Vardarbība un tieši vardarbība pret sievieti pēdējā laikā ir tēma, pat ko sabiedrībā runā arvien vairāk. Organizācijas un iestādes ceļ trauksmi, mudinot cilvēkus būt acīgākiem un palīdzēt cietušajiem, bet daļa cilvēku šīm darbībām neredz jēgu, norādot, ka sieviete, kas ļauj, lai viņu sit, pati ir vainīga, vai noliedzot vardarbības pastāvēšanu vispār.
To, ka vardarbība ir pastāvoša problēma mūsu sabiedrībā, parāda skaudrie statistikas dati. Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras apkopotie dati liecina, ka Eiropā no seksuālas un/vai fiziskas vardarbības ir cietusi katra trešā sieviete, turklāt lielākā daļa no viņām (67 procenti) pat notikušo nav ziņojušas policijai vai kādai no atbalsta organizācijām.
Lai aktualizētu šo jautājumu un veicinātu dziļāku izpratni par iemesliem, kāpēc rodas vardarbības noliegums un kāpēc cilvēki, kas cieš no varmākām, nespēj izkļūt no neapskaužamās situācijas, ceturtdien, 5. aprīlī, "The Mill" notika paneļdiskusija "Vardarbība pret sievietēm Latvijā". Tajā piedalījās mediatore Ilze Dzenovska, juriste Katrīna Katiņa, psihoterapeite, biedrības "Skalbes" pārstāve Marija Ābeltiņa un Rīgas Lutera draudzes mācītājs Kaspars Simanovičs.
Speciālisti pieskārās ļoti plašam tēmu lokam, parādot vardarbības daudzšķautņaino dabu. Piedāvājam ielūkoties komentāros un skaidrojumos par to, kāpēc cilvēkiem ir tik grūti noticēt vardarbības eksistencei mums līdzās, kas traucē cilvēkam pārtraukt vardarbību pret sevi un kā vide, kurā esam uzauguši, ietekmē mūsu izpratni par vardarbību.
Sociālās konstrukcijas ietekmē ikviena dzīvi
Simanovičs vērš uzmanību uz to, ko vispār nozīmē vardarbība: "Pats jēdziens "vardarbība" – varas darbība. Tur tiek īstenota vara. Šajā gadījumā pār sievieti tiek īstenota vara. Tātad no vīrieša puses ir kaut kāda varas pozīcija iepretim sievietei. Vai tā ir fiziska vara, un viņš vienkārši ir fiziski spēcīgāks, vai tā ir kaut kāda ekonomiska vara – viņš diktē spēles noteikumus ekonomiskā nozīmē –, vai dažkārt tā ir jau strukturāla problēma, tā ir strukturāla problēma jau valstiskā līmenī, un tā ir arī reliģiska problēma, jo kaut kādas varas problēmas tiek uzturētas ar reliģiskas instrumentācijas palīdzību."
Mācītājs uzsver, ka sociālās konstrukcijas un sabiedrības attieksme pret cilvēka dzimumu ļoti būtiski ietekmē viņa dzīvi. Viņš uzsver, ka arī nauda būtībā ir sociāla konstrukcija: "Pašam papīrītim vērtības praktiski nav nekādas, bet tas ir tik jaudīgs sociāls konstrukts, ka mēs neviens neesam gatavs atdot savu naudu jebkuram." Simanovičs piebilst, ka šī sociālā konstrukcija ir tik spēcīga, ka no tās bieži ir atkarīgas cilvēku dzīves.
Juriste Katrīna Kaktiņa norāda, ka svarīgi ir pievērst uzmanību ne tikai sociālajām konstrukcijām un dzimumu līdztiesības veicināšanai, bet arī tam, kā mēs runājam par šo jautājumu. Cilvēki bieži runā par cietušajiem, ignorējot vardarbības veicējus. "Pārsvarā izskan, ka sievietes cieš no vardarbības," viņa teic, "vardarbība pati par sevi ir jēdziens, kas sievietei pār nenodara. Sievietei pāri nodara cilvēks. Un kas ir šis cilvēks?" Juriste uzsver, ka neviens cilvēks nevar būt vainīgs tajā, ka viņa kāds nogalina: "Tas ir varmāka, kas nosit, mēs paši sevi nenositam."
Mūsu pieredze neļauj smadzenēm aptvert apkārt notiekošo
"Tas, kas neiet kopā, tiek izmests ārā – mūsu smadzenes nepārtraukti filtrē un met prom informāciju," skaidro speciāliste, "ja mēs to nedarītu, mēs sajuktu prātā trīs sekundēs no visa tā informācijas apjoma." Tas, kādā veidā notiek informācijas atmešana, ietekmē to, kā mēs skatāmies uz sevi un kā uz līdzcilvēkiem.
