Rīgas pašvaldības un Latvijas Sarkanā Krusta pakalpojums "Mežrozes" (Mežrozīšu ielā 42, Bolderājā) aizsākās pirms divarpus gadiem kā Rīgas domes Labklājības departamenta pilotprojekts sadarbībā ar Latvijas Sarkano krustu, taču tagad tā statuss ir pagarināts. Par unikālo programmu stāsta pakalpojuma "Mežrozes" vadītāja, vecākā sociālā darbiniece Elīna Šeibe-Saveļjeva.
Kā sievietes uzsāk dalību programmā?
Sievietes, kas nonāk pie mums, ir mammas, kas nonākušas Rīgas Sociālā dienesta redzes lokā. Vai nu kāda persona, vai dzemdību nams ziņojis, ka mamma varētu nespēt pati parūpēties par bērnu. Sociālais dienests, izvērtējot saprot, kāda īsti ir problēma. Mēdz būt situācijas, kad piešķir ģimenes asistentu, kas izvērtē situāciju plašāk un iespējams identificē arī garīga rakstura traucējumus. Tie var būt dažnedažādi, piemēram, garīga atpalicība, depresija, šizoafektīvi traucējumi un tamlīdzīgi. Ļoti bieži ir tikai aizdomas par garīga rakstura traucējumiem, arī tad sievietei ir iespēja izmantot šo pakalpojumu. Tad mēs uz vietas veicam psiholoģisko izpēti ar dažādiem testiem.
Sociālais dienests ļoti bieži nosūta sievieti ar mērķi, lai bērnam ar mammu emocionālā saikne būtu pēc iespējas ilgāk. Ar speciālistu atbalstu šī emocionālā saikne tiek veidota pēc iespējas veselīgāka. Sociālais darbinieks pakalpojuma ietvaros organizē un koordinē palīdzības sniegšanu, sadarbojoties ar dažādu sociālo nozaru speciālistiem, palīdzot ģimenei noteikt, atrisināt vai mazināt sociālās problēmas.
Sievietei, uzsākot dzīvot mūsu programmā, mēs pirmos trīs mēnešus veicam ļoti rūpīgu un pamatīgu izvērtēšanu un novērošanu. Mēs veicam psiholoģiskās izpētes, strādājam ar mammu individuāli un grupās. To, ko mēs gribam redzēt, ir trīs ļoti svarīgas lietas. Pirmkārt, vai mammai un bērnam ir abpusēja emocionālā piesaiste. Ja tās nav, to iemācīt nevar. Šī saikne rodas pati no sevis. Piemēram, bērns tiecas pēc savas mammas, un mamma uz to reaģē, piemēram, kad bērns raud. Otrs, kam mēs pievēršam uzmanību, ir, vai mammai ir motivācija kaut ko mainīt un vai ir motivācija attīstīt sevi un mācīties. Mēs, protams, ņemam vērā arī sieviešu garīgās saslimšanas un traucējumus, kas var ietekmēt motivāciju. Trešais, ko mēs izvērtējam, vai vecākam vispār kaut ko var iemācīt – vai saslimšana netraucē apgūt zināšanas un iemaņas.
Kāda ir emocionālā vide "ģimenes dzīvoklī"?
Pēc pirmajiem trim mēnešiem mēs sniedzam atzinumu sociālajam dienestam, vai minētā persona ir atbilstoša pakalpojumam. Sociālais dienests attiecīgi vai nu pagarina izvērtēšanas periodu, vai dod nosūtījumu uz programmas izmantošanu divu gadu garumā. Sociālais dienests tad ir informēts, ka viss ir kārtībā un mamma pie mums paliek. Mēs tad turpinām savu iesākto darbu – katru mēnesi komandā vienojamies par veicamajiem uzdevumiem, izrunājam, ar ko mēs sākam, kas būtu pirmie uzdevumi. Mēs šajos divos gados mēģinām maksimāli mammu atbalstīt, motivēt, lai viņa strādātu ar sevi. Mēs cenšamies veidot, nevis institucionālu vidi, bet ģimenisku un mājīgu vidi. To mēs darām arī ikdienā, piemēram, kopā svinam svētkus, kopā priecājamies par katru pozitīvu notikumu.
Vai pie jums dzīvo arī tēti, vai tikai mammas?
Šeit dzīvo tikai mammas ar bērniem. Tēvi šeit nedzīvo, jo mūsu klientēm nereti attiecības ir bijušas disfunkcionālas un tēvu klātbūtne sieviešu attīstību tikai pasliktina. Pakalpojums ir paredzēts tikai sievietēm ar bērniem.
