Pagājušā mācību gada pavasarī koronavīrusa pandēmijas dēļ skolas pārgāja uz pilnībā attālinātu izglītošanās režīmu, bet šajā mācību gadā ieviestas citas novitātes, nekā bija ierasts mācīties, kad vēl neko par Covid-19 nebijām ne dzirdējuši. Ja pavasarī bērni savā ziņā atradās izolācijā mājās – bez iespējām socializēties ar vienaudžiem –, tad tagad, rudenī, viņi atkal ir izolēti, tikai šoreiz – barā. Vairumā Latvijas izglītības iestāžu skolēni visu dienu mācās un arī brīvo laiku pavada vienā telpā ar saviem klasesbiedriem bez iespējām distancēties, ja nu kāds tomēr nevēlas tik intensīvi komunicēt ar citiem.

Latvijā izsludinātā ārkārtējā stāvokļa laikā DELFI publikācijas par jaunā koronavīrusa izraisīto slimību Covid-19 pieejamas bez maksas.
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Pavasarī, mācoties attālināti, tie bērni, kuriem skolā bija saspīlētas attiecības ar vienaudžiem vai skolotājiem, savā ziņā jutās atviegloti, taču tagad šiem skolēniem, kuri ir kādas no vardarbības daudzajām formām upuri, iespējams, klājas vēl grūtāk. Tagad viņi pastāvīgi atrodas savu potenciālo pāridarītāju uzmanības lokā. Varbūt situācija nemaz nav tik draudīga? Portāls "Cālis" pirmajā mācību mēnesī saņēmis vairākus signālus gan no vecākiem, gan pedagogiem, ka vardarbība sit augstu vilni, iespējams, tieši tādēļ, ka bērni tagad atrodas piespiedu izolācijā. Nolēmām palūkot, kā tad ir realitātē. Vai ilgstoša atrašanās lielā kompānijā bez iespējām to pamest sev vēlamā laikā un veidā kaut kādā veidā ietekmē bērna psihi? Kā tieši? Varbūt šādai jaunai pieejai ir arī kādi pozitīvi aspekti? To lūkosim noskaidrot!

Nav iespējams pierādīt, vai ietekmi radījusi jaunā mācīšanās pieeja, bet... Visai šokējoša tendence, kas parādījusies tieši šoruden, – bērnu vidū fiksēts neparasti daudz žņaugšanas gadījumu. Tādā formā vardarbība vēl neesot bijusi tik izteikta. Tāpat secināts, ka "sarežģītajiem" bērniem atrašanās piecus mēnešus mājās un tagad atgriešanās skolas vidē par labu nav nākusi. Abējādi slikti – gan mācīties tikai attālināti, gan klātienē, taču sabiedrībai, tostarp skolēniem, ir jāievēro drošības ierobežojumi. Un visiem – bērniem, vecākiem, pedagogiem – jācenšas iespējami veiksmīgāk adaptēties jaunajā vidē, lai būtu iespējami mazāk to, kuri cieš – no jebkādas vardarbības formas. Vēl kāds negatīvs aspekts, ko izgaismo jaunie apstākļi, – pedagogi ir vēl vairāk izdeguši un stresa pilni, jo tagad viņiem ir jāredz, jādzird pilnīgi viss, turklāt šādai uzmanības noturībai jāsaglabājas visas mācību dienas garumā, nemaz jau nerunājot par to, ka vēl jāveic galvenais uzdevums – jāizglīto skolēni. Sabiedējām? Nē, ne jau visās skolās ir tik traki! Ir ļoti daudz izglītības iestāžu, kuras veiksmīgi tiek galā gan ar mācību procesu, gan emocionālo vidi skolā.

Paužu trūkums var nopietni kaitēt bērnu un pedagogu mentālajai veselībai

To, ka jaunie apstākļi rada jaunas problēmas, apliecina visi portāla "Cālis" uzrunātie speciālisti, lai gan aptaujāto skolu psihologi tam īsti nepiekrīt.

