākot no 1. klases. Kā pamatskolas līmenī tiek mācītas dabas zinātnes, vai tiek ielikts pamats, radīta interese, vēlēšanās, vai bērni pieredz tik ļoti vajadzīgo "klikšķi".

Un trešais aspekts, ko piemin eksperte, ir saistīts ar skolotāju problēmu: "Mēs mēģinām atvieglot prasības, daudz ir savienotāju, apvienotāju, kas arī savā ziņā ir saistīts ar skolu tīklu optimizāciju. Viens skolotājs skrien pa trim skolām, vai arī cilvēks, lai varētu izdzīvot, māca nezin cik priekšmetu. Līdz ar to, ja mēs atvieglojam jebkāda veida noteikumus, lai kļūtu par skolotāju, tad kāpēc mēs brīnāmies par rezultātu?"

Šīs trīs lietas jau vērojamas ilgus gadus un netiek risinātas, bet ir skaidrs, ka problēma pati neatrisināsies, uzsver Namsone.

Auziņš gan problēmu skata no cita skatpunkta. Viņš norāda, ka reizēm dzirdēts sašutums, ka jaunie studenti uz augstskolu atnāk slikti sagatavoti. "Man nav sajūtas, ka tie, kuri atnāk studēt, būtu slikti sagatavoti, bet tas, ka viņi atnāk daudz par maz, gan ir fakts. Ja gribu būt nedaudz provokatīvs: viņu sākotnējā sagatavotība nav galvenais, kas mani kā universitātes profesoru uztrauc. Galvenais, kas mani uztrauc, ir divas citas lietas. Pirmā: vai ir motivācija to darīt? Ja viņiem nav motivācijas mācīties, ja viņi augstskolā ir nonākuši kādu citu nejaušu apstākļu dēļ, tad es kā pasniedzējs auditorijas priekšā varu stāvēt kaut uz ausīm, bet nekas nenotiks. Mēs labi zinām, ka motivācija nerodas augstskolā, tā rodas daudz pirms tam, pat ne vidusskolā, bet drīzāk pamatskolas posmā. Ja tobrīd nav noticis tas klikšķis, kuru mēs tā gribētu, tad augstskolā tas vairs nav izdarāms. Un otra lieta – lai, atnākot no skolas, cilvēkam būtu sajūta, ka izglītība ir process, kurā ir jāiegulda nopietns darbs. Neteikšu, ka šim darbam jābūt tādam, ka students pastāvīgi ir nosvīdis un sarauktu pieri, taču izglītošanās var sagādāt prieku, ja ir motivācija. Ja studentam ir spēja strādāt, ja ir motivācija, tad visu pārējo augstskolā mēs pieliksim klāt. Ja zināšanās ir kādi robi, es teikšu, mēs ar to tiksim galā. Nav noslēpums, ka izglītošanās process augstskolā ir ievērojami intensīvāks nekā skolā, līdz ar to konkrētu robu aizpildīšana nav nekas sarežģīts, bet motivācija un spēja strādāt – tā ir problēma."

Un vēl, raugoties no augstskolas pozīcijām, šobrīd lielākā problēma, pēc Auziņa domām, nav tā, ka iestājas nepietiekams skaits studentu, bet tas, ka pēc bakalaura grāda iegūšanas ļoti daudzi izvēlas studēt ārpus Latvijas. Jaunieši ir pietiekami labi sagatavoti, pietiekami pieauguši, lai viņus nebaidītu braukšana kaut kur ārpus valsts. "Jau vidusskolā, kad skolēniem tiek jautāts, ko viņi darīs pēc vidusskolas, ļoti liels procents atbild, ka brauks studēt ārpus Latvijas. Tiesa, aizbrauc daudz mazāk, jo tobrīd, iespējams, vēl nav gatavi, ir daudz par jauniem, lai uzņemtos pašiniciatīvu, bet pēc bakalaura jau viņi ir absolūti nobrieduši, lai to darītu. Aizbrauc ļoti daudzi. Fizikā gan patlaban ir nedaudz dīvaina situācija, doktorantūrā studē vairāk cilvēku nekā maģistrantūrā, bet te, iespējams, ir kādas sakritības," pieļauj profesors.

