Gatavi vīra un tēta nāvei? Divas sievietes dalās pieredzē, kāda ir dzīve 'pēc'
Foto: Shutterstock

Jebkuram procesam ir sākums un beigas, tas šķietami ir saprotams, ja runā par notiekošajiem cikliem dabā, un dzīvība ir viens no tiem. Tomēr tad, kad pienākušas šīs beigas, mēs īsti nevēlamies to apjaust, mēs vēlamies, lai beigas attālinātos, vismaz tiktāl, lai par cilvēka nāvi nebūtu jārunā pašā dzīves pilnbriedā.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Nāve allaž pienāk negaidīta, lai arī ilgstoša slimība jau ir sava veida vēstnesis, taču neviens šim smagajam brīdim nevar sagatavoties pilnībā. Tā bija arī Sandras ģimenē – lai gan vīrs ilgstoši slimoja, kad pienāca viņa laiks pamest savus mīļos, tas bija tikpat nepanesams brīdis, kā būtu bijis, saņemot vēsti par pēkšņu nāvi.

Savukārt, iespējams, vēl grūtāk ir saņemt pilnīgi negaidītu vēsti, ka cilvēka vairs nav. Zane zaudēja vīru un viņas dēls – tēti, kurš 34 gadu vecumā pats izvēlējās šķirties no dzīves. Šāda izvēle nevienam no tuviniekiem nebija saprotama, neviens to iepriekš pat ļaunākajos murgos nevarēja iedomāties. Jautājums "Kāpēc?" tā arī paliks neatbildēts, bet, pats galvenais, – lai šis jautājums tuvajiem netraucē dzīvot turpmāko dzīvi.

Divas sievietes, kuras pieredzējušas smagu brīdi – mīļotā vīra zaudējumu, viņam esot vēl pavisam jaunam –, dalās pieredzē par dzīves smagākajiem brīžiem un to, kā viņas pašas un viņu bērni cenšas "atveseļoties" no zaudējuma sāpēm, lai nākotnē spētu saskatīt cerību stariņu pilnvērtīgai dzīvei. Abas un viņu bērni piedalījušies SOS bērnu ciematu asociācijas organizētajā bezmaksas atbalsta programmā sērojošiem bērniem un viņu ģimenēm. Tās nosaukums ir "Kalniem pāri", un novembra sākumā sāksies jaunās grupas nodarbības, kurās īpaši gaidītas sērojošas ģimenes ar bērniem līdz sešu gadu vecumam.

Pēdējais lūgums – ļauj man nomirt mājās

Sandra vīru zaudēja pirms trim gadiem, neilgi pēc viņa 40 gadu dzimšanas dienas. Ģimenē aug divi bērni – patlaban meitai ir 11 gadi, bet dēliņam – septiņi. "Bijām četri, bet nu jau trīs gadus dzīvojam trijatā," saka Sandra, kura ar bērniem pagājušogad piedalījās programmā "Kalniem pāri".

Sievietes dzīvesbiedram bija leikēmija jeb asins vēzis. Ar to viņš slimoja ilgstoši – kopumā 14 gadus, bet Sandra kā atskaites punktu smagajam zaudējumam min vīra trīs pēdējos dzīves gadus. Slimība, kas bija iemidzināta, par sevi atkal lika manīt, kad vīram bija 37 gadi. Jau 2004. gadā viņam Vācijā veica kaula smadzeņu transplantāciju, bet otra šāda manipulācija tika veikta 2016. gadā. Slimošanas laikā viņš pārdzīvojis vairākus ķīmijterapijas kursus, izdzēris kaudzēm tablešu... Diemžēl slimība uzvarēja vīrieti.

Latvijas valsts vīrietim apmaksāja visus ar medicīnu saistītos pakalpojumus, esot Vācijā, bet uzturēšanos svešā valstī ģimene sedza par pašu un ziedojumos savāktajiem līdzekļiem. Tas gads bijis ļoti smags. Vīrietis Vācijā uzturējies kopā ar savu mammu, bet Sandra ar bērniem, cik bieži iespējams, lidojusi pie mīļotā. "Tajā gadā meita sāka iet 1. klasē, un mēs nevarējām būt kopā ar tēti. Taču tagad nožēloju, ka nebijām ar viņu Vācijā visu laiku. Toreiz tomēr vēl bija cerība, ka viņš atbrauks mājās un dzīvos. Tagad, kad viņa vairs nav, daudz par to domāju – varēju taču meitu uz skolu palaist nākamajā mācību gadā," atzīst Sandra.

