Foto: Privātā arhīva foto.

Ir cilvēki, kuriem izdodas visu dzīvi nodzīvot tā līgani, bez lieliem satricinājumiem, un par to var tikai priecāties. Bet dažiem tā neizdodas, nav lemts, tā ierakstīts likteņa grāmatā? Domā, kā gribi, bet šādiem cilvēkiem nākas piedzīvot daudz rūgtu brīžu. Tāda ir Annija Ueidžana (Oueijan), kura 29 gadu vecumā ir izgājusi cauri ērkšķu biezoknim. Annija ir zaudējusi divus bērnus, šķīrusies no pirmā vīra un spējusi atkal ieelpot dzīves garšu, pat ne tikai ieelpot, bet izgaršot jau ar citām, daudz spēcīgākām garšas kārpiņām. Viņa pilnīgi negaidīti un necerēti arī atradusi savu mīlestību, ar kuru nu ir precējusies – libānieti Sami Joe.

Annija ir vokālā pedagoģe. Kā pati saka: "Šogad "Supernovā" septiņi bija mani audzēkņi", gan kā solisti, gan piedziedātāji , bet pašai gan, lai gan balss ir skaista, nekārojoties skatuves gaismu. Ar vīru abi tagad dzīvo Latvijā, lai gan gadu Annija nodzīvojusi vīra dzimtenē – Libānā. Kā vijusies Annijas dzīve, šajā stāstā, kurā būs gan pilni kausi asaru, gan laimes mirkļu.

Pirms septiņiem gadiem – skarbā meitas diagnoze un izdzišana mammai rokās

Annija ar savu pirmo vīru iepazinās Vasarsvētku draudzē un bija loģiski, ka divi iemīlējušies cilvēki apprecas, lai veidotu kopīgu ģimeni. Annijai toreiz bija 21 gads, kad viņa sāka gaidīt pirmo bērniņu.

Grūtniecība noritēja labi, lai gan meitiņa Beāte piedzima mēnesi agrāk, nekā noliktais dzemdību datums. Dzemdības bija sākušās, bet ārsti pamanīja, ka mazulim ir pamainījušies sirdstoņi, tādēļ nolēma veikt ķeizargrieziena operāciju. Mazulīte piedzimusi smagā stāvoklī. Neviens ārsts īsti neko nevarēja pateikt, kas mazajai vainas. Viņai bija sirds mazspēja, palielināta liesa, mazā bija jābaro caur zondi, bet elpošanas nodrošināšanai bija nepieciešams skābeklis. Neirologi atklāja, ka mazajai ir problēmas ar redzi un dzirdi, viņa praktiski nereaģēja.

"Kamēr nebija diagnozes, dzīvojām slimnīcā, jo paliatīvā aprūpe tad nepienācās. Pēc ilgas diagnozes meklēšanas ģenētiķi nejauši atklāja, ka tā ir ģenētiska saslimšana ar nosaukumu sialidoze. Tā ir ļoti reta uzkrāšanās slimība. Nezinu, kā tagad, bet toreiz Baltijas valstīs mēs bijām vienīgie. Ārsti par šo slimību neko nezināja, tā pat nebija aprakstīta viņu grāmatās, bet mums vismaz bija diagnoze un varējām doties mājās. Es pati iemācījos barot caur zondi, visu darīju," stāsta Annija.

"Ārsti mums nelika velti cerēt, kaut gan mēs cerējām uz brīnumu līdz pēdējam mirklim. Vienubrīd meita visu laiku vēma. Es turēju viņu stāvus, vertikālā stāvoklī, lai viņu pabarotu. Barošana bija tik lēna, ka ilga praktiski visu dienu, ar dažām pauzēm. Un jau tad, kad Beātei bija aptuveni seši mēneši, es paliku atkal stāvoklī. Meitiņai bija 10 mēneši, kad vienudien pamodos un atradu viņu zilu, elpošana bija apstājusies. Panikā meitiņu elpinājām un izdevās atdzīvināt, taču viņas stāvoklis bija tik smags, ka zinājām – esam izcīnījuši iespēju no viņas kārtīgāk atvadīties, taču izārstēt nav iespēju – lielākā daļa orgānu bija pārstājuši darboties, gremošanas sistēma arī vairs nestrādāja. Sazinājos ar mūsu ārstiem, kuri ļāva palikt mājās un lika zvanīt, kad būs jāreģistrē nāves fakts. Un tā meitiņa septiņas stundas, dienu pēc manas dzimšanas dienas (Sieviešu dienā), mira mūsu rokās. Mēs bijām kristieši un meitiņu aizvadījām mīļumā, dziedot dziesmiņas," atminas Annija. Tas bija ļoti smags laiks, bet Annija nevarēja ilgi raudāt, jo jau gaidīja otru mazuli.

