Vardarbība un tieši vardarbība pret sievieti pēdējā laikā ir tēma, pat ko sabiedrībā runā arvien vairāk. Organizācijas un iestādes ceļ trauksmi, mudinot cilvēkus būt acīgākiem un palīdzēt cietušajiem, bet daļa cilvēku šīm darbībām neredz jēgu, norādot, ka sieviete, kas ļauj, lai viņu sit, pati ir vainīga, vai noliedzot vardarbības pastāvēšanu vispār.
To, ka vardarbība ir pastāvoša problēma mūsu sabiedrībā, parāda skaudrie statistikas dati. Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras apkopotie dati liecina, ka Eiropā no seksuālas un/vai fiziskas vardarbības ir cietusi katra trešā sieviete, turklāt lielākā daļa no viņām (67 procenti) pat notikušo nav ziņojušas policijai vai kādai no atbalsta organizācijām.
Lai aktualizētu šo jautājumu un veicinātu dziļāku izpratni par iemesliem, kāpēc rodas vardarbības noliegums un kāpēc cilvēki, kas cieš no varmākām, nespēj izkļūt no neapskaužamās situācijas, ceturtdien, 5. aprīlī, "The Mill" notika paneļdiskusija "Vardarbība pret sievietēm Latvijā". Tajā piedalījās mediatore Ilze Dzenovska, juriste Katrīna Katiņa, psihoterapeite, biedrības "Skalbes" pārstāve Marija Ābeltiņa un Rīgas Lutera draudzes mācītājs Kaspars Simanovičs.
Speciālisti pieskārās ļoti plašam tēmu lokam, parādot vardarbības daudzšķautņaino dabu. Piedāvājam ielūkoties komentāros un skaidrojumos par to, kāpēc cilvēkiem ir tik grūti noticēt vardarbības eksistencei mums līdzās, kas traucē cilvēkam pārtraukt vardarbību pret sevi un kā vide, kurā esam uzauguši, ietekmē mūsu izpratni par vardarbību.
Sadeguša grauzdiņa teorija ļaus atrast jēgu dzīves haosā 