Tā kā vīrs slimoja ilgstoši, savā ziņā var teikt, ka ģimene gatavojās, ka kaut kad visļaunākā diena pienāks. "Bērnus iesaistījām sarunās par nāvi. Mēs ticam Dievam, tādēļ arī daudz runājām par garīgām lietām. Bet domāju, ka, neraugoties uz šo sagatavošanos, bērni līdz galam neizprata nāves jēdzienu. Nāve ir brīdis, kad neko vairs nevar mainīt. Tētis ilgu laiku bija prom Vācijā, bet tad atgriezās mājās... Man šķiet, ka bērni tā arī uztvēra nāvi – tā te ir, bet pēc laika pazudīs un tētis atkal būs. Domāju, ka bērniem realitātes pieņemšana notiek lēnāk," tā Sandra.

Dēls pēc notikušā kā jau bērns toreiz bija gatavs pat svešiem cilvēkiem stāstīt, ka viņa tētis nomiris, taču pieaugušie, ko tādu dzirdot, nezināja, kā reaģēt Zane

Runājot par bērniem, Sandra min, ka meita esot ļoti jūtīga, savā ziņā atkarīga no emocijām, ko piedzīvo mamma. "Meitai pēc tēta nāves tādas klasiskas raudāšanas vispār nebija. Viņa ir noslēgta, pat bērēs slēpa asaras. Un vēl šobrīd, trīs gadus pēc tēta nāves, tāda ir. Jā, ir brīži, kad viņa atzīst, ka ļoti pietrūkst tēta, bet tas ir reti. Puika savukārt ir uz āru vērsts. Priecājos, ka tikām programmā "Kalniem pāri", kur bērniem bija iespēja dažādos veidos, bez vārdiem, izlikt savas sajūtas. Vismaz mani bērni neprot runāt par šādiem pārdzīvojumiem vai baidās, vai kautrējas, tāpēc tā bija lieliska iespēja viņiem dabūt no sevis ārā emocijas, kas sakrājušās. Tiesa, domāju, ka meitai vajadzēs vēl papildu palīdzību, viņa joprojām emocijas notur sevī," stāsta Sandra.

Saņemt sievas atļauju nomirt mājās, nevis slimnīcā

Kad ārsti pavēstīja, ka viss iespējamais ir izmēģināts, bet vīram vairs palīdzēt nevar, viņš no Vācijas atgriezās Latvijā. "Cerība jau nekad nebeidzas, taču viņa dzīves pēdējos mēnešos jau sapratām, ka palīdzēt vairs nevar nekas un neviens. Vīrs pēdējos dzīves mirkļus gribēja pavadīt mājās. Tā viņš man prasīja atļauju, vai var nomirt mājās. Viņš to vaicāja tādēļ, ka man ar to būšot visu mūžu jāsadzīvo. "Vai tas tev būs pieņemami?" – tā viņš man vaicāja.

Gan es, gan viņš pats bija gatavs nāves stundai. Vīrs man atzinās, ka ir ļoti noguris, un domāju, ka viņš vairs nejutās īsti piederīgs šai dzīvei." Šie vārdi Sandru savā ziņā mierinājuši, viņa izpratusi vīra sajūtas – it kā esi līdzās, bet ar vienu kāju jau citā pasaulē. Ģimene ir kristīgi cilvēki, taču vīra slimības dēļ bieži nav varējuši būt kopā ar draudzi, turklāt viņu sirds mācītājs kalpojot tālu no viņu dzīvesvietas.

Sandra stāsta, ka pēc izglītības ir vides speciāliste, tādēļ arī viņa labi izprot ciklus dabā, bet dzīvība ir viens no cikliem, un jebkuram procesam ir sākums un beigas, bet tas var turpināties, tikai citviet. Ir pagājuši trīs gadi, kopš līdzās nav mīļā vīra, taču Sandra burtiski jūtot viņa dāvāto spēku. "Kā viņš cīnījās, viņš bija visstiprākais cilvēks pasaulē. Esot kopā, es atļāvos pačīkstēt, būt vāja, sak, tu esi mans plecs, tev kā vīrietim man jānodrošina tas un tas... Tagad pašai viss ir jāspēj. Manī tagad ir radies tāds spēks, ka šķiet: tas transformējies no vīra," atzīst sieviete.