Laila Balode, "Centra Dardedze" valdes locekle: "Šī brīža ierobežojumi skolās rada lielākus vienaudžu savstarpējās vardarbības, tajā skaitā mobinga, riskus. Jāatgādina, ka arī pirms Covid-19 Latvija ieņēma pirmo vietu mobinga izplatības ziņā Eiropas Savienībā, tāpat pirmajā vietā esam arī pusaudžu paškaitējuma – atkarību izraisošo vielu lietošanas un pašnāvību – ziņā. Pienākums ilgstoši uzturēties vienā telpā var situāciju vēl vairāk eskalēt, jo nav iespējas vienkārši aiziet un izvairīties no nepatīkamas situācijas."

Viņa norāda, ka mobings var izpausties dažādi – kā fiziska vai verbāla aizskaršana, kā izstumšana no grupas un ignorēšana, tai skaitā izmantojot modernās tehnoloģijas (kibermobings). Par to, ka bērns kļuvis par mobinga upuri, var liecināt tādas pazīmes kā sabojātas mantas vai apģērbs, neraksturīga izvairīšanās lietot viedierīces, negatīvas emocijas, saņemot telefonā ziņu, noslēgšanās sevī, intereses zudums par to, kas agrāk sagādāja prieku, koncentrēšanās grūtības, sekmju pasliktināšanās. Ilgākā laika posmā var rasties depresija un domas par pašnāvību, norāda Balode.

Līga Bērziņa, "Uzvedība.lv" vadītāja, kura jau vairāk nekā desmit gadus strādā ar psihosociālajiem riskiem darba vidē, tostarp skolā, apliecina, ka arī šoruden daudz sazinās ar skolām, kuras lūdz palīdzību dažādu konfliktsituāciju noregulēšanā. Tomēr viennozīmīgi pateikt, ka visās izglītības iestādēs saistībā ar specifiskajiem mācīšanās apstākļiem būtu problēmas, nevar, – pieredze ir dažāda, daudzās skolās arī veiksmīga.

Ir labi runāt par mobingu un risināt mobinga situācijas, nevis "paslaucīt tās zem paklāja". Laila Balode

Vienlaikus Bērziņa norāda, ka iespēju trūkums uz brīdi attālināties no lielā kolektīva var smagi ietekmēt gan bērnu, gan pedagogu mentālo veselību. Turklāt pedagogiem nav pietiekamu prasmju novērtēt, kāda ir bērnu mentālā veselība, bet to viņi, visticamāk, redzēs skolēnu uzvedības maiņā. Arī Bērziņa, tāpat kā Balode, uzsver, ka saistībā ar tik spiedīgiem apstākļiem bērniem var parādīties depresijas iezīmes, pasliktināties sekmes, var parādīties nervu tiki, eksplozīva uzvedība vai, gluži pretēji, vienaldzība, noslēgšanās sevī.

Arī Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (VBTAI) Ģimeņu ar bērniem atbalsta departamenta direktora vietniece Anda Sauļūna apliecina, ka, atrodoties intensīvā spriedzē, attiecības var pasliktināties, var rasties bezspēcības sajūta. Pa VBTAI uzticības tālruni šoruden saņemti daži zvani saistībā ar jaunajiem mācību apstākļiem, kas radījuši saspringtas situācijas savstarpējās attiecībās, tomēr zvanu skaits neesot tik liels, lai runātu par kādu tendenci. Sauļūna uzsver, ka problēmas attiecībās var rasties dažādos apstākļos – gan tad, kad bērni ir izolācijā mājās, gan barā. Taču skaidrs esot, ka klātienes komunikācijā grūtības samilzt vairāk. Bērni, kuri krituši par pāridarītāju upuriem, jaunajos apstākļos atrodas saspringtā situācijā – bez iespējām aiziet, bez iespējām parunāties ar kādu draugu no citas klases, ikdienu skolā iezīmē VBTAI pārstāve.

Šogad ir specifiski daudz žņaugšanas gadījumu bērnu vidū. Līga Bērziņa

Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra klīniskais psihologs Jānis Lapa: "Domājot par vardarbību, – daudzi no tiem, kuri klātienē cieta no vienaudžu pazemošanas, patiešām attālināto mācību laikā varēja uzelpot. No otras puses, zināms, ka daudzi no šiem bērniem tikpat ļoti vai vēl vairāk tolaik cieta no vardarbības ģimenē. Tāpat neviens pašizolēšanās laikā nebija atcēlis mobingu internetā. Līdz ar to katra bērna pieredze šeit būs izteikti individuāla.