Kad gribas vemt no sliktām ziņām un augšāmcelšanās

Foto: DELFI

Annijas otrā meita Alise dzima dabiskās dzemdībās, bet arī priekšlaikus. Viss it kā bija kārtībā, bet, ņemot vērā iepriekšējo pieredzi, uz Vāciju tika sūtītas analīzes. "Kamēr gaidījām analīžu rezultātus, es meitiņu burtiski uz rokām nēsāju, izbaudīju to laiku, bet tad nāca diagnoze – atkal tā pati retā slimība. Tā bija pirmā reize dzīvē, kad man gribējās vemt no sliktām ziņām. Tik ļoti gribējās normālu dzīvi ar veselīgu bērniņu, bet, saņemot ziņas, uzreiz bija skaidrs, kas tālāk sekos. Alise nodzīvoja divus mēnešus, sākumā pat pati ēda no krūts, stāvoklis bija labāks nekā pirmajai meitiņai, bet atkārtojās tas pats. Jau pēc viena mēneša stāvoklis strauji pasliktinājās, drīz vien nācās atkal pāriet uz barošanu caur zondi. Un tad pienāca tā diena, kad pamodāmies no tā, ka viņa elpoja ļoti sekli un strauji. Bija skaidrs, ka kaut kas nav kārtībā ar sirsniņu, izsaucām ātro palīdzību, bet slimnīcā viņa nomira.

Tā diena man iespiedusies atmiņā – tajā mirklī, kad tu sēdi ātrās palīdzības mašīnā, kas traucas cauri rīta sastrēgumiem, pat pa vienvirziena ielām pretējā virzienā, darot visu, lai tikai ieekonomētu laiku kaut par vienu sekundi un, iespējams, izglābtu dzīvību. Skaļās sirēnas, mediķi nobažījušies... Kad pārējiem satiksmes dalībniekiem šķiet, kā tikai pagūt uz zaļo gaismu, tajā mašīnā kāds mirst. Kopš tā laika es uz ātrās palīdzības mašīnām raugos pavisam citādāk. Tā manas meitenes aizgāja," teic Annija, kurai visu sarunas laiku ir tik atklāts smaids un labestība acu skatienā…

Pēc otras meitiņas apbērēšanas Annijai bija grūts posms. Vīrs bija paņēmis bērna kopšanas atvaļinājumu, un ģimenē naudas bija maz, turklāt jauno ģimeni parādu dēļ lika ārā no īrētā dzīvokļa. "Vīrs bija depresijā. Kad meklējām psihologu pakalpojumus, tam pretī bija tāds cenrādis, ka uz mums tas neattiecās. Tāds tas bija pat krīzes centrā. Bet tas taču ir saprotams, ka parasti krīze saistās arī ar finansiālām problēmām. Es pat jutu, ka manī parādījās ļaunums. Ja es divus gadus biju mamma 24 stundas diennaktī, tad pēkšņi man bērnu vairs nebija... Dzīvoklī iestājies nebijis klusums, visas bērnu drēbītes, gultiņa, ratiņi, šļirces, medikamenti, pamperi, autiņi, rotaļlietas, pudelītes - viss aizvākts... Tukšums, apjukums un mežonīgas, neizturamas sāpes... Vienīgais salmiņš, pie kā pieturēties - citi saka, ka ar laiku sāpes paliekot panesamākas... Bet kā izturēt šo laiku?" to laiku atminas Annija. Tomēr bija jādzīvo tālāk, jo rēķini jāmaksā, bet vīrs slīga arvien dziļākā depresijā. Jā, Annija apzinājās, ka normāli būtu izsērot šo dzīves posmu, bet to nevarēja atļauties.