Tāpat viņa norāda, ka cilvēkiem no bērnības tiek stāstītas pasakas ar laimīgām beigām: "Apprecas un ir laimīgi, viss ir labi. Un te pēkšņi nāk kaut kādi aktīvisti un teic, ka ģimenē ir vardarbība, ir kaut kas slikts. Nu tas ir absurds! Nu nevar būt – ģimenē viss ir forši, visi taču dzīvo tur laimīgi. Tās ir muļķības, ko ir izdomājuši šausmu filmu autori vai kaut kādi jukuši cilvēki." Ābeltiņa skaidro, ka cilvēks tiecas aizmirst un nepieņemt informāciju, kas kaut kādā veidā ir pretrunā ar cilvēka uzskatiem un iepriekšējo pieredzi.
Viņa norāda, ka tieši šī iemesla dēļ viņa bieži aicina cilvēkus sniegt palīdzību krīzes situācijās nonākušajiem un iesaistīties dažādu organizāciju darbā. Tas var palīdzēt paplašināt redzesloku un saprast, ka vardarbība notiek arī mums līdzās – tā nav problēma, kas bija aktuāla tikai viduslaikos.
Ja kādreiz sita, spļaušana sejā šķiet pieņemama
Ir ļoti svarīgi diskutēt par vardarbību, jo tas palīdz saprast, ka pasaule nav melnbalta, uzsver speciāliste: "Nav tā, ka ģimene vienmēr nozīmē tikai labas lietas, bet tas arī nenozīmē, ka ģimene vienmēr ir slikta. Tas var būt dažādi, un ir būtiski skatīties uz saturu, kas tur notiek."
Tāpat jāņem vērā, ka cilvēks, pats to neapzinoties, ļoti daudz lietu pārņem no vides, kurā viņš dzīvo. Tieši tāpēc psihologi mēdz "rakņāties pagātnē" – cilvēka pieredze un pārdzīvotais palīdz saprast un izskaidrot viņa pasaules uztveri un rīcības modeļus. "Mūsu uztvere nav tīra lapa," uzsver speciāliste.
"Mēs esam kā gurķi marinādē. Ja kāds ir ēdis gurķus marinādē, viņš zina, ka gurķis nevar neiemarinēties. Pat ja viņš būs ļoti apzinīgs, pielietos visādas psiholoģiskās aizsardzības tehnikas, viņš iemarinēsies," teic Ābeltiņa. Viņa piebilst, ka marinādes var būt dažādas, turklāt gurķus var arī iesālīt – rezultāts vienmēr atšķirsies. "Tad satiekas tāds marinēts un sālīts gurķis, un katrs teica, ka viņa uzskati ir tie galvenie, jo tā taču ir. Jā, jo no tavas burkas tā tas izskatās. Paldies Dievam, pieaugušo vecumā mums ir iespēja saprast, ka burkas ir dažādas, ka var skatīties dažādi un redzēt dažādi."
Nav tā, ka ģimene vienmēr nozīmē tikai labas lietas, bet tas arī nenozīmē, ka ģimene vienmēr ir slikta. Tas var būt dažādi, un ir būtiski skatīties uz saturu, kas tur notiek.
"Šis vīrietis vienkārši saukā par mauku, spļauj sejā – viņš ir lielisks, salīdzinot ar to briesmīgo cilvēku, kas ir bijis tēvs," no vardarbības cietušas sievietes perspektīvu skaidro speciāliste. Cilvēkiem, kas skatās no malas un kas ir dzīvojuši "marinādē" bez vardarbības, sievietes palikšana attiecībās, kur vīrietis viņai spļauj sejā, šķitīs nepieņemama. Tāpat Ābeltiņa stāsta, ka reiz kāda sieviete, kam pēc varmākas uzbrukuma viena sejas puse bijusi teju pilnībā zila, bijusi pārliecināta, ka pati pie notikušā ir vainīga. Viņa, kārtojot čības, nebija tās salikusi 45 grādu leņķī, lai arī zinājusi, ka partneris ar lineālu pārmērīs, vai tas ir izdarīts precīzi.
Viņa norāda, ka Stambulas konvencija patiešām iejauksies "tradicionālajā" ģimenes modelī un audzināšanā. Tā iejauksies tieši šāda tipa attiecību moduļos, jo skaidri definē, ka vardarbība nav pieļaujama nekādos apstākļos: "Tas vairs netiks uzskatīts par normu, ka var sist, ka var spļaut, ka var pazemot."
Ābeltiņa min, ka sievietes vardarbīgas attiecības bieži neatstāj arī baiļu un citu iemeslu dēļ. Viņa uzsver, vardarbīgs partneris ļoti bieži ir viltīgs un ilgā laika posmā, maziem solīšiem panāk upura atkarību no viņa, izolāciju, kā arī liek zaudēt pašapziņu. Vairāk par iemesliem, kāpēc sievietes neatstāj vardarbīgas attiecības, kā arī ieteikumus, kā palīdzēt sievietei, kas kļuvusi par varmākas upuri, tu vari izlasīt šeit.
