Aktuālo ierobežojumu dēļ šajā mācību gadā ikdienas saziņa ar bērniem ir mainījusies un kļuvusi komplicētāka, tas īpaši attiecināms uz pirmsskolas vecuma un mazāko klašu skolēniem. Proti, ja pamatskolas un vecāko klašu skolēni lielākoties uztur saziņu ar vecākiem, izmantojot mobilo tālruni, tad daudziem no mazākajiem bērniem šī ierīce vēl varētu šķist pārāk komplicēta tehnoloģija, jo visu laiku ir jāuzmana, vai kāds nav zvanījis, rakstījis, jāgādā, lai telefona akumulators ir uzlādēts, jāierobežo tas, ka telefonu nedrīkst lietot mācību stundu laikā u.tml. Tādēļ šo bērnu vecāki vairāk domā par alternatīvām saziņas iespējām ar savām atvasēm.
"Tehnoloģijas ir kļuvušas faktiski par vecāku roku "pagarinājumu" ikdienas veidošanā un pārraudzībā. Sevišķi tagad, kad sociālās distancēšanās nolūkos, daudzviet skolās un pirmsskolas izglītības iestādēs vecākiem nav atļauts ienākt, taču nepieciešamība sazināties ar bērnu un noteikt, kur viņš atrodas, aizvien saglabājas. Lai gan viedtālruņa funkcionalitāte ir ļoti plaša, saziņai ar pirmsskolas vai sākumskolas skolēnu, kā arī viņa atrašanās vietas noteikšanai, ir alternatīvi tehnoloģiski risinājumi. Šobrīd redzam, ka vecāki, kuriem ir mazāki bērni, pieprasa bērnu drošības pulksteņus – salīdzinot ar šī gada sākumu, augustā, gatavojoties jaunajam mācību gadam, to pieprasījums ir palielinājies teju septiņas reizes," stāsta "Bite" Korporatīvo un sabiedrisko attiecību vadītāja Una Ahuna-Ozola.
To, ka tehnoloģiju loma bērnu ikdienas veidošanā un pārraudzībā palielinās, apstiprina arī bērnu un pusaudžu psihoterapeite, "Bite" iniciatīvas "Iekod pirkstā!" eksperte Gunita Kleinberga. Papildus tam, viņa uzsver, ka pirms jebkādas ierīces nodošanas atvasei, vispirms ar bērnu ir jāpārrunā tās lietošanas noteikumi.
"Mēs nevaram iedot ierīci ar plašām funkcijām un sagaidīt, ka bērns pats sapratīs, kurā laikā viņam ir jāsazinās ar vecākiem, vai kad ierīci nevajadzētu izmantot. Tādēļ vecākiem kopīgi ar bērniem ir jāpārrunā šo tehnoloģiju lietošanas noteikumi – piemēram, vienojoties, ka mācību laikā skolēns ierīci neizmanto, taču pulkstenim visu laiku ir jābūt uz rokas vai telefonam – vienmēr kabatā, lai nepieciešamības gadījumā vecāki varētu ar atvasi sazināties. Arī vecākiem jārespektē tie mirkļi, kad bērns ir aizņemts un atbildēt nevar. Jaunākiem bērniem var iedibināt ik vakara tradīciju – kopīgi likt ierīci uzlādēties, lai tā var funkcionēt visu nākamo dienu. Tāpat ir jāvienojas par situācijām, kad bērnam obligāti ir jāsazinās ar vecākiem. Proti, ja ir bijusi savstarpēja noruna, ka bērns pēc mācībām uzreiz dosies mājās, bet dienas gaitā ir izlēmis pēc skolas doties ciemos pie drauga – par to obligāti jāpaziņo vecākiem," tā Kleinberga.
Psihoterapeite arī atgādina, ka būtiski vienoties ne vien par noteikumiem, bet arī par to, kas notiek gadījumā, ja norunas tiek pārkāptas, vai arī - kas notiek, ja visi noteikumi ievēroti nevainojami. Lai nostiprinātu bērna izpratni par to, ko nozīmē noteikumi un norunas, viņa iesaka veikt kopīgu "treniņu" mājas apstākļos.
Piemēram, vecāki var vienoties ar bērnu, ka, kopīgi spēlējot galda spēli, bērns nedrīkst izmantot viedtālruni. Ja noteikumi tiek ievēroti, vecāki var motivēt viņus pozitīvi, apsolot kopīgu došanos brīvdienu izbraucienā vai pārgājienā u.tml.
Turpretim, lai nostiprinātu atvases paradumus paziņot vecākiem par savām gaitām, var kopīgi sarunāt ar bērnu, ka tiklīdz mājasdarbi ir izpildīti, viņš atsūta mammai un tētim īsziņu vai balss ieraksta ziņu "Esmu izpildījis mājasdarbus!". Uz to, protams, ir jāatbild arī vecākiem, apstiprinot, ka ziņa ir saņemta un viss ir kārtībā. Šāds "treniņš" palīdzēs bērnam atcerēties, ka, piemēram, tad, kad ir beigušās nodarbības, viņam par to ir jāpaziņo vecākiem, lai mamma vai tētis var doties viņu sagaidīt.
Psihoterapeite arī iesaka vecākiem jau pēc iespējas agrākā vecumā mācīt bērniem pašiem ziņot vecākiem par savas dienas gaitām, tādā veidā attīstot arī atvases atbildības sajūtu.