Realitāte "pēc"

Nekas nevar aizvietot mīļa cilvēka zaudējumu, tomēr kā vienu no lielākajiem trūkumiem dzīvē "pēc" Sandra min laika trūkumu, ko veltīt bērniem. Tagad pašai jācīnās ar dzīves finansiālo pusi, tādēļ viņa strādā divos darbos. Protams, viļņveidīgi laiku kopā būšanai ar bērniem viņa atrod, taču ikdienā ir tāds skrējiens, ka uzmanības viņiem, iespējams, pietrūkst. Arī tagad, oktobra nogalē, pieminot vīru dzimšanas dienā, Sandra ar bērniem devās izbraucienā, noīrējot numuru viesnīcā, kur visa ģimene pēdējo reizi pabija kopā atpūtā.

"Jā, es arī bērniem nozogu laiku, ko veltīt sevis attīstībai. Atkal studēju, lai nezaudētu profesionalitāti un varētu konkurēt darba tirgū. Tomēr es arī apzinos, ka nevaru veltīt visu dzīvi bērniem vien, nevaru pazaudēt arī savu dzīvi. Laika trūkst arī man pašai sev," saka Sandra.

Lai izrunātu visu, kas sakrājies sirdī, programma "Kalniem pāri" nākusi īstajā laikā. Sandra arī jutusies drošāka, jo bija pagājis jau samērā ilgs laiks kopš smagā brīža. Programmā vienā grupā bijušas vairākas sievietes, katra ar savu stāstu un pieredzi, un, kā noslēguma sarunā atzinušas vairākas bēdu māsas, viņas sajutušas, ka no Sandras staro neiedomājams un vienlaikus spēcīgs miers. "Dzirdot citus stāstus, sapratu, ka mums bija nedaudz vieglāk tikt pāri zaudējumam, jo savā ziņā ilgstošā slimība jau mūs gatavoja, bet grupā bija sieviete, kurai vīrs izdarījis pašnāvību, un viņai visu mūžu vilksies līdzi jautājums: "Kāpēc?"" saka Sandra, mudinot citas ģimenes nebaidīties, uzdrīkstēties un ļauties dziedināties, jo ir jādzīvo, ir jāatrod cerība!

Pēdējo dzīves vakaru pavada ar dēlu

Tas notika pagājušā gada jūnijā. Zane ar vīru oficiāli nebija šķīrusies, bet kādu laiku pāris dzīvoja atsevišķi. Abiem bija labas attiecības, un viņu septiņus gadus vecais dēliņš regulāri brauca pie tēta, viņiem bija ļoti tuva saikne. Vakaru pirms liktenīgās dienas, kad Zanes vīrs izdarīja pašnāvību, viņš pavadīja kopā ar dēlu. Nevienam nebija nojausmas, ka kaut kas tāds varētu notikt... "Dēls bija tur, bet, par laimi, viņš neko neredzēja. Ilgi nevarēju saņemties, lai puikam pateiktu, ka tēta vairs nav. Sapratu, ka es nezinu, kā to pareizi izdarīt, tāpēc konsultējos ar bērnu psihoterapeiti. Šķiet, jaunumus dēlam pavēstīju ceturtajā dienā pēc traģiskās ziņas saņemšanas," stāsta Zane.

Konsultācijā psihoterapeite skaidrojusi, ka septiņu gadu vecumā bērns jau daudz ko saprot un viņam obligāti šādi jaunumi jāizstāsta, arī uz bērēm jāņem līdzi, lai bērns saprastu, ka procesiem ir ne tikai sākums, bet arī noslēgums. Protams, zēnam netika stāstīts, kā tētis nomira, tikai saprotami pasniegti fakti. "Tu pats kā pieaugušais nezini, kā tu jūties un ko tu domā, tāpēc es apzinājos, ka šim notikumam pašas spēkiem netikšu pāri, un vērsos pie speciālista, kurš arī skaidroja, ka ar bērniem jābūt atklātam. Dēlam pēc skumjās patiesības uzzināšanas bija daudz jautājumu par nāvi: "Kas notiek pēc tam? Vai tētis atgriezīsies? Varbūt tētis atgriezīsies kā kaķis?"" atstāsta Zane.

Man šķiet, ka bērni tā arī uztvēra nāvi – tā te ir, bet pēc laika pazudīs un tētis atkal būs. Domāju, ka bērniem realitātes pieņemšana notiek lēnāk Sandra