Viņa sarakstījās ar citām mammām, kuras zaudējušas mazuļus, kamēr vīrs turpināja slīgt depresijā, sāpēs. "Pienāca viena diena, kad es apzinājos, ka nevaru būt ļauna un ar nocietinātu sirdi, kāda biju jau gandrīz kļuvusi, ka ir jārīkojas. Sāku meklēt iespējas, kā dibināt biedrību. Un to arī izdarīju, mēs joprojām darbojamies un pats galvenais, ko sniedzam – psihologa pakalpojumus piecām bezmaksas konsultācijām. Tāpat mēs ar šīm mammām sarakstāmies, sniedzam morālu atbalstu, organizējam pasākumus, bez maksas nodrošinot, piemēram, teātra apmeklējumus, koncertus, masāžas, spa procedūras. Joprojām ir aptuveni 20-25 ģimenes, kuras visu laiku aktīvi izmanto mūsu biedrības sniegto atbalstu," stāsta Annija. Šeit vari aplūkot biedrības mājaslapu, iepazīties ar citu vecāku stāstiem un uzzināt plašāk, kā saņemt palīdzību.

"Apkārtējie nezina, kā reaģēt uz šādām nelaimēm, viņi vienkārši pazūd. Mēs it kā bijām draudzē, bet tāpat visi baidās pateikt kaut ko nepareizi. Atceros, kā mums pašiem bija. Kaut kāda biedrība piedāvāja biļetes uz teātra izrādi. Tas bija ļoti mīļi, ka kāds, neko neprasot pretim, uzdāvina šādu iespēju. Varējām izrauties no visa un kaut uz dažām stundām novirzīt domas uz kaut ko citu. Tāpēc arī tagad biedrībā ar prieku palīdzam, kā vien varam, mēs zinām, kā jūtas tās ģimenes, kuras zaudējušas bērnu," stāsta Annija.

Nežēlīgi, bet bez atbilžu meklēšanas uz 'kāpēc'


Ar Anniju aizrunājamies par to, kāpēc dzīvē tā mēdz notikt, kāpēc tik daudz šādu traģēdiju notiek arī kristiešu ģimenēs, kuras it kā ir īpaši tuvās attiecībās ar Dievu. Piemēram, arī stāsts par Evelīnu Sproģi, kura ir ticīga un arī zaudējusi mazuli (šo stāstu atradīsi šeit).

Annijai par to ir sava teorija: "Jā, kristieši šādus gadījumus skaidro ar to, ka uzbrūk sātans. Un bieži vien kristiešiem šādas lietas notiek vairāk, jo, iespējams, viņiem ir lielāka garīgā atbildība. Kāpēc tas notika? Bija viedokļi arī no kristiešiem, ka Dievs mūs tā māca. Kā var tik nežēlīgi mācīt?! Es nemeklēju atbildes uz "kāpēc". Tā notika, un es dīvainā kārtā pat jutos atvieglota, ka maniem bērniem nebūs jāredz nekas sliktais, nebūs jāpiedzīvo neviena nāve, karu šausmas... Neviens viņām nespēs vairs nodarīt pāri. Līdz ar bērnu piedzimšanu mēs kļūstam ļoti viegli ievainojami, vecāku galvenais uzdevums- nosargāt bērnu. Tagad esmu citādāks cilvēks. Man tagad ir dzīve pirms un pēc," atzīst Annija.

"Pēc dzīves slimnīcā šķita, ka esmu iznākusi kā no cietuma. Es neko tajā laikā neredzēju – ne kā uzplaukst kokiem lapas, ne kā tās nodzeltē un nokrīt. Bet tagad, kad vairs man nebija nekā, es tomēr spēju paskatīties apkārt. Kā apburta es vienkārši skatījos uz zāli, kokiem. Es visu izbaudīju daudz spēcīgāk. Toreiz man nebija laika domāt, bet tagad es burtiski baudīju jebkuru ikdienišķu lietu," savu pēc dzīvi skaidro Annija.