Auziņš arī apliecina, ka viņam neesot sajūtas, ka cilvēkus vispār neinteresētu fizika. Viņš stāsta, ka pasaules līmeņa diskusijās par kvantu fiziku vai ko citu bieži var redzēt ļoti daudz humanitāri domājošu cilvēku – rakstnieku, mākslinieku. Sabiedrībā pastāvot interese par šo citu pasauli, "bet nelaime tā, ka tad, kad skolā sākam par šīm lietām runāt, mēs neatrodam īsto toni un akcentus, kā par to runāt". Un seko visai konceptuāls jautājums – kas mums skolā dabaszinātnēs ir jāiemāca? Vai jāiemāca konkrētas prasmes, piemēram, sarēķināt, cik es samaksāšu par elektrību, ja mana lampiņa degs konkrētu laikposmu, vai, otra galējība, – kā šī pasaule funkcionē. Ir jāatrod pareizais līdzsvars, uzskata Auziņš.

Namsone, kura darbojas arī projektā "Skola 2030", uzsver, cik ļoti svarīgs posms ir sākumskola – laiks līdz fizikas apgūšanas uzsākšanai. Tieši jaunais kompetenču projekts paredz, ka jau sākumskolā bērnam citādā veidā mācīs dabaszinības: "Bērnam ir jādod iespēja sajust vārdu nozīmi aptaustot, mēģinot, darot, nepazaudējot izziņas prieku. Kaut vai katru fizikālu īpašību, kas piemīt objektam, piemēram, elastību. Dabaszinību kursā jābūt eksperimentam, kurā bērns paņem rokā bumbiņu, mēra elastību, saprot, kas tas ir, ko tas vārds nozīmē. Un tā ar katru vārdu, atrodot sakarību, lēnām nonākot līdz likumiem un teorijai, vispirms mēģinot aprakstīt to vārdiem un tikai tad ķeroties pie simboliem. Tas, ka fizika šobrīd tiek mācīta kā algebra, neveicina procesu. Un tas ir jautājums par to, kā mācīt, lai nepazaudētu dabisko interesi, kas cilvēkos sēž iekšā."

Eksperte atzīst, ka projektā "Skola 2030" nosauktās vispārējās prasmes ir domātas tāpēc, lai tiktu dziļāk iekšā saturā. Tāpat pastāvot cerība, ka inženierzinību elementi, kas tagad saistībā ar jauno tehnoloģiju jomu tiek iestrādāti dabaszinībās, varētu risināt arī pašreiz pastāvošo problēmu. 7. klasē plānots ieviest inženierzinības kursu, bet līdz šim šajā ziņā veidojies pārrāvums. Bērni vecumā, kad vairāk vajadzētu darboties ar dažādām ierīcēm, mēģināt saprast, kā tās darbojas, mācās, piemēram, par augiem. Protams, neatbildēts ir jautājums, kas šo inženierzinību kursu mācīs, kā tas tīri praktiski katrā skolā tiks piedāvāts.

To, cik svarīgi bērniem ir pašiem visu pamēģināt, apliecina arī Streičs, kurš kā "Fizmix" pārstāvis bieži brauc uz skolām, kur bērniem rāda dažādus eksperimentus, stāsta, cik interesanta var būt fizika, kāpēc vispār jāmācās eksaktās zinātnes. Tiesa, tie gan vairāk ir kā kampaņveidīgi šovi, tas nav ikdienas darbs, bet viņš neatceroties nevienu auditoriju, kas būtu neapmierināta ar redzēto un nebūtu priecīga pēc šī pasākuma. "Viņi vienmēr ir aizrautīgi, grib vēl un saka: "Kāpēc mēs, skolotāj, to nevaram darīt visu laiku?!" Te atkal ir jautājums par līdzsvaru. Protams, skolēniem patīk eksperimenti, bet skolotājam kādā brīdī gribot negribot jāsāk mācīt formulas. Māksla ir atrast līdzsvaru starp praktisko, interesanto, to, kur skolēns pats var darboties, un sausajām zināšanām, kas tomēr ir jāapgūst," norāda fiziķis.

Par pareizā līdzsvara atrašanu runā arī Auziņš, turklāt viņš pauž pārliecību, ka katru formulu var sajust. "Ķīmijā, piemēram, bieži tā var būt sava veida triku demonstrēšana – vulkāniņu parāda, čūska no kaut kurienes lien ārā. Kurā brīdī es apzinos, ka saprotu ķīmiju, un kurā brīdī tā ir vienkārši izklaide? Tāpēc ir svarīgi atrast līdzsvaru. Tajā brīdī, kad nonākam līdz formulām, arī ir bīstami, jo situācija var radīt sajūtu, ka ir kaut kāda man nesaprotama formula, kurai pieliek kaut kādus ciparus, un tad kaut ko dabū no tās ārā. Es gribu apgalvot, ka katru formulu var sajust. Svarīgi, lai formulu apgūšana nepārvērstos par nesaprotamu lietu," tā Auziņš.

