Ko tieši teikt bērnam, ja viņa tētis ikdienas dzīvē nepiedalās, portālā "Psychologies" skaidro psihoterapeite Jekaterina Sigitova, kura ir arī autore grāmatai "Kā lai tev paskaidro...", un tieši šajā izdevumā runāts par minēto tēmu.
Skumji, bet fakts – ļoti liels procents vīriešu pēc šķiršanās zaudē interesi pret bērniem un visai viegli atsakās ne tikai finansiāli atbalstīt bērna dzīvi, bet arī komunikāciju ar viņiem. Tiesa, ne jau visi tēti ir tādi – mūsdienās tieši pretēji, – ir gana daudz tēvu, kuri aktīvi cīnās, lai varētu piedalīties bērna dzīvē, un tieši mammas nereti mēģina tam likt šķēršļus.
- Ar vai bez tiesas dalības, bet pēc šķiršanās tēvi ieņem "brīvdienu tēva" lomu, tiekoties ar bērniem no izjukušajām attiecībām lielākoties nedēļas nogalēs, secināts nodibinājuma "Tēvi" pasūtītajā pētījumā "Tētis uz 13 procentiem: Latvijas tēvi pēc šķiršanās", kuru veikuši pētnieki Klāvs Sedlenieks, Andris Saulītis un Kristīne Rolle. Plašāk par to lasi te.
Kā atgādina Sigitova, bērns sevi jūt kā divu cilvēku turpinājumu, un viņš interesēsies par tēti, pat ja viņš to nepazīst, pat ja viņš var būt bīstams. Mammas uzdevums ir ļaut bērnam paļauties uz to labo, kas vēl ir atlicis (tas parasti paliek pat gadījumā, ja kontakta ar aizgājušo tēvu vispār nav).
"Lūdzu, nedusmojies uz bērnu par viņa vēlmi atrast šo atbalstu. Nerāj bērnu par interesi pret tēvu, par jautājumiem un par to, ka bērns nedalās ar tevi tavās negatīvajās jūtās (iespējams, absolūti taisnīgajās) pret pazudušo ģimenes locekli. Ir absolūti normāli, ja bērns uzdod jautājumus, skumst, uztraucas un pārdzīvo. Tu ar visu tiksi galā, ir tikai jāabruņojas ar pacietību un jāzina, ko atbildēt," norāda speciāliste.
Atbilžu piemēri, kurus piedāvā Sigitova, ir vien tāds kopīgs virziens sarunai, kuru veido paši vecāki, ņemot vērā sava bērna īpašības. Bet ir kāds noteikums, kas ir aktuāls visiem: nedrīkst parādīt agresiju pret bijušo partneri. Jebkuri atgādinājumi par konfliktu starp tēvu un māti bērnu burtiski ved ārprātā un saskaņā ar statistikas datiem bieži vien rada arī uzvedības problēmas.
Bērns tikai ap pusaudža vecumu mācās samierināties ar vecāku agresiju vienam pret otru. Tieši tāpēc speciāliste iesaka: "Domā, ko bērnam saki par viņa tēvu, un tici – tas atmaksāsies".
Pirmais jautājums – kāds viņš ir/bija – mans tētis?
Lai veidotu tēva tēlu, bērnam ir jāzina par viņu kaut nedaudz. Pēc iespējas atbildēs pavēsti tikai faktus – bez emocijām un bez morālā vērtējuma. Ja ir kādas fotogrāfijas vai kādas mantas no tēva – parādi tās vai pat atdod bērna rīcībā. Nebūtu slikti izveidot "atmiņu kastīti" ar priekšmetiem, kas saistīti vai pat piederējuši tētim (tostarp gadījumos, kad tētis ir dzīvs, arī tas palīdz).
Atbilžu varianti:
- dzimis tur un tur, mācījies par..., strādā (strādāja) par to;
- lūk, viņa fotogrāfijas, paskaties pats;
- tumši mati, zilas acis;
- es viņu tuvu nepazinu, bet domāju, ka viņš bija....;
- viņam patīk (patika) daba un klasiskā mūzika.