Un tā arī pamazām nāca izmaiņas Annijas attiecībās ar vīru, no kura attālinājās – bez strīdiem, bez nekā. "Bija posms, kad bijām ārpus baznīcas. Un ar laiku mēs sapratām, ka mēs katrs varam būt labāks atsevišķi. Es nebiju gana labs iemesls, lai vīrs tiktu ārā no depresijas. Mēs mierīgi izšķīrāmies," stāsta Annija, vēlreiz uzsverot, ka abu starpā nekādu strīdu nebija. Sākumā nolēmām padzīvot atsevišķi, un tā arī palikām.

Un ieradās viņš – Annijas tagadējais vīrs, pēc tautības libānis

Foto: Privātais arhīvs

Annija turpina savu stāstījumu: "Pēc neilga laika mans tagadējais vīrs atnāca ar milzu sapratni. Man bija augsti standarti attiecībā pret vīriešiem un es tieši domāju, kā viņš reaģēs, kā spēs saprast. Bet mans vīrs, kurš pēc tautības ir libānis, visu pieņēma ar lielu pazemību. Es nespēju aiziet uz kapiem, rakāties pa zemi, zem kuras guldītas manas meitenes. Paldies manai mammai, kura kapiņus apkopj, bet tieši mans pašreizējais vīrs pierunāja mani kopā aiziet uz kapiem. Viņš arī ir ticīgs, pareizticīgais."

Protams, mani ieinteresēja, kur gan Annija, kura jau bija atsākusi pasniegt vokālās mācībstundas, iepazinusies ar cittautieti. Sākums bija internetā, bet nē, nē, ne jau iepazīšanās portālā un pati Annija nemaz nebija domājusi par jaunām attiecībām. "Biju pieteikusies neklātienē Stanfordas Universitātē (ASV) on-line radošuma kursā. Lai paveiktu vienu darbu, bija jāveido komanda. Bija vēl, protams, arī citi komandas biedri, bet kaut kā neviens īsti negribēja iesaistīties kopīgajā projektā un mēs ar Sami visu kopā darījām. Darbs tika pabeigts, bet mēs turpinājām sarakstīties. Un šajās sarakstēs es arvien vairāk atvēros un varēju par sevi stāstīt, jo man šķita, ka mēs taču nekad nesatiksimies. Bet notika citādāk. Aptuveni pēc pusotra vai diviem gadiem kopš mūsu iepazīšanās mēs apprecējāmies. Kāzas bija Libānā. Sami parādījās laikā, kad man visvairāk bija nepieciešams atbalsts, un pamazām, soli pa solītim ''uzstutēja'' mani atpakaļ uz kājām, parādīja, ka varu dzīvot citādāk, mācīja man, kā sevi pasaudzēt, kā būt vājai tad, kad tas ir nepieciešams un kad spēt pateikt stingru ''nē''," stāsta Annija.

Sākumā viens pie otra braukājuši, līdz sapratuši, ka vēlas veidot kopdzīvi. Annija ar vīru gadu nodzīvoja Libānā, bet nu jau gadu abi dzīvo un strādā Rīgā. Viņš – noguldījumu bankā, kas strādā ar arābu tirgu. Annija ir vokālā pedagoģe/mākslinieku mentore, un darbu viņai netrūkst, jo pirms mūsu sarunas brīvu laiku atrast bija grūti. Tikāmies kafejnīcā, Annijas pusdienlaikā. Pēc stundas viņu jau gaidīja nākamais audzēknis, kuram mācīt dziedāt.

Laimīga un mīl dzīvi, ar vīru jūtos kā sieviete

Foto: Privātais arhīvs

"Neraugoties uz visu, esmu tagad laimīga un mīlu savu dzīvi. Runājot par bērniem, ceru, ka viss būs kārtībā. Arī ģenētiski ir daudz mazāk iespēju uz kādām nesaderībām. Es zinu, ka ir jāizbauda laiks, kad vēl nav bērnu, bet ar bērniem tu tomēr iegūsti tūkstoškārt vairāk. Es nezinu, kā es reaģēšu uz savu bērnu, mēs pagaidām īpaši par to nedomājam. Šogad apritēs divi gadi kopš apprecējāmies," atklāti savas jūtas atklāj Annija.