Viens ir skolēni, kuru motivēšanā apgūt eksaktās zinātnes pietrūkst kāda ķēdes posma, bet otrs – tas, kurš stāv klases priekšā un māca. Un skolotāju trūkumam nav tikai viens iemesls, to ir vairāk, katrs vienlīdz svarīgs, un katram nepieciešams steidzams risinājums.

Latvijā ir ap 700 fizikas skolotāju, precīzs skaits gan neesot zināms, taču divas trešdaļas no viņiem jau ir, pēc Namsones teiktā, ļoti cienījamā vecumā. Jauno fizikas skolotāju trūkst, un vairums viņu strādā, pateicoties savam entuziasmam un mīlestībai pret bērniem un skolas vidi. Taču bieži tas notiek līdz brīdim, kad jaunais fizikas skolotājs izveido pats savu ģimeni, kad jāuzņemas atbildība vēl par kādu. Tad pedagoga atalgojums nereti piespiež meklēt labāk apmaksātu darbavietu.

Streičs, kurš pats kādu brīdi skolā mācījis fiziku, bet nu to vairs nedara, norāda: "Jauno skolotāju ir maz, bet lielākā daļa viņu ir entuziasti. Šobrīd skolā fiziku māca cilvēki, kuriem ir tuva pedagoģija un darbs ar bērniem, tie ir savas jomas entuziasti. Jautājums ir, kā sistēmiski skolā dabūt skolotājus. Runājot ar jaunajiem pedagogiem, atklājas, ka atbilde ir vienkārša – atalgojums. Eksakto mācību priekšmetu skolotāji ir liels deficīts, viņiem karjeras iespējas ir plašas, arī iespējas saņemt konkurētspējīgu atalgojumu, bet pašreizējā skolotāja darba alga nespēj stāties pretī."

Izglītības ekspertei Namsonei ir vēl citi novērojumi: "Dzīvē fiziku bieži vien māca skolotājs, kurš pasniedz arī bioloģiju, ķīmiju. Tas, ka trūkst fizikas, ķīmijas, bioloģijas un matemātikas skolotāju, jau ir gadiem ieilgusi problēma. Šobrīd drīkst mācīt arī studenti, jo prasību slieksnis ir ļoti samazināts. Tas arī nevirza uz kvalitāti, un problēma netiek risināta. Tas tikai atrisina to, ka ir kāds, kurš stāv klases priekšā. Vēl viens aspekts – ārkārtīgi cienījamais fizikas skolotāju vidējais vecums. Skolas šo problēmu risina, kā katra prot."

Kā problēmu risināt? Pēc Namsones domām, vispirms vajadzētu akceptēt, ka problēma pati neatrisināsies. "Bieži vien mums šķiet – ja mēs kādu problēmu noliksim malā, tā vienkārši atrisināsies. Ar šo noteikti tā nebūs. Nedomāju arī, ka to var atrisināt skolu vai pašvaldību līmenī, tā tomēr ir valsts līmeņa problēma, kas ir samilzusi un kuras vienīgie risinājumi līdz šim ir bijuši atvieglot prasības tiem, kas māca, vienlaikus pukstot, ka nav izglītības kvalitātes. Taču tas jau šādā veidā tiek ieprogrammēts – nebūs tās kvalitātes. Līdz ar to tikai ar kādas īpašas valsts programmas palīdzību pārkvalificējot, piedāvājot dažāda veida ceļus, kā šajā profesijā var nonākt, var kaut ko atrisināt. Tāpat pastāv arī atalgojuma problēma, tiesa, tā dažās skolās ir un dažās nav... Bet tās ir sekas," secina Namsone.