Sieviete kopā ar dēlu pieteicās programmā "Kalniem pāri", lai gan viņiem sēras vēl bija visai "svaigas" – bija pagājis vien pusgads. Tomēr Zane atzīst, ka šī pieredze bijusi ļoti laba, lai gan pati sākumā bijusi visai skeptiska. Nodarbības notiek grupā, un viņa sākumā nav zinājusi, kā uzticēties un stāstīt par saviem pārdzīvojumiem svešiem cilvēkiem. Tas neesot bijis viegli, taču tagad sieviete saprot – tas bija ļoti noderīgi. "Apzinājos, ka apkārt ir tik daudz cilvēku, kuri piedzīvojuši līdzīgus notikumus. Grupā bija vairāki gadījumi, kur nāve skārusi pēc cīņas ar vēzi. Tas tomēr ir nedaudz citādi, jo tuviniekiem ir laiks sagatavoties skumjajām beigām, mūsu gadījumā viss notika negaidīti. Citādi ir arī pēkšņas nāves gadījumā, piemēram, ja cilvēks iet bojā avārijā, tad tu saproti apstākļus, kas ir risinājušies neatkarīgi no tevis. Bet pašnāvība – tas ir kaut kas vēl citādāks," uzskata Zane.

Pēc notikušā sieviete biežāk aizdomājusies par nāvi, par to, cik trausla ir mūsu dzīve. Tāpat viņai radušās pārdomas, kas sabiedrība baidās runāt ar cilvēkiem, kuri piedzīvojuši zaudējumu. "Dēls pēc notikušā kā jau bērns toreiz bija gatavs pat svešiem cilvēkiem stāstīt, ka viņa tētis nomiris, taču pieaugušie, ko tādu dzirdot, nezināja, kā reaģēt. Tā vietā, lai pateiktu: "Man ļoti žēl," viņi vienkārši klusēja... Tagad vairāk domāju par to, ka visam ir sākums un beigas, daudz kas manī mainījies, tostarp attieksme pret vērtībām. Vīrs mira vasarā, bet dēlam rudenī bija jāsāk skolas gaitas. Viņš nedaudz satraucās par to – un ne jau tāpēc, ka jādodas uz 1. klasi, bet ko viņš teiks citiem bērniem, jo visiem taču tētis būs, bet viņam ne. Tēva dienā skolotāja lika uzzīmēt kartīti tētim... Dēls arī par to sakreņķējās. Par zaudējumu audzinātājai biju stāstījusi, tāpēc domāju, ka arī pedagogi, uzdodot šādu uzdevumu, varētu būt nedaudz elastīgāki. Nevis apsveikumu tētim, bet teikt, ka var jebkuram tuvam cilvēkam," uzskata Zane.

Kopš notikuma ir pagājis pusotrs gads, grūti ir abiem, un dēls jau ir skaidri sapratis un apzinoties, ka neviens vairs neieņems tēta vietu. Tēta pietrūkst – puikam ir tukšuma sajūta, jo vairs nevar aizbraukt ciemos, arī sadzīves lietās nav vīrieša roku.

Arī Zane sevī joprojām nav atradusi īstu mieru par notikušo. "Tagad cenšos nedomāt, kāpēc viņš tā izlēma. Viņa dzīve gāja uz augšu – vīrs kāpa pa karjeras kāpnēm, viss bija labi. Taču, kā izrādījās, tas bija tikai ārēji, tāpēc bija šoks par to, ka viņš pieņēma šādu lēmumu. Ārēji nekas neliecināja par to, ka viņš jūtas slikti! Ja agrāk dzīvē bija kādas problēmas, kas šķita neatrisināmas, tad pēc notikušā viss šķiet tik maznozīmīgs. Dziedināšanās prasa laiku, tāpēc apzinājos, ka pati netikšu galā, un gāju pie psihoterapeita. Ar kādu viss ir jāizrunā, bet tas nevar būt tavs mazais bērns, tāpēc arī programma bija ļoti noderīga. Es uzskatu, ka valstiskā līmenī būtu vairāk jādomā, pirmkārt, kā sniegt palīdzību tiem, kuri jūt sabrukuma tuvošanos, otrkārt, sērojošām ģimenēm. Latvijā ir tāda statistika pašnāvību jomā, īpaši vīriešu vidū, ka būtu laiks pievērsties šim jautājumam! Jāuzsver arī tas, ka vairs nav stereotipu – ja tu ej pie psihologa, tu esi traks. Palīdzība ir jāmeklē. Kad programmā un ārpus tās runāju, vai cilvēkam ir tiesības sev atņemt dzīvību, viedokļu bija daudz – tas ir grēks vai, pretēji, katram ir tiesības rīkoties ar savu ķermeni pēc labpatikas... Es vairāk pie sevis tomēr domāju – ja tev ir bērni, tu vairs nedrīksti vienpersoniski izlemt, ko tu darīsi... Manī tomēr ir arī šādas emocijas – dusmas par lēmuma pieņemšanu vienatnē. Ja tev ir slikti, pašam arī ir jāmeklē palīdzība," uzsver Zane.

bērna āda
Foto: PantherMedia/Scanpix

Ja sēro tu un tavi bērni, uzdrīksties atļauties dziedināšanai!