Vaicāju Annijai, ko viņa gadu sadarīja, dzīvodama Libānā un ko par vīra izvēli sacīja viņa ģimene. Nedaudz ar interneta starpniecību Latvijā palikušajiem uzticamajiem audzēkņiem pasniegusi mācībstundas, mācījusies vīra dzimto valodu. "Bija, pie kā pierast, kultūra tur cita. Lasīju grāmatas, privāti pasniedzu mūziku. Libāna ir kristiešu valsts, un gan mana mamma, gan vīra ģimene mūsu savienību pieņēma. Es biju izšķīrusies, un viņi man ir kā otra ģimene. Gandrīz jāraud, cik viņi ir mīļi.

Latviešiem būtu ko mācīties no libāņiem, viņi ir tik draudzīgi, atvērti, viesmīlīgi, vienmēr smaida. Lai gan, protams, sākumā vīra draugi un ģimene bija vaicājuši, vai patiešām tā ir viņa izvēle, jo tur nav pieņemts, ka šķiras vai precēt šķirtu sievieti. Vīrs Spānijā studē doktorantūrā, bet pagaidām dzīvojam Latvijā. Viņam uz vairākiem gadiem ir uzturēšanās atļauja. Es paralēli strādāju pie izglītības iegūšanas, jo mēs nezinām, kur mūs dzīve var aizvest," stāsta Annija, kura visu to, ko zina vokālajā pedagoģijā, apguvusi pašmācības ceļā, lasot grāmatas un pētot pasaulē labākās vokālās tehnikas, kā arī papildus izglītojoties pie mentoriem ASV, kuri sadarbojas ar zinātniekiem un attīsta visefektīvākās dziedāšanas metodes, lai maksimāli ātri dziedātāji sasniegtu vērā ņemamus rezultātus.

"Man ir paveicies, ka esmu tur, kur esmu. Es tagad izbaudu to, ka varu mācīties, man gribas tik daudz ko iemācīties, uzzināt, vēlos savā profesijā būt vislabākā," nebaidās teikt Annija, kura iestājusies augstskolā un paralēli apmeklē vēl dažādus kursus sevis izglītošanai. Savukārt viņas vīrs apgūst latviešu valodu, bet viņa – libāņu. Savā starpā abi sazinās pārsvarā angļu valodā.

Kā vīrs jūtas Latvijā? "Es sākumā baidījos, kā mums te būs, bet nav tik traki. Jā, dažreiz vīrs sūdzas, kāpēc šeit cilvēki ir tik noslēgti un ''auksti'', jo tur viņi ir pavisam citādāki. Man arī tur dažreiz bija grūti, jo viņu uzmanības apliecinājumi var būt uzbāzīgi. Bet viņi ir tik labestīgi, tik ģimeniski. Grūti pierast pie tā, ka šeit ar kaimiņiem neveidojas tik tuvas attiecības. Tur viens pie otra iet dzert kafiju, vienmēr apvaicājas, kā klājas, un tas viss ir ar patiesu interesi, nevis tā – garāmejot," atšķirības starp divām kultūrām nedaudz ieskicē Annija.

Runājot par vīru, Annija, kurai jau tāpat visas mūsu sarunas laikā nepazūd smaids, acis burtiski dzirkstī: "Man ir fantastisks vīrs, ļoti atbalstošs, ar viņu tiešām jūtos kā sieviete. Bet viņa tautieši gandrīz visi ir ļoti vīrišķīgi, ģimeniski, ar apziņu, ka ģimene ir jāapgādā un jālolo. Viņam ir svarīga apziņa, ka viņš ir atbildīgs par to. Patiesībā mums, latviešiem, būtu ļoti daudz ko pamācīties no viņu kultūras."

Annija atklāja savu pieredzi, iedrošinot citas sievietes meklēt palīdzību, līdzcilvēkus – neatstāt novārtā bērnus zaudējušās ģimenes tikai tāpēc, ka nezini, kā runāt. Vienkārši esi blakus.

Kur Annija dzīvos pēc pāris gadiem, vai viņai būs kāds mazs ķipars pie sāniem, to nezina pat viņa, bet jaunā sieviete tagad ļaujas dzīvei, ļauj izsmaržot katru pavasara vēstnesi – pumpuru koka zarā, puķi, kas knapi lien no zemes, katru taureni saredzēt krāsainu…

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!