Ļoti bieži mēs saskaramies ar līdzatkarīgām vecāku attiecībām. Nereti mamma ir atkarīga no tēva rīcības vai nolaidības, no attiecībām, aklas mīlestības. Bieži tēvi šādās attiecībās ir neapmierināti par sociālo darbinieku iejaukšanos attiecību normalizēšanā, jo, piemēram, ģimenē tiek lietots alkohols, ir kautiņi, zagšanas. Ir visādas ainas. Vienā brīdī mātei ir jāsaprot, vai nu tu dzīvo ar tēvu, un tēva uzvedības dēļ bērni var tikt noņemti, vai nu tu izvēlies dzīvot viena, varbūt veidot jaunas attiecības, bet palikt kopā ar saviem bērniem. Un to es esmu saskatījusi vairākās programmās, kurās esmu strādājusi. Protams, ir tēvi, kas sadarbojas, atbalsta. Ir arī tādi gadījumi, bet reti.
Kā notiek šķiršanās no programmas un sagatavošanās dzīvei "ārpusē"?
Pirmo pusotru gadu mēs strādājam intensīvi, bet pēdējos sešus mēnešus mēs gatavojam mammu ierastajai ikdienas dzīves pēc programmas. Noslēguma fāzē runājam, cik sievietei iekrāta nauda, vai varēs pati sevi uzturēt un ka visu laiku nauda ir jākrāj. Interesējamies, kur viņa dzīvos, kurā rajonā. Arī terapeitiskais darbs tiek veikts uz noslēguma fāzes.
Iespēju robežās mēs sekojam arī līdzi, kā sievietēm klājas pēc programmas – kā veicas un sokas. Mēs sniedzam plašas rekomendācijas, kas mammai ir jāievēro turpmāk, piemēram, psihologa konsultācijas, ģimenes asistents. Sociālais dienests turpina sekot līdzi vecāka tālākai attīstībai un pilnveidei, nodrošinot programmas pēctecību bez pārtraukuma. Klientēm ir svarīgi saņemt sajūtu, ka pie viņa nāk cilvēks, kurš jau par viņu zina un ir gatavs turpināt strādāt, sadarboties un palīdzēt.
Kas ir visaicinošākais ikdienas darbā?
Visizaicinošākais ir uzturēt nemainīgi profesionālu komandu. Otrais – mūsu spēja pielāgoties un līdz mielēm izprast vecāka saslimšanu un kā mēs varam viņam palīdzēt. Ja ir vecāks, kurš nav līdzcietīgs un negrib neko runāt, negrib neko atklāt, mums ir grūti viņam palīdzēt. Katrreiz, kad nāk kāds jauns klients, es maksimāli mēģinu no Sociālā dienesta dabūt vēsturi par klientu, dzirdēt novērojumus. Attiecīgi uzreiz varu saviem darbiniekiem pateikt, kam ir jāpievērš uzmanība.
Nereti likmes ir ļoti augstas – vai nu tu paliec ar bērnu un ārstējies, un pieņem palīdzību no psihiatra, lieto medikamentus, vai nu mēs informējam Bāriņtiesu par augstajiem riskiem. Ļoti bieži šūpoles ir tieši šādas. Tad vecākam ir jāsaprot, ka viņa saslimšana dzen postā bērnu, un viņam ir jārīkojas.
Bērns kopē vecāku uzvedību – ja mamma neiekļaujas grupu dabā, ignorē nodarbības, tad bērns uzvedas līdzīgi. Līdz ar to ir jautājums – kas ar bērnu būs tālāk. Ļoti bieži mums jābūt ļoti redzošiem un jāsaskata riski un jāsaprot, kas ir bērna, nevis vecāka interesēs. Un mums ir jāredz uz priekšu, kāda būs tā situācija, kad mamma pabeigs programmu un vairs šeit nedzīvos – vai bērnam būs līdzīgs liktenis kā viņai, vai arī ir iespējams kaut ko kompensēt un kaut ko mainīt.
Ja agrāk mēs piedāvājām programmu mammām ar bērniem līdz trim gadu vecumam, tad tagad tas ir palielināts līdz sešu gadu vecumam. Bet mēs īpaši pievēršam uzmanību mammām ar zīdaiņiem, jo pirmie dzīves gadi ārkārtīgi ietekmē bērna psihoemiocionālo attīstību. Attiecībā uz lielākiem bērniem jau vieglāk var novērot kādas problēmas, un bieži saskaramies ar situācijām, kad bērni jau ir izņemti no ģimenēm. Savukārt maziem bērniņiem konstatēt problēmas ir grūtāk. Man bija mamma, kurai visi bērni ir bijuši līdz trīs gadu vecumam. Pēc trim gadiem kaut kas notiek un viņi tiek izņemti. Un mamma ļoti labi māk un ir iemācījusies bērnu aprūpēt līdz trīs gadu vecumam. Kad nāk četri, pieci gadi, viņa nesaprot, kā rīkoties. Un tie ir gadījumi, kad par problēmām sāk ziņot bērnudārzs, ģimenes ārsts. Mums kā speciālistiem ir svarīgi zināt šīs nianses, lai varam palīdzēt gan bērnam, gan mammai.
Neliels ieskats rehabilitācijas programmas telpās:
