Ģimene no ASV 11 gadu laikā adoptē 20 bērnus
Foto: Facebook, Hector Badeau

Amerikāņi Sjūzena un Hektors Bado ir izaudzinājuši 22 bērnus, no kuriem divi ir viņu pašu, bet pārējie 20 – adoptēti. Kas gan mudinājis vecākus ģimenē pieņemt arvien jaunus un jaunus bērnus ar ļoti sarežģītiem likteņiem, portālam Newyorker.com stāsta abi vecāki.

Kad Hektors 1979. gada vasarā apprecējās ar savu izredzēto Sjūzenu, viņam bija 23, bet viņai - 21 gads. Viņi bija no dažādiem sociāliem slāņiem: Hektors nāca no nabadzīgas ģimenes, un viņš bija divpadsmitais bērns no 16, bet Sjū bija dzīvojusi gana turīgā ģimenē. Taču viņi abi bija vienoti savā domāšanā – pasaulē ir pārāk daudz nelaimīgu bērnu, kuriem nepieciešamas mājas, tādēļ pāris uzreiz izlēma, ka paši pasaulē laidīs divus bērnus, bet vēl audzināšanā paņems divus svešus.

Viņu plāns sāka īstenoties daudz agrāk, nekā abi bija iecerējuši: jau 1980. gada pavasarī viņiem piedzima meita Čelsija, bet jau pēc pāris mēnešiem viņi adoptēja puisēnu Hosē – bāreni no Salvadoras. Bet pēc tam notikumi attīstījās vēl straujāk: pēc pusgada, kad ģimenē bija ienācis pirmais adoptētais bērns, Sjū saprata, ka atkal ir stāvoklī, taču vēl līdz dēla Aiseka dzimšanai, viņi ar Hektoru adoptēja četrus mēnešus vecu slimu mazuli no Indijas. Pēc tam – trīs gadu laikā ģimenē bija adoptēti jau deviņi bērni, bet vēl pēc gada ģimenē jau bija 14 svešu bērnu. Pēc 11 gadiem viņi adoptēja pēdējo – 20. mazuli. Bado ģimene savulaik pat tikusi uzaicināta paviesoties Baltajā namā, kad tur saimniekoja toreizējais ASV prezidents Bils Klintons. Tur viņus uzaicināja kā vienu no kuplākajām ASV dzīvojošajām ģimenēm.

Kā pastāstījuši abi varoņi, viņi vienkārši nav spējuši apstāties pieņemt arvien jaunus un jaunus bērnus ģimenē, neraugoties uz to, ka savu jaunībā izstrādāto plānu bija jau īstenojuši četru gadu laikā. Viņi adoptēja tos bērnus, kuriem dažādu iemeslu dēļ bija ļoti maz izredžu atrast vecākus – vecuma dēļ, veselības stāvokļa, ādas krāsas, sliktas uzvedības dēļ un citu iemeslu pēc. Šādi bērni nereti tiek saukti par "grūtajiem", viņus gandrīz nekad nepieņem ģimenēs, un viņi burtiski ir nolemti iznīcībai. Bet, kad Hektors un Sjū iedomājās par to, ar kādām grūtībām un bezcerību visu dzīvi šiem bērniem būs jādzīvo, ka viņi tā arī paliks nevienam nevajadzīgi, abi vienkārši ar to nespējuši samierināties.

Tādēļ viņu ģimene tikai turpināja augt, un tagad uz Ziemassvētkiem Bado ģimenē nākas sarūpēt vairākus desmitus tradicionālo dāvanu zeķu ar dāvanām visiem ciemiņiem.

Protams, ģimenes dzīvē viss nav bijis tik gludi – notikuši arī traģiski un sāpīgi notikumi, kurus pāris nevarējis novērst. Gandrīz visi bērni bijuši ļoti "grūti", ar nelāgu pēctecību, sliktu veselību, smagu raksturu un pat noziedzīgu pagātni. Izmainīt "ieprogrammēto likteni" ģimenei visos gadījumos nav izdevies, neraugoties uz ieguldītajiem pūliņiem un veltīto mīlestību. Trīs no bērniem ir miruši, divi nonākuši cietumā, ir piedzīvotas nepilngadīgo grūtniecības, šķiršanās un daudz kas cits, taču tomēr lielāko daļu no bērniem Hektoram un Sjū ir izdevies izaudzināt par kārtīgiem cilvēkiem.

Tagad visi Bado ģimenes bērni ir pieauguši, daudziem jau ir savas ģimenes, bet Hektors un Sjū nesen ir nosvinējuši savu 36. kāzu jubileju.

Pārim jau ir ne tikai mazbērni, bet pat mazmazbērni, turklāt daudzi no viņiem dzīvo netālu un ir ļoti draudzīgi ar pārējiem ģimenes locekļiem.

Katrās Lieldienās, Neatkarības dienā, Pateicības dienā, Ziemassvētkos un Jaunajā gadā bērni un mazbērni pulcējas lielajā Bado ģimenes mājā.

Bado ģimenes locekļi ir ļoti dažādi, bet visi no viņiem zina – lai kas arī nenotiku, viņi ir īsta, vienota ģimene.

Source

Cālis.lv
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!
Sludinājumi

Comment Form