Ģimenē svarīgais ir bērns: kā šāds vecāku uzskats var negatīvi ietekmēt bērna psiholoģisko attīstību
Foto: Shutterstock

Ja vecākiem pajautātu, kurš ir pats svarīgākais cilvēks jūsu ģimenē, lielākā daļa lepni atbildētu – bērns. Taču publicists Džona Rosemonds uzskata, ka šāds vecāku uzskats par ģimenes modeli ir tikpat atbalstāms kā kritizējams. Ja bērns tiek uztvērts kā galvenā persona ģimenē, tas var negatīvi ietekmēt viņa psiholoģisko attīstību.

"Nav nekāda pamatota iemesla tam, lai uzskatītu savus bērnus par svarīgākajiem ģimenes locekļiem," savus uzskatus portālā "Psihology Today" izklāsta publicists. Viņš atklāj, ka lielākā daļa problēmu starp vecākiem un bērniem rodas tieši tāpēc, ka vecāki pret viņiem izturas tā, it kā ģimene, mammas un tēta attiecības pastāv tikai bērnu dēļ, kaut patiesībā ir otrādi. Bez vecākiem bērniem nebūtu ko ēst, ko vilkt mugurā, kur dzīvot, nemaz nerunājot par iespēju doties ceļojumos un piedzīvot vēl citus patīkamus brīžus un ekstras, ko viņiem sniedz vecāki. "Tieši vecāku uzskats, par to, ka bērni ir svarīgākie ģimenes locekļi, ir visu nesaskaņu pamatā. Manas paaudzes cilvēki to redz visspilgtāk, jo, kad mēs augām, bija skaidrs, ka tieši vecāki ir svarīgākie cilvēki mūsu ģimenē," viņš piebilst. "Tieši tas ir iemesls, kāpēc mēs cienījām un cienām savus vecākus un arī citus pieaugušos."

Arī psihiatrs un vairāku grāmatu autors Dāvids M. Alans piekrīt publicista viedoklim, par to, ka mūsdienās ir mainījies ģimenes fokuss. "Vecāku laulībai, nevis attiecībām starp bērnu un vecākiem, ģimenē vajadzētu būt visvarīgākajām. Vecākiem, nevis bērnam, vajadzētu būt ģimenes autoritātei. Viņiem vajadzētu būt noteicējiem," portālā "Psihology Today" savu viedokli pauž psihiatrs. Viņš uzskata, ka šī ir veselīga ģimenes hierarhija un tādai būtu jāsastāv visās ģimenēs.

Taču viņš nepiekrīt tam, ka tieši tāpēc, ka vecāki par svarīgāko cilvēku ģimenē uzskata savu atvasi, bērns nerespektē vecākus un neuzskata, ka viņi ir atbildīgi par ģimenē notiekošo. "Patiesībā mūsu smadzenes ir bioloģiski ieprogrammētas tā, ka mēs savus galvenos pieaugušos, kas šajā situācijā ir vecāki, uztveram par noteicējiem. Bērni apzinās, ka viņu pastāvēšana ir atkarīga no mammas un tēta," skaidro Alens.

Ja ģimenē bērns uzvedas tā, it kā viņš būtu noteicējs par visu un visiem, psihiatrs ir pārliecināts, ka tas ir tāpēc, ka viņiem nav skaidrs, ka šo vietu patiesībā būtu jāieņem vecākiem. Iespējams, šāda ģimenes hierarhija ir izveidojusies arī tāpēc, ka vecāki vienkārši nav spējīgi uzņemties atbildību un būt ģimenes hierarhijas augšpusē, tāpēc šo lomu ir uzņēmies bērns, jo ģimene, gluži kā jebkura cita struktūra, nespēj pastāvēt bez kāda, kas to vada. Tas bieži ir novērojams nelabvēlīgās ģimenēs, kur, piemēram, kāds no vecākiem cieš no alkohola, narkotisko vielu vai cita veida atkarības, kas ietekmē viņa spēju uzņemties atbildību un rūpēties par savu atvasi, laulāto draugu un citiem ģimenes locekļiem.