Labāk izvairīties no šāda tipa atbildēm:
- viņš ir (bija) slikts cilvēks;
- tas tagad nav svarīgi;
- labāk tev nezināt;
- man ir nepatīkami viņu atcerēties, tāpēc labāk vairāk neprasi.
Otrais jautājums – kāpēc viņš nedzīvo ar mums? Kāpēc jūs izšķīrāties?
Vairums bērnu līdz pusaudža vecumam ir pārliecināti, ka notikumi un to sekas neapšaubāmi ir saistīti ar viņiem un gandrīz viss notiek viņu dēļ. Ja mamma nav paskaidrojusi, kāpēc tētis ir aizgājis, visticamāk, bērns sevi uzskatīs par atbildīgu par to un piedzīvos vainas sajūtu un trauksmi, kas arī parādās šādos jautājumos. Jāatbild tā, lai kliedētu šīs bailes, taču ne pārāk ieslīgstot sīkumos, – tā ir pieaugušo zona, bērniem tajā nav nekā darāma.
Atbilžu varianti:
- mēs ar tavu tēti sākām visu laiku strīdēties, un mums kļuva par grūtu dzīvot kopā;
- tētis nebija laimīgs un tāpēc nolēma aiziet;
- tētis iemīlēja citu sievieti;
- tētim bija vajadzīgs laiks savu problēmu atrisināšanai;
- viņš mani stipri aizvainoja, un es pārstāju viņu mīlēt;
- es precīzi nezinu, bet tas nav saistīts ar tevi.
Labāk izvairīties no šāda tipa atbildēm:
- tētis mūs pameta, aizbēga;
- tētis nomira (gadījumā, ja tā nav patiesība);
- tētis neizturēja grūtības pēc bērna piedzimšanas;
- tētis mani krāpa.
Kad bijušais neliekas ne zinis par bērnu. Gadījumi no dzīves un juristes skaidrojums par uzturlīdzekļu piedziņu. Portāla "Cālis" un foruma lasītājiem bija iespēja uzdot sev interesējošus jautājumus, uz kuriem atbild zvērināta tiesu izpildītāja Baiba Baltā. Lūk, sešas dažādas situācijas jeb jautājumi un atbildes, kā no bijušā partnera mēģināt piedzīt to, kas bērnam pienākas! Jautātājām vārdi ir mainīti.
Trešais jautājums – kāpēc viņš nezvana, nenāk ciemos? Vai viņš mani (vairāk) nemīl?
Atbildot ir jāpaskaidro, ka iemesls tam nepavisam nav tāds, ka bērns ir "kaut kāds ne tāds".
Atbilžu varianti:
- es zinu, ka tu skumsti un tev sāp, ka viņš nezvana, nenāk apciemot. Man arī sāp un ir skumji tevis dēļ;
- mēdz būt, ka cilvēki uzvedas dīvaini, pat tad, kad kādu mīl;
- pastāsti man, ko tu jūti saistībā ar šo;
- viņš, acīmredzot, ir ar kaut ko aizņemts, un nevar atrast laiku, lai satiktos ar tevi;
- tas nudien nav saistīts ar to, vai viņš tevi mīl vai nē, taču precīzu iemeslu es nezinu.
Labāk izvairīties no šāda tipa atbildēm:
Ceturtais jautājums – viņš atgriezīsies? Tu (vēl joprojām) viņu mīli?
Tēva kā figūras pazušana, īpaši šķiršanās gadījumā, ja tā notikusi daudz maz apzinātā bērna vecumā, – vienmēr sadala pasauli divās daļās, un dažādi bērni dažādi adaptējas šajā sašķeltajā dzīvē. Daži ilgi cer, ka beigu beigās viss paliks kā bijis, un periodiski pārbauda mammu, uzdodot šāda veida jautājumus.
Diemžēl, bet sniegt veltīgas cerības un atgaiņāties no šādiem jautājumiem nedrīkst – bērnam ir jāsaprot, ka tagad viss būs citādi. Lai gan tas var būt sāpīgi, norāda speciāliste.
