Īsts 'tārpiņš' – deviņgadīgais sabilnieks Edvards rada savu versiju grāmatām, kas iepatikušās

Mūsu saruna noritēja "Zoom" platformā pavēlu vakarā, un mamma ar dēlu bija iekārtojušies, kur gan citur, – ja ne pie bagātīgi iekārtota grāmatu plaukta. Edvards ik pa laikam sarunai pieslēdzas, taču fonā turpina lasīt grāmatu. Dažbrīd, pat uzdodot zēnam konkrētu jautājumu, viņš nedzird un mammai jāpiebaksta, – tik ļoti viņš var tikt "ierauts" grāmatu pasaulē.

Kā stāsta mamma, – kad dēls bija mazs, grāmatas priekšā lasīja viņa, bet lasīt Edvards iemācījies, pētot kartes. "Viņam bija milzīga interese tieši par dažādu valstu kartēm un tas motivēja lasīt. Kopš tā laika aktīvi lasa ne tikai kartes," pasmej Dace.

Skaidra lieta, ka Edvards ir tieši tāds pats zēns, kā citi viņa vienaudži – arī viņu ļoti interesē spēlītes telefonā vai datorā, taču mamma jau no mazām dienām mērķtiecīgi viņu virzīja grāmatu pasaules iepazīšanā, un tagad jau pašam ir neremdināma interese par tām. Mamma arī paslavē skolu, kurā arīdzan dažādos veidos motivē bērnus lasīt grāmatas. Piemēram, skolā notiek grāmatu lasīšanas sacensības, un Edvards tajās šogad ieguvis 2. vietu. Nav jau tā, ka uz ātrumu "izrauj" grāmatu, pat īsti neiedziļinoties, par ko tā vēsta. Bērniem par katru izlasīto grāmatu ir jāprot pastāstīt. Tāpat bieži arī esot tā, ka Edvards latviešu valodas mācību grāmatā izlasa kādu stāstu vai tā fragmentu, bet pēcāk dodas uz bibliotēku, lai iepazītu konkrēta rakstnieka daiļradi jau plašāk.

Pats Edvards gan atzīstas, ka vislabāk viņam patīk komiksi, taču mamma mudinājusi iepazīt grāmatas ar plašāku tekstu, lai bagātinātu valodu. Un vēl – Edvards lasa arī lietuviski. Viņa tētis ir lietuvietis, un dēls brīvi runā un lasa mūsu kaimiņu valodā. Ar rakstīšanas apguvi lietuviski ģimenē vēl nesteidzoties, jo jau latviešu valoda nav no vieglākajām, – lai apgūst to vispirms. Sarunas laikā Edvards arī steidz parādīt "Grega dienasgrāmata" sērijas grāmatu lietuviešu valodā, tās nosaukumu man uzreiz iztulkojot latviski.

Ģimene dzīvo nedaudz ārpus Sabiles, kā smej Dace, kad vaicāju, vai viņa ir "iedzimtā sabiliete", – viņa nākot no Sabiles mežiem. Lauku dzīve viņiem neesot sveša, jo Daces vecākiem ir sava saimniecība. Starp citu, pašā mūsu sarunas sākumā Edvards uzreiz ieminas, ka viņiem "šodien izšķīlās trīs cāļi". To viņš sacīja, redzot, kā sarunas laikā manā ekrāna pusē piedalīties gribēja arī trīs mēnešus vecs kaķēns. Viņiem arī esot divi kaķi, suns un ap 20 vistām, kurām tieši šajā laikā šķiļoties arī cālēni.

Visiem kopā patīkot doties pārgājienos, apskatīt dabas objektus, kuri nav tik populāri tūristu vidū. Tā kā ģimenei patīk tieši šāda atpūta, arī pandēmija īsti nevarēja ietekmēt kopābūšanas prieku. Taču Dacei par šo laiku gan ir daudz sakāmā saistībā ar attālinātajām mācībām un amatieru kolektīvu pulcēšanās aizliegumu. Edvards skolā sāka iet, kad mēs visi jau zinājām Covid-19 infekcijas nosaukumu, tieši tādēļ viņa dalās pārdomās: "Radīt priekšstatu par mācību procesu, ja pirms tam bērns nav vēl apmeklējis skolu, ir gana sarežģīti." Gājis pagrūti, tādēļ tagad esot patiess prieks, ka šajā mācību gadā varēja daudz vairāk laika pavadīt klātienes mācībās. Taču tā kā pirmais skolas gads bijis citāds, Edvardam arī īsti vēl neesot izveidojušās ciešas draudzības saites ar kādiem bērniem. Pagaidām viņa labākie draugi esot ģimenes draugu un radu bērni. Savukārt par amatieru kolektīvu nozīmi lauku reģionos Dace vēlas uzsvērt: "Daudziem tā ir iespēja aizbēgt no nelaimīgas ikdienas savās mājās. Lauku amatieru kolektīvos nav redzamas ambīcijas, kā to varot novērot lielo pilsētu kolektīvos, bet gan patiesa vēlme socializēties". Laukos šie kolektīvi pilda teju psihoterapeita funkciju.

Ja arī tev sanāk pabūt Sabilē, ieej bibliotēkā un paskaties, kādas grāmatiņas sagatavojis topošais rakstnieks un ilustrators Edvards Trieģis!