Lai palīdzētu ģimenēm un bērniem, kuri zaudējuši tuviniekus, ir izveidota speciāla programma "Kalniem pāri", kuras laikā sniegtais atbalsts ir visaptverošs un bez maksas. Šobrīd pieteikties dalībai programmā īpaši aicinātas ģimenes ar bērniem līdz sešu gadu vecumam.

"Mūsu sabiedrībā nav pieņemts runāt pa nāvi, īpaši ar maziem bērniem. Tāpēc situācijās, kad nomirst kāds no ģimenes locekļiem, visbiežākā reakcija ir izvairīšanās runāt gan par pašu zaudējumu, gan par sērojošā bērna izjūtām un vajadzībām. Sēras tiek pārvērstas par tabu tēmu, un bērns sāk justies pamests un nesaprasts, taču patiesībā sēras ir dabīga un palīdzoša atbildes reakcija uz tuva cilvēka zaudējumu, kas var būt dziedinoša un spēcinoša. Sēras nav problēma, kas jāatrisina, drīzāk jauna realitāte, ar kuru jāiemācās sadzīvot," skaidro programmas "Kalniem pāri" vadītāja Marta Kubliņa.

Programmā tiek nodrošināts visaptverošs atbalsts visai ģimenei, stiprinot tās locekļu spēju pārvarēt grūtības pēc tuvinieka nāves. Parasti programma sākas rudenī un turpinās līdz pavasara beigām. Bērni, kuri saņem atbalstu, sadalīti trīs vecuma grupās – mazuļi līdz sešu gadu vecumam, bērni no septiņiem līdz 11 gadiem un pusaudži no 12 līdz 18 gadiem. Līdzās bērniem palīdzību saņem arī pārējie ģimenes locekļi.

"Kalniem pāri" speciālistiem ir svarīgi, lai bērns varētu paust savas izjūtas sev pieņemamā veidā – runājot, muzicējot, zīmējot, socializējoties un dažreiz – kopīgi paklusējot. Lai bērns sajustu piederības sajūtu un vienaudžu atbalstu, izprastu savas domas, emocijas, rīcību un vairs neprātotu: "Vai ar mani viss ir kārtībā?" Arī pārējiem ģimenes locekļiem atbalsts ir svarīgs – svarīgi saprast, kā pareizi runāt ar bērniem par mirušo, kā kliedēt vientulības sajūtu un aizspriedumus, kā veicināt atvērtāku savstarpējo ģimenes komunikāciju," turpina programmas vadītāja.

Šogad programma sāksies novembrī, un pieteikties tai vēl aicinātas ģimenes ar bērniem līdz sešu gadu vecumam. "Dažreiz šķiet, ka mazie bērni vēl neko nesaprot, bet īstenībā tā nav. Tāpēc "Kalniem pāri" ietvaros speciālisti strādā arī ar mazuļiem. Nodarbību laikā ar bērniem kopā ir pirmsskolas Montesori pedagogs un mākslas terapeite, iesaistot mazuļus radošās un aktīvās nodarbēs, kopā spēlējoties, muzicējot, krāsojot, veidojot un draudzējoties. Darbošanās gaitā tiek pārrunātas un radoši izpaustas ar sērām saistītās izjūtas, pieredze un veicinātas pozitīvas atmiņas par mirušo mīļo cilvēku," skaidro programmas vadītāja.

Pieteikties programmai ir iespējams gan uzreiz pēc tuvinieka aiziešanas, gan arī tad, ja cilvēks aizgājis jau pirms kāda laika. Katrs gadījums sākumā tiek izvērtēts individuālās konsultācijas laikā, tad tiek pieņemts lēmums par nepieciešamo atbalsta veidu, īpaši ņemot vērā pašreizējo epidemioloģisko situāciju. Atkarībā no situācijas valstī tiks pieņemts lēmums, vai nodarbības notiks grupās klātienē, ievērojot nepieciešamo piesardzību, vai ar ģimenēm tiks strādāts individuāli.

Pieteikties dalībai programmā "Kalniem pāri" var SOS bērnu ciematu asociācijas mājaslapā.

Programmu "Kalniem pāri" īsteno Latvijas SOS bērnu ciematu asociācija, un tās īstenošana šobrīd pilnā mērā ir atkarīga no ziedotāju labvēlības.

Vēl citus stāstus un plašāku informāciju par programmu lasi šajā rakstā.

Tags

Lasāmgabali SOS ciemati
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form