Atbilžu varianti:
- nē, viņš neatgriezīsies, mēs visu esam izlēmuši. Man žēl, mazais;
- es mīlu tavu tēti par to, ka viņš man ir uzdāvinājis tevi;
- dažreiz es skumstu pēc labajiem laikiem, kādi reiz mums bija;
- es vienmēr atcerēšos viņu.
Labāk izvairīties no šāda tipa atbildēm:
- es viņu neieredzu (nemīlu);
- ja viņš atgriezīsies, es padzīšu viņu;
- viņš man ir nodarījis tik daudz slikta, kā gan es viņu spētu mīlēt?!;
- izaugsi – sapratīsi.
Piektais jautājums – bet mēs (es) varam atrast viņu?
Dzīva cilvēka neesamība ar visiem viņa trūkumiem un krietnajām īpašībām rada fantāzijas. Bērniem visbiežāk šīs fantāzijas ir pozitīvas – tētis ir vai nu lidotājs, vai lielu kuģu kapteinis, proti, – tīrā romantika.
Tas ir dabiski un saprotami, un šo procesu bieži vien pavada vēlme nodibināt reālu kontaktu. Jo ar tādu cilvēku taču gribas iepazīties, gribas būt viņam tuvāk, iespējams – nodibināt attiecības. Bērns vēl pats nespēj nonākt līdz loģiskai domai, ka tētis nav tieši tāpēc, ka nevēlas kontaktēties ar bijušo ģimeni, nevis kaut kādu objektīvu grūtību dēļ.
No tādiem jautājumiem nav jābaidās, uzsver Sigitova, jo nebūt ne obligāti nozīmē, ka bērns patiešām ies un meklēs tēvu. Bet pat ja ies, kad paaugsies, nekas briesmīgs tev nenotiks. Visiem cilvēkiem ir tiesības pazīt savus vecākus un veidot personīgo viedokli par viņiem.
Ja tēvs, piemēram, ir alkoholiķis, narkomāns, varmāka vai noziedznieks, noteikti ir jēdzīgi uzreiz par to pastāstīt bērnam.
Atbilžu varianti:
- tas nav tik vienkārši, es nezinu, kur viņš ir, un pagaidām nav iespējams viņu atrast;
- viņš neatbild uz maniem tālruņa zvaniem un vēstulēm, tāpēc ar viņu būs visai grūti parunāties;
- man ir viņa adrese un telefona numurs, ja vēlies, vari viņam uzrakstīt vai piezvanīt, bet viņš diezin vai atbildēs;
- tu pats varēsi viņu pameklēt, kad paaugsies, ja vēl joprojām to vēlēsies darīt;
- tavs tētis uzvedas visai nedroši, tāpēc varbūt nav vērts viņu nemaz meklēt.
Labāk izvairīties no šāda tipa atbildēm:
- neiedomājies meklēt tēvu un kontaktēties ar viņu, es tev to aizliedzu;
- varbūt tu arī gribi pārvākties pie viņa dzīvot?!;
- viņš tev nav vajadzīgs, aizmirsti viņu;
- pats aizgāja, tad arī lai paliek viens pats.
Kā uzsver speciāliste, nebrīnies, ja pēc kaut kāda laika pēc visām šīm sarunām bērns sāks vairāk, nekā ierasts, dusmoties, apvainoties uz tevi. Tas ir rezultāts, piedzīvojot sāpīgas situācijas, un tur neko nevar mainīt. Vienlaikus atceries, ka tu esi vienīgais tuvais cilvēks, kuram bērns var uzticēties, tāpēc visas savas jūtas viņš parādīs tieši tev. Iespējams, bērns dusmojas uz to vecāku, kurš aizgājis no ģimenes, bet viņš jau ir zaudēts, tāpēc sanāk, ka uz viņu dusmoties nav jēgas. Pacieties nedaudz, tas pāries, mudina Sigitova.