Ģimenē svarīgais ir bērns: kā šāds vecāku uzskats var negatīvi ietekmēt bērna psiholoģisko attīstību
Foto: Shutterstock

Taču ir situācijas, kurās mēs paši ļaujam bērniem pārņemt kontroli, tikai tāpēc, ka vēlamies izvairīties no neērtas situācijas, kurā bērns dažādos veidos centīsies izrādīt savu nepatiku – raudāt, sist kājas un rokas pret zemi un skaļi bļaut. Spilgts piemērs ir situācija, kad tava atvase, ieejot lielveikalā, uzreiz skrien pie saldumu plaukta un izmisīgi lūdz, lai tu nopirktu šokolādi, taču vēl nav paēstas pusdienas. Arī pēc tam, kad tu bērnam esi izskaidrojis situāciju, kāpēc kāroto šorīd neiegādāsies, viņš nepadodas un visām varītēm cenšas panākt savu. Lai izvairīties no kašķa lielveikalā visu cilvēku acu priekšā, tu tomēr piekāpies un nopērc tik kāroto šokolādi. Taču portāls "Parent Toolkit" uzsver, ka šajā situācijā tev, spītējot nepatikai pret iespējamajiem strīdiem, asarām un bļaušanu, jāņem groži savās rokās un jāparāda, ka vecāki šajā ģimenē ir noteicēji. Tieši šādi brīži bērnam parāda, ka viņam ir jāklausa un vecākiem pieder pēdējais vārds. Protams, ir situācijas, kurās ir labi arī piekāpties, taču vēlme iepriecināt un stingrība ir jāsabalansē tā, lai bērnam nerastos pārpratumi – vecāki, nevis viņš, ir šīs ģimenes galva.

Tam, ka vecāki nepiekāpjas bērna vēlmēm, ir vairāki plusi. Bet, kā portālā "Parent Toolkit" uzsver biheiviorāla terapeite Dr. Marcija, viens no galvenajiem ieguvumiem ir tas, ka tu iemāci bērnam pieņemt atteikumu. Dzīvē būs daudz situācijas, kad viņam kāds kaut ko aizliegs vai atteiks, tie nebūsiet ne tikai jūs, vecāki, bet arī draugi, kolēģi, skolotāji un vēl citi cilvēki, ar kuriem dzīves laikā tavam bērnam nāksies komunicēt.

Tāpat vecāku aizliegumi un atteikumi nosaka robežas, kuras ir nepieciešamas normālai bērna psihes attīstībai. Tie darbojas kā atbalsta punkts un siena, kura bērniem sniedz drošības sajūtu. Jo, redz, bez robežām bērns kļūst trauksmains, un pasaule, viņa priekšstatos, var šķist bīstama.

Ja cilvēks jau no bērnības būs pieradis, ka vecāki un vecvecāki "danco pēc viņa stabules", viņš izaugot sagaidīts, ka arī pārējie darīs tāpat. Tas viņam var radīt problēmas atrast draugus un pēcāk arī otro pusīti. Tāpat tas var atstāt iespaidu uz viņa sekmēm skolā, jo viņš taču visu zina labāk nekā skolotāja. Šādos gadījumos ir svarīgi noteikt robežas un uzstādīt noteikumus, kuri tiek ievēroti arī tad, ja bērns izplūst asarās. Šeit ļoti svarīga ir vecāku rakstura stingrība. Tāpat nedrīkst aizmirst, ka šādu attieksmi ir jāietur abiem vecākiem, ja mamma vienmēr piekāpsies, bet tētis būs tas stingrais, bērns sāks ieņemt puses – labais un sliktais vecāks. Kamēr viens no jums centīsies bērnam iemācīt disciplīnu un paradīt, ka vecāki šajā ģimenē ir galvenie, tikmēr otrs visus šos pūliņus sagraus. Svarīgi ir atcerēties, ka jūs esat komanda, un jums ir jāstrādā kā vienam veselam, sevišķi situācijās, kas saistītas ar bērna audzināšanu.

Galvenais ir atcerēties, ka, ja tu vēlies būt galvenais bērna un vecāku attiecībās, tev ik dienas ir jāpieņem lēmumi, kas palīdz bērnam ieraudzīt, ka līdz konkrētam brīdim tu esi noteicējs pār viņa dzīvi un ģimenes lēmumiem kopumā.

  • Te atradīsi ieteikumus, kā kļūt par bērna draugu, nezaudējot vecāku autoritāti.

Tags

Attiecības ģimenē Bērni

Comment Form