To, ka "pliks" entuziasms var darboties tikai kādu brīdi, apliecina arī profesors Auziņš, kuram ir piemērs no dzīves: "Pat tad, kad cilvēks ir absolūti Dieva dots skolotājs, kuram ļoti patīk būt skolā, kādā brīdī viņš atnāk un saka: "Man tagad ir ģimene, man par šiem cilvēkiem jāuzņemas atbildība, tāpēc es vienkārši nevaru atļauties strādāt skolā." Ja skolotājam visu laiku ir sajūta, ka viņš ir profesionāli nenovērtēts, sociāli neaizsargāts, viņš nevar iznākt klases priekšā liesmojošām acīm un degošu sirdi. Ja es jūtu, ka dzīve man ir nodarījusi pāri, ko es varu dot citiem, ja manī pašā nav šīs labās sajūtas, ka viss ir labi un es jums tūliņ izstāstīšu, kā pasaule darbojas."

Ir skaidrs, ka digitālajā laikmetā bez elektroniskās saziņas neiztikt, turklāt informācijas apmaiņa iespējama ātri un no jebkuras vietas, taču eksperti uzsver arī, cik svarīgi profesionāļiem satikties aci pret aci, lai pārrunātu aktualitātes nozarē, diskutētu, iespējams, par kādiem strīdīgiem aspektiem.

Viens no veidiem, kā vienuviet savās idejās var dalīties fizikas skolotāji, ir portāls "Fizmix skolotājiem", kurā patlaban reģistrējušies aptuveni 400 pedagogi. Kā stāsta portāla vadītājs Streičs, pirms 24 gadiem "Latvenergo"sāka organizēt erudīcijas konkursu "Eksperiments", kas paredzēts 8.–9. klases skolēniem, savukārt pirms septiņiem gadiem tapa portāls "Fizmix", taču ar to darbība nav apstājusies, un pirms gada tapa "Fizmix skolotājiem" ar domu veicināt interesi pasniegt fiziku un mācīties parādīt, ka fizika var būt interesanta, ka to var iepazīt dažādi, arī caur eksperimentiem. Sākotnēji portāla veidotāji papildināja tā saturu ar saistošiem piemēriem, vizuāliem materiāliem, bet pirms gada, veicot skolotāju aptauju, radās ideja, ka pedagogi varētu dalīties ar saviem mācību materiāliem ar citiem kolēģiem.

"Tiesa, sākotnēji lielākā daļa bija gatava saņemt materiālus, mazākā – ar tiem dalīties," pasmejas Streičs, bet nu jau situācija ir uzlabojusies – portāla krājumos ir daudz dažādu materiālu, kas sakārtoti pa tēmām, tāpat var redzēt, kuri ir biežāk lejuplādēti. "Portāls ir slēgts un domāts tikai pedagogiem, kuri tajā reģistrējas caur skolvadības sistēmām. Tā ir vieta, kur iespējams ievietot savu mācību materiālu, bet citam skolotājam savukārt paņemt. Tā ir bezatlīdzības sistēma – nav tā, ka tad, ja neesi ar kaut ko dalījies, nevari aizņemties no kāda cita. Materiālu skaits pildās, taču galvenā problēma – veicināt skolotāju interesi dalīties pašiem, nevis tikai ņemt, jo apmeklējums ir liels," stāsta portāla vadītājs.

Skaidrs, ka skolotāji ir dažādi, arī materiāli var būt kvalitatīvi un ne tik labi, bet portālā ir radīta iespēja pie katra materiāla atstāt savu atsauksmi, piemēram, noklikšķinot ikonu "īkšķītis". Tāpat ir redzams, cik bieži kas ir lejuplādēts, kas liecina, ka, iespējams, tieši šis materiāls ir gana labs. Turklāt doma jau nav, ka skolotājs, aizņemoties mācību materiālu, to viens pret viens izmanto savā darbā, norāda Streičs. Galvenais ir smelties idejas, aizņemties kādu daļu materiāla. "Bez skolotāju iesniegtajiem materiāliem arī mēs, portāla veidotāji, šķirojam un liekam kopā iepriekšējo olimpiāžu uzdevumus, "Jauno fiziķu skolas" materiālus. Lielā vīzija ir, ka portālā satiekas visi fizikas skolotāji un dalās ar visu," par nākotni prāto Streičs.