Socializēšanās, saprotams, ir vajadzīga, it sevišķi pusaudžiem, lai pilnvērtīgi varētu attīstīties, ir jāsatiek savi vienaudži. Bet par labu pusaudžu attīstībai nāk tāda socializēšanās, kurā es jūtos droši un labi par sevi starp apkārtējiem. Savukārt par tiem, kas cieš no mobinga vai jūtas izteikti neiederīgi un bieži vien ikdienā piedzīvo skolā izteiktu klīnisku trauksmi, mēs nevaram domāt, ka viņiem atrašanās skolā starp vienaudžiem šādā stāvoklī būs palīdzoša. Ir zināms, ka jēdzīga mācīšanās, atrodoties trauksmes stāvoklī, nav iespējama. Tāpat arī spējas uzrādīt savu labāko mācību sniegumu būtiski sarūk, atrodoties pastāvīgā uztraukumā un spriedzē. Tāpēc mūsu novērojumi rāda, ka tiem, kam bija izteiktas socializēšanās grūtības un trauksme starp vienaudžiem, pašizolēšanās laikā gan mācību sasniegumi, gan kopumā dzīves kvalitāte bieži vien uzlabojās, jo varēja izvairīties no klātienes mobinga, būtiski kritās trauksmes un stresa līmenis un mācīšanās noritēja labāk. Tas nenozīmē, ka atrašanās fiziskā izolācijā no apkārtējiem ir ilgtermiņā palīdzoša, bet arī būšana pastāvīgā spriedzē, kur tev dara pāri, tāda nav."

Un, noslēdzot šo raksta daļu, – visai šokējoša tendence – "šogad ir specifiski daudz žņaugšanas gadījumu bērnu vidū". Šo faktu apstiprināja Bērziņa, kura patiesi ir kā glābējs daudzām skolām, kuras pašas ar savām metodēm vairs netiek galā, lai koriģētu skolēnu uzvedību. Vaicājot bērniem, kur viņi ir redzējuši šādus paņēmienus, viņi parasti atbild, ka internetā, un tas ir signāls, ka pieaugušajiem rūpīgi jāseko līdzi digitālajam saturam, ko lieto bērni. To, protams, nevar uzreiz saistīt ar jaunajiem mācību apstākļiem, bet fakts paliek fakts. Ir, par ko aizdomāties...

Metodes, kā vadīt skolēnus bez iespējamiem upuriem

"Centrs Dardedze" pārstāve Balode norāda: "Pieaugušajiem – skolas personālam un vecākiem – ir ļoti būtiski apzināties, ka tā (dažāda veida vardarbības izpausmes – aut.) noteikti nav normāla, pārejoša skolēnu ikdienas sastāvdaļa. Mobings var atstāt bērnos nopietnas sekas, un tā ir pieaugušo atbildība mobingu novērst.

Tā kā mobinga riski šobrīd saasinās, skolu vadībai un pedagogiem ir ļoti svarīgi apzināties savu svarīgo lomu mobinga novēršanā. Vispirms jau apņemoties būt atklātiem par notiekošo – visos līmeņos uzsverot to, ka ir labi runāt par mobingu un risināt mobinga situācijas, nevis "paslaucīt tās zem paklāja". Gan skolēniem, gan pedagogiem jājūtas droši par to, ka situācijā, ja viņi runās par mobinga problēmu, viņi tiks sadzirdēti un atbalstīti. Mobinga novēršana ir svarīga arī mācīšanās procesam, jo stresa situācijās bērns nespēj mācīties, turklāt pazemojošā attieksme var izpausties arī attiecībā pret pedagogu.

Spējas uzrādīt savu labāko mācību sniegumu būtiski sarūk, atrodoties pastāvīgā uztraukumā un spriedzē. Jānis Lapa

Skolas personālam nepieciešama vienota izpratne par to, kas ir mobings, ko mēs darīsim, lai tas nesāktos, un ko mēs darīsim, ja tas notiks. Vēl pirms mobinga situācijas ir novērotas, nepieciešams ieplānot pasākumus pozitīvu savstarpējo attiecību stiprināšanai skolēnu vidū – rīkot izglītojošas aktivitātes un diskusijas par mobingu, toleranci un dažādību, stiprināt darbošanos dažādās komandās un veicināt savstarpēju atbalstu, nevis konkurenci.

Pamanot briestošu konfliktu, nevajadzētu atstāt skolēnus klasē nepieskatītus. Mobinga situācijās ir trīs lomas – upuris, pāridarītājs un novērotāji, kuriem arī ir sava aktīvā loma, nostājoties vienā vai otrā pusē. Skaidrojot bērniem, kā viņiem atpazīt un reaģēt uz pamanītām mobinga situācijām, mēs stiprinām viņos prasmes neatbalstīt pāridarītāju un nostāties upura pusē, kā arī apturēt mobinga situāciju, pastāstot par to pieaugušajam, kam uzticamies. Upura un pāridarītāja pusei savukārt bieži vien nepieciešama sociālā pedagoga vai psihologa palīdzība.

Skolotājiem tagad jābūt visur, jāredz viss, bet atbalsta pietrūkst, un šie papildu nevēlamie apstākļi traucē realizēt savas profesionālās spējas, jo ir stress un pārslodze. Anda Sauļūna

Protams, svarīgi arī vecākiem spēt objektīvi novērtēt sava bērna izjūtas un lomu klases kolektīvā, kā arī būt gataviem risināt iespējamās problēmas. Turklāt arī vecāku un pedagogu spēja cieņpilni risināt mobinga situācijas sniedz bērniem iespēju mācīties konstruktīvu konfliktu risināšanu. Mobinga problēmas ignorēšana situāciju tikai padziļinās."

Klīniskais psihologs Lapa papildina: "Labākais veids noteikti būtu risināt katra bērna individuālās grūtības viņa skolas vidē, lai bērns justos gana iederīgs un spējīgs mācīties, atrodoties sabiedrībā. Un mērķtiecīgi ilgtermiņā izstrādāt mehānismus mobinga mazināšanai katrā skolā, kur būtu iesaistīti visi, sākot ar skolas vadību, skolotājiem, atbalsta personālu un beidzot ar vecākiem un pašiem skolēniem."

VBTAI pārstāve Sauļūna uzsver, ka šajā laikā, kad emocionālā temperatūra klasēs ir augsta, ir īpaši svarīga skolas vadības iesaiste, nodrošinot pietiekamu atbalsta personāla klātbūtni, kuram jāpieliek lielas pūles. Uzticības tālruņa konsultanti šoruden saņēmuši arī dažus zvanus no pedagogiem, un Sauļūna vērš uzmanību, ka arī skolotāju vidū ir liels izdegšanas un paaugstināta stresa līmenis. "Viņiem tagad jābūt visur, jāredz viss, bet atbalsta pietrūkst, un šie papildu nevēlamie apstākļi traucē realizēt savas profesionālās spējas, jo ir stress un pārslodze," saka speciāliste.

Savukārt Līga Bērziņa, runājot par metodēm, kā veiksmīgāk strādāt jaunajos apstākļos, vairāk uzsver praktiskās lietas. Pirmkārt, kā rāda labā pieredze daudzās skolās, – starpbrīžos, ja vien to atļauj skolas ēku izvietojums un vides pieejamība, bērni jāved ārā – svaigā gaisā. Arī šī var būt laba iespēja distancēties no lielā bara. Jā, šāda veiksmīga prakse pat esot ieviesta vairākās Rīgas tā dēvētajās lielajās skolās. Tiesa, tikpat daudzās lielajās skolās arī līdz Covid-19 starpbrīži tika pavadīti klasēs, lai gaiteņos nenotiku liela drūzmēšanās. Pagaidām, kamēr rudens mūs lutina ar labu laiku, šī ir lieliska iespēja, tomēr skolām jau tagad ir bažas, kā būs tad, kad būs sliktāki laikapstākļi – lietus, vējš, sniegs...

Iespēju trūkums uz brīdi attālināties no lielā kolektīva var smagi ietekmēt gan bērnu, gan pedagogu mentālo veselību. Līga Bērziņa

Otra lieta – veiksmīgāk vardarbības izskaušanā vienaudžu vidū iet tām skolām, kuras ieviesušas noteikumus, ka skolēni mācību laikā nodod savas viedierīces. Tad starpbrīžos bērni uzspēlē galda vai sarunāšanās spēles, tādā veidā brīvo laiku aizpildot jēgpilni. Bērziņa no darba pieredzes zina stāstīt, ka viedierīču klātbūtne skolēnu kabatās un somās veicina arī nevēlama satura skatīšanos internetā, kas savukārt daudziem bērniem var radīt paliekošas sekas psihē. Par ko ir runa? "Piemēram, pornogrāfijas rādīšana citiem bērniem, turklāt pat sākumskolā, daudzās klasēs tiek uzskatīta kā nekas īpašs," – protams, bērnu vidū. Un tas notiek tieši skolā, jo, ja šādu saturu viens otram nosūtīs ārpus skolas laika, vairs nebūs tā efekta, jo tad neredz sejas izteiksmi bērnam, kuram parādīts kāds šokējošs attēls," stāsta Bērziņa. Tieši tāpēc labāk savstarpējo attiecību noregulēšanā starp vienaudžiem veicas skolām, kuras nepieļauj ierīču lietošanu. Spēlējot galda vai aktīvās spēles, veidojas tā dēvētās dinamiskās pauzītes. Ja bērns 40 minūtes nosēž mācību stundā, tad brīvās minūtes, lai cik to būtu, viņam jāpavada citādi. Ja viņš atkal sēdēs, degunu iebāzis tālrunī, uz dienas beigām būs pavisam noguris. Turklāt sadarbības spēles arī palīdz uzlabot psiholoģisko klimatu klasē.

Ir skolas, kuras arī iepriekš pārpildīto telpu dēļ nespēja bērniem starpbrīžos piedāvāt doties ārpus klases, bet tolaik, pirms Covid-19, bija iespēja, piemēram, doties uz bibliotēku, pabūt tur klusumā. Ir skolas, kuras ieviesušas tā sauktos klusuma gaiteņus. Bērni, kuri alkst pēc miera, var doties turp, bet tas bija tad – kad bija iespēja pārvietoties pa skolas telpām.

Trešā lieta, ko iesaka Bērziņa, – aktivitāšu maiņa stundu laikā. "Tas ir atkarīgs no tā, kā pedagogam izdodas vadīt stundas šajā īpatnējā laikā, vai viņš spēj mainīt paradigmu. Tā savā ziņā ir veiksmes formula – aktivitāšu maiņa. Ja mācību darbs organizēts tā, ka skolēns kādu uzdevumu pilda individuāli, bet tad pāros, grupās, mierīgā un aktīvā ritmā, bērni nogurst mazāk. Ir pierādīts, ka cilvēks atpūšas aktivitāšu maiņas laikā. Tā savā ziņā ir maģija. Ja pedagogs strādā, nevis sekojot kaut kādam grafikam, bet otrādi – kad sajūt skolēnu enerģiju un uzdevumus uzdod atkarībā no tā, kā bērni tajā brīdī jūtas –, uzreiz rezultāti ir labāki, un arī pats pedagogs nogurst mazāk," ir pārliecināta Bērziņa.

Ceturtā lieta – skolas labi sadzīvo ar jaunajiem apstākļiem, ja kādu dienu bērni mācās arī attālināti. Piemēram, četras dienas klātienē, piektdien – mājās. Taču šādā režīmā jau darbojas daudzas izglītības iestādes, piemēram, tās, kuras mācības nodrošina pēc B modeļa. Plašāk par modeļiem lasi šajā rakstā.

Skolu psihologi īpaši lielas bažas jaunajos apstākļos nesaskata

Lai noskaidrotu, kāda situācija ir skolās saistībā ar bērnu emocionālo labsajūtu jaunajā režīmā, izlases kārtībā vērsāmies vairākās skolās. Jāuzsver – izlases kārtībā, rakstā pieminētajām skolām nav nekādas saistības ar iepriekš portāla redakcijā saņemtajiem signāliem par neveselīgu gaisotni klasēs.

