"Ja jums liekas, ka sacelta vētra ūdens glāzē – nē, jau pagājis krietns laiks, bet vēl joprojām, kad bērni pamana, ka viņus fotografēju, pirmais jautājums – kam tu to sūtīsi?" atzīst Hanna Upe, divu bērnu mamma, ilggadēja portāla "Cālis" lasītāja, kura vēlējās padalīties ar savu pieredzi un sniegt ieteikumu, kāpēc nevajag sociālajos tīklos izvietot savu atvašu bildes.
"Zināt tos stāstiņus, kur sīki un smalki aprakstīts, kāpēc nevajag bērnu foto likt publiskajai apskatei internetā? Zināt. To ir daudz un dažādi. Sākot no ļaunās acs uzlikšanas, līdz beidzot ar tik pragmatiskiem iemesliem, ka pēc lokācijas, skolas vai citām pazīmēm bērnu var atpazīt reālajā dzīvē cilvēki ar ne tiem labākajiem nodomiem.
Šis arī būs tāds raksts, kāpēc to nevajag darīt. Mans raksts ("Manasmellenes") varētu būt gaužām īss. Tomēr es izvērtīšu to nedaudz garāku.
Dubultie standarti
Mēs paši mācām bērniem – nerunā ar svešiniekiem! Nesaki nevienