Atbild psihologs Jevgēņijs Idzikovskijs:
"Problēma – teikt vai neteikt bērnam patiesību par viņa izcelsmi, ir ļoti aktuāla. Par šo tēmu ir vairāki, absolūti dažādi skatījumi – no "pateikt iespējami agrāk" līdz "atlikt, kamēr nav izaudzis". Es uzskatu, ka abpusējas mīlestības ar bērnu gadījumā steigties nav jēgas. Labuma no šādas informācijas nav nekāda, bet negatīvi pārdzīvojumi ir garantēti.
Ja viņam to pateiks kāds cits, var mierīgi reaģēt – "mēs ar tevi kļuvām par radiniekiem nevis no pašas dzimšanas, nedaudz vēlāk, bet es būtu gribējusi tevi iepazīt jau agrāk un dzemdēt pati. Tā nu gadījies, ka pirmos tavus dzīves gadus mēs nebijām pazīstami, toties tagad esam kopā, mēs esam viena ģimene". Ja jūs pati vēlaties sevi uzskatīt par viņa mammu, un lai viņš uzskatītu jūs par mammu, tā arī dariet.
Jūs baidāties no viņa reakcijas, bet tā tiešā veidā ir atkarīga no jūsu emocionālā stāvokļa un pārliecības. Ja jūsu attiecības ir – "tas ir mans bērns, mēs esam ģimene", tā arī to translējiet. Tad arī dēls attieksies tieši tāpat. Zēns nezina, kā veidota pasaule, nezina, kā pret to attiekties. Viņš ņem piemēru no jums. Tādēļ jums ir iespēja parādīt pienācīgu uzvedību šajā situācijā.
Bet pastāv viena smalka nianse. Nav mazsvarīgi, vai ir radinieki no jūsu vīra pirmās sievas puses, un kā tie ir noskaņoti, vai viņi komunicē ar bērnu. Iespējams, viņi jau sen ir kaut ko bērnam pateikuši, bet jūs to nemaz nezināt. Te nu ir jāievieš skaidrība."
Zemāk atradīsi septiņus stāstus, kuros pieredzē dalās vecāki, kuri adoptējuši bērnus. Vairumā gadījumu šo stāstu varoņi saka, ka bērniem iespējami ātrāk ir pateikuši patiesību.
Gleznotāja Ēstere Zemīte: 'Adoptēts? Bērniem tas ir tikai stāsts'
Vēl tad, kad gleznotāja un Mārupes vidusskolas sociālā pedagoģe Ēstere Zemīte nebija precējusies, viņa zināja, ka pienāks diena, kad ģimenē tiks uzņemts kāds bērns, kurš kaut kādu apstākļu dēļ bijis spiests tikt šķirts no saviem vecākiem. Lai gan, kā saka pati Ēstere, jaunībā, iespējams, nedaudz nobijusies no liktenīgā soļa, to ar uzviju piepildījusi tad, kad bija izveidota sava ģimene. Ēstere ar vīru Gintu Zommeru audzina deviņus gadus veco Jāni un piecus gadus veco Gati, kurš ģimenē ienāca piecu mēnešu vecumā, pārvests no bērnunama, bet vēl pie viņiem dzīvo nu jau pilngadību sasniegušais Džallo Abdula, jaunietis no Gambijas, kuram līdz 18. dzimšanas dienai Ēstere bija aizbildne.
Bērniem nav jābūt vecāku parādniekiem. Piecu bērnu mammas, vecmātes Edītes stāsts
Kad Edīte Šeldere pirmo reizi dzīvē aizgāja pie ginekoloģes, kas notika pēc kāzām 1991. gadā, viņai sacīja – "Visticamāk, jums bērnu nebūs". Paradoksāli, ka patiesībā jau tajā brīdī Edīte gaidīja savu pirmo meitu, un vēl jo vairāk, cik aplams bija dakteres sacītais, jo sieviete laidusi pasaulē četrus bērnus, bet vienu – adoptējusi. Bērnībā Edīte bijusi stingri pārliecināta, ka viņai, kad izaugs liela, būs 10 bērni. Laikam jau nemaz tik nepatiesi tas viss nebūs, jo pati izaudzinājusi piecus, bet simtiem bērnu palīdzējusi nākt pasaulē. Edīte jau 12 gadus strādā par vecmāti Rīgas Dzemdību namā.
Raudāt bez skaņas prot tikai bērnu nama mazuļi jeb Roberta un Sofijas lielais vinnests iegūt īstu ģimeni
Raudāt bez skaņas, jo neviens tāpat nenāks klāt, trīs gadu vecumā pazīt tikai kaķi un balodi, paniski baidīties no kukaiņiem un visus pieaugušos saukt par tantēm, - tādi pirms nedaudz vairāk kā trīs gadiem bija Roberts un Sofija. Viņi ir brālis un māsa, kuri dzīves pirmos gadus pavadīja bērnu namā, un tās ir "prasmes", kas tur gūtas. Tādus viņus mājās atveda Lauris un Līga, ģimene, kura gadiem ilgi neveiksmīgi mēģināja tikt pie saviem bērniem. Robertam un Sofijai dzīves loterijā tika izvilkta laimīgā loze, jo Laurim un Līgai sirdī un galvā bija tik daudz mīlestības, lai to sniegtu kādam, kurš to dzīvē vispār nav baudījis.
Neauglība neliedz kļūt par vecākiem. Iedvesmojošs stāsts no Latvijas mazpilsētas
Inesei patlaban tuvojas 60 gadu vecums, un viņa ir mamma trim bērniem. Bērniem, kurus savulaik bioloģiskās mātes atstājušas vai aprūpes tiesības pār bērniem atņemtas. Inese ar vīru dzīvo kādā no Latvijas mazpilsētām, tādēļ pēc viņas lūguma stāsta varoņu vārdi ir mainīti, lai gan pilsētiņā jau tāpat visi zina ģimenes vēsturi.
Vieta bija paredzēta, tāpēc adoptēja. Ivetas stāsts par Tomiņa ienākšanu ģimenē
Iemeslu, kāpēc cilvēki nolemj adoptēt bērnu, var būt daudz. Ivetas Brikmanes ģimene par labu šim solim nosliecās pēc tam, kad piedzīvoja mazuļa zaudējumu. Viņi bija gatavi sniegt mājas bērnam un to arī izdarīja.
Viena ar 10 audžubērniem Krievijas pierobežā: ir jāizskauž parazītisms sabiedrībā
Līdzjūtība reizēm pārvēršas par pretēju lietu jeb to, ka cilvēkam, pret kuru jūtam žēlumu, patiesībā vajadzētu žagarus. Tik daudzas ģimenes Latvijā ir pieradušas dzīvot no pabalstiem, ka nemaz nedomā strādāt, un tā aug arī viņu bērni. Ir jāizbeidz parazitēt uz sociālās palīdzības rēķina un bērniem jāmāca darba tikums, uzskata Zinta Zihmane no Alūksnes puses. Kā pati smej, Alūksne esot tālāk no viņas mājām nekā Krievijas robeža.
Saruna ar bīskapu Pēteri Sproģi par pieredzi, adoptējot bērnu, un sāpīgo meitiņas zaudējumu
Ar Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskapu Pēteri Sproģi tiekamies viņa birojā. No portreta, kas atrodas tieši aiz muguras, lielām, zilām acīm pretī veras mūžībā aizgājusī meitiņa Izabella. Pēteris Sproģis ne reizi vien pieskāries mūžībai, gan sagaidot pasaulē, gan pavadot no tās pašu dārgāko – savu bērnu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