Auziņš norāda uz vēl kādu problēmu – pēdējos gados metodiskā rāmja veidošana notiekot tikai kāda projekta īstenošanas gaitā. Tagad, piemēram, ir "Skola 2030". Viņš saka, ka dzīvē ir tā – viens projekts beidzas, tad ir pārrāvums, līdz atkal parādās kāds jauns projekts, kā patlaban "Skola 2030", kurā ir paredzētas daudzas labas lietas, bet kas notiks, kad tas noslēgsies? Šādu retorisku jautājumu uzdod profesors, piebilstot, ka "ik pa brīdim parādās sajūta, ka projekts visu sakārtos un dzīvosim pēc tā, bet process ir nepārtraukts, tas nevar beigties kādā gadā vienlaikus ar projektu, lai gaidītu nākamo projektu". Ja runā par augstskolu līmeni, šīs lietas labi darbojoties arī starptautiskā kontekstā, apmainoties ar jaunākajām atziņām, pētījumiem. Auziņš min, ka vienubrīd bijis iesaistīts starptautiskā fizikas izglītības tīklā un uz Latviju izdevies atvest dažus fizikas guru, sarīkojot diskusiju ar skolotājiem, bet sarunas īsti neesot vedušās – valodas barjeras, pieredzes trūkuma dēļ. "Es to nesaku par visiem pedagogiem, bet vidējais līmenis ir ļoti lokāls, lai neteiktu – provinciāls, un šie projekti ļauj šo barjeru pārvarēt," uzskata profesors.

Namsone, papildinot šo tēmu, norāda, ka aktuāls ir jautājums – kam ir šī sistēmiskā metodiskā funkcija? Kurš ir atbildīgs par to, kā saistās saturs, metodika, eksāmeni, darbs ar skolotājiem? Kā atbildība ir fizikas mācīšana skolā? Neviena. Nav tādas noteiktas atbildības. "Kādreiz bija mācību satura departaments, bija cilvēks, kurš atbildēja par mācību priekšmetu. Šis cilvēks strādāja, lai saprastu, ko vajadzētu mācīt konkrētajā mācību priekšmetā. Tas ir pazaudēts. Pats no sevis šis process nevar notikt," uzskata eksperte.

Arī Auziņš akcentē: "Ir jāpieņem, ka izglītība ir sistēma, kas nepārtraukti evolucionē, līdz ar to ir vajadzīga kāda fiksēta institūcija, kas par to rūpējas."

Visi sarunas biedri atzīst, ka tajā, kā motivēt bērnus mācīties dabaszinības, liela loma ir skolotāja personībai. Viņam ir jābūt nedaudz māksliniekam. Ir skolotāji, kuriem arods ielikts teju šūpulī, bet ir tādi, kuriem vairāk būtu jāstrādā ar sevi, iepazīstot veidus, kā ar vienu vai citu metodi bērniem var iemācīt nepieciešamās lietas. Tiesa, daudzi pedagogi, tostarp gados jaunie, kuriem entuziasms vēl nav zudis, ir pārslogoti, vienlaikus strādājot, piemēram, skolā vai divās, projektā "Skola 2030" un vēl "Fizmix". "Mācīt ir māksla" – daudzi būs dzirdējuši tādu teicienu, taču Namsone arī norāda, ka nav nekas jauns jāizdomā – pasaulē ir izstrādāti un visiem pieejami metodiskie materiāli – ja tu darīsi šādi, rezultāts būs tāds, tas viss ir izpētīts. "Atliek atvērt un īstenot. Jautājums ir, kā tas ienāk Latvijā," saka eksperte.

"Tā ir māksla tajā brīdī, kad pedagogam ir jāaizrauj skolēns. Aizraut auditoriju var, pirmkārt, ja cilvēks pats aizraujas. Parādot kaut kādas lietas, ko mēs vakar nesapratām, bet kas šodien pēkšņi kļūst saprotamas, jo pastāv kaut kādas likumsakarības, kas šīs lietas nosaka un vada. Tiesa, mēs katrs esam atšķirīgs un katru var aizraut ar kaut ko citu," uzskata profesors Auziņš.

