Augusta nogalē vairāki simti, oktobrī nedaudz virs simta – tik daudz skolotāju trūkst Latvijas izglītības iestādēs. Jaunie cilvēki neraujas strādāt skolā, daudzi pēc neilga laika vārda vistiešākajā nozīmē aizbēg, izvēloties labāk apmaksātu un mierīgāku darbu. Kur palicis kādreiz tik augstais skolotāja profesijas prestižs? Kā un vai to iespējams atjaunot? Vai to izdarīs kāds no malas, vai tomēr par to būtu jāparūpējas pašiem skolotājiem?
 Kādi vēl ir iemesli pedagogu trūkumam, izņemot jau gadiem skandēto par mazajām algām un sabojāto prestižu, to centāmies noskaidrot pašu skolotāju vidū. Visakūtākā problēma, kā secināms no mūsu sarunām ar skolotājiem, – izdegšana un bailes. Dažādas bailes... Un, kā zināms, baiļu dēļ rodas arī papildu stress, trauksme, kas pie paaugstinātas slodzes atkal rada negatīvas sekas. Tāds apburtais loks, un pedagogs, kura nervu sistēma nav mezglota stiprām saitēm, izvēlas to pārtraukt ātrākajā un vienkāršākajā veidā – uzrakstīt atlūgumu. Nedaudz stiprākie meklē palīdzību no malas, dažreiz tas palīdz, dažreiz ne, bet ir arī izdzīvotāji. Ilggadēji izdzīvotāji...

Aija Bremšmite pirms gada uz Ogres 1. vidusskolas direktora galda nolika atlūgumu, taču joprojām, runājot par pedagogu kliķi, saka: "Mēs, skolotāji." Kā viņa pati pieļauj – smagajam lēmumam pamest darbu skolā viņa vēl nav līdz galam tikusi pāri.