Tukuma Raiņa ģimnāzijas psiholoģe Maruta Kurmahere sarunā ar portālu "Cālis" uzsvēra, ka skolā nav ne mazākās tolerances pret jebkādu vardarbību, tāpēc te šis temats nav aktuāls. Ja kāds gadījums parādās, to uzreiz izskauž. Uz skolu tiek aicināti visu iesaistīto pušu pārstāvji – bērni, vecāki, pedagogi –, un lieta ātri tiekot nokārtota. "Tāpēc jau skolēniem ir blakus pieaugušais, kuram ir jāpamana, vai kāds nav vairāk saskumis, nomākts, un jārīkojas," saka Kurmahere. Viņa gan apliecina, ka pavasarī, kad mācības notika attālināti, viņas tālrunis nav pārstājis zvanīt, bet galvenie jautājumi bijuši no vecāku puses par to, kā saplānot laiku. Šoruden šādu zvanu vairs neesot.

Valmieras sākumskolas psiholoģe Baiba Bērziņa stāsta, ka skola jaunajiem apstākļiem ir pielāgojusies. Par laimi, skolai ir vairākas ēkas, kas sniedz iespēju bērniem arī iziet ārā no telpām. Tiesa, bibliotēkā ir liegts pavadīt starpbrīžus, un šo iespēju kādreiz, normālos apstākļos, izmantoja gana daudz bērnu. Tāpat tagad ir liegts starpbrīžos doties uz sporta zāli, ko bērni bija tā iecienījuši, taču ierobežojumi ir tādi, kādi ir, un tie jāievēro.

Bērziņa jaunajā režīmā saredz arī ko pozitīvu, proti, bērni visu laiku ir vienkopus un pedagogiem ir vieglāk pamanīt, ja izceļas kādi konflikti. Agrāk mazajos gaiteņos varēja notikt visādas lietas, taču tagad viss ir pārredzams. Jā, ir bērni, kuri izrāda neapmierinātību par jauno sistēmu, taču kopumā viss esot kārtībā.

"Ir arī bērni, kas saka, ka labāk paticis mācīties attālināti. Ja vaicā – kādēļ, atbild: "Jo mamma ar mani varēja kopā mācīties." Ja noņemam mammu nost, vai arī tad patiktu? Skaidrs, ka bērns ir dabūjis mammas uzmanību..." darba pieredzē dalās psiholoģe, kura vēl papildina, ka šoruden bijuši aptuveni trīs gadījumi, kad skolēni atzinuši – labāk mācīties attālināti, jo viņiem nepatīk skolotāji vai klasesbiedri. Tomēr kopumā bērni sakot, ka mājās bija labi, taču labāk tomēr mācīties kopā ar citiem. "Viens ir skaidrs, ja runā par pāridarījumu tēmu, – norobežošanās un būšana mājās nerisina šo problēmu," tā Bērziņa.

Tīnūžu sākumskolas psiholoģe Inese Platpīre papildina, faktiski atkārtojot to, ko jau sacīja Bērziņa, – bērni esot jutušies laimīgi ārkārtas situācijā, bet arī tagad ir laimīgi, atgriežoties skolā. Šīs skolas specifika ļauj bērniem brīvo laiku pavadīt svaigā gaisā, kur ir gan pagalms, gan sporta laukums. Platpīre slavē pašvaldības un skolas vadības sniegtās iespējas, nodrošinot lielu atbalsta personālu skolā, kas nozīmē, ka jebkādi konflikti tiek risināti uzreiz pēc notikušā, bet arī tādu neesot daudz. "Protams, gadās, ka bērni saplēšas savā starpā. Viendien arī – puisītis un meitenīte no 2. klases konfliktēja, pēc tam asaras bira abiem, bet šī un citas situācijas uzreiz ir jāmenedžē pieaugušajam," uzsver Platpīre. Katrā ziņā neviena no šo skolu psiholoģēm jaunajos apstākļos nesaredz iespēju vardarbības gadījumu skaita pieaugumam.

Tev jau ir aktīvs abonements!

Šis ir maksas raksts.

Lai turpinātu to lasīt, lūdzu, lejupielādē jaunāko DELFI aplikāciju vai turpini lasīt rakstu, izmantojot pārlūkprogrammu.

Lasīt rakstu.
Lai turpinātu lasīt rakstu, iegādājies abonementu. Ja jau esi abonents,
Kāpēc abonēt?

Tags

Mobings Koronavīruss Covid-19 Dzīve Covid-19 pandēmijas laikā Centrs "Dardedze" DELFI plus Izglītība Lasāmgabali Psihoemocionālā veselība Skola Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija Skolēns
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.