Bērniem, protams, patīk gan vērot, gan piedalīties eksperimentos, taču ar to vien nepietiek, lai apgūtu fiziku. Bieži 8. klases skolēni, kuri sāk mācīties fiziku, uzdod jautājumu: "Kur tas mums noderēs?" "Līdzīgi kā ar visām pārējām lietām, ko apgūst skolā, 95 procenti zināšanu mums patiešām dzīvē nebūs vajadzīgi. Tas, kāpēc fizika ir jāmācās, ko arī saku skolēniem, – ir tas process, kurā mēs trenējam smadzenes, spēju spriest, strādāt komandā, trenējam spēju analizēt procesus. Un tā ir ar visiem mācību priekšmetiem. Kompetenču projektam vienas definīcijas nav, bet jaunais projekts būs vairāk vērsts uz to, ka fizikas zināšanas un prasmes skolēni apgūs, taču citādi. Jāņem vērā, ka profesijas, kas būs aktuālas darba tirgū, kad šie skolēni būs izauguši, iespējams, būs citas – jaunas un nezināmas. Tāpēc svarīgi ir iemācīt fizikas prasmes un kompetences – prasmi strādāt, prasmi mācīties, prasmi izzināt," saka Streičs.

Izglītības eksperte Namsone norāda, cik svarīgi ir domāt par to, kā uzbūvēt mācīšanās procesu, lai pūles nav kā ciešanas. Tā esot meistarības lieta. Viņa uzskata, ka skolotājiem mūsdienās ir jāpārvalda jaunākās tehnoloģijas, ar kuru palīdzību var nodrošināt mācību procesu, lai skolēns tiek smalki piespiests strādāt, pat pašam nemanot. "Caur ciešanām mīlestību pret fiziku diezin vai izdosies uzbūvēt. Bet jautājums ir, kā nodrošināt ikdienas melno darbu, jo viens aizraujošs eksperiments neradīs šo interesi regulāri," pauž Namsone.

Auziņš ar savu piemēru, ka aizraut var jebkuru auditoriju, sasmīdina visus sarunu biedrus: "Kad studēju, man bija viens sānsolis. Mācīju fiziku Centrālcietumā. Man bija dilemma: kā panākt, lai šie cilvēki, kuri cietumā sēž piekto, septīto reizi, – toreiz tur bija tikai recidīvisti – sāktu interesēties par fiziku. Toreiz viegli varēja dabūt šķidro slāpekli. Nolēmu kaut kādas lietiņas sasaldēt un eksperimentā parādīt. Revīzijas priekšnieks gan man teica, ka nedrīkst ienest šķidro slāpekli. Es prasīju, kāpēc nedrīkst. "Oни выпьют." (viņi izdzers – no krievu val., aut.) Es izstāstu, ka to nevar izdzert. "Bсёравно выпьют." (vienalga izdzers – no krievu val., aut.) Beigās pierunāju. Tad mēs tur visu ko saldējām – un trinkšķ, tās lietiņas saplīst. Es jau skatos, ka maniem skolniekiem sāk degt acis. Bet tā aizdomīgi. Tad starpbrīdī viens skolēns pienāk man klāt un prasa, vai drīkst ko pavaicāt. Protams, ka drīkst. "Ja es apliešu atslēgu, tā tāpat salūzīs?""

Profesors akcentē, ka šādos eksperimentos un laboratorijas darbos viena lieta ir likt skolēniem kaut ko izrēķināt, bet cita – viņus patiesi aizraut ar kaut ko. Viņš min vēl kādu piemēru no "gudro bērnu" nometnes, kad tās vadītāji izdomājuši ar lāzeru izmērīt matu resnumu – vai puišiem ir resnāki mati nekā meitenēm, vai gaišie mati ir tievāki nekā tumšie. "Tajā brīdī bērnam kļūst interesanti. Arī kļūdu novērtēšana tad aizrauj. Šie ir tie veidi, kā bērnus aizraut, kā radīt interesi," pārliecināts ir Auziņš.

Taču pats galvenais, kas bērniem būtu jāapgūst, mācoties fiziku, ir "funktieris". Auziņš saka: "Izglītība ir tas, kas paliek pāri, kad visas iemācītās lietas ir aizmirstas. Tas ir veids, kā analizēt lietas, saprast, skatīties noteiktā veidā uz pasauli. Tas ir tas, kas jāiemācās no dabaszinātnēm. Ja tas ir, tad, ja es pat būšu piemirsis otro Ņūtona likumu, paliks lietas, kas ļaus normāli analizēt to, kas notiek apkārt, neiekrist visādos dīvainu cilvēku māņos, kas iestāsta absolūtus stulbumus. Dabaszinātnes jāmācās, lai apgūtu domāšanas veidu, lai varētu apzināties, ka arī zinātne nav pēdējā instance, jo tas ir process, kas attīstās. Tas, kas tagad ir taisnība, iespējams, rīt jau vairs nebūs taisnība. Bet kādā nozīmē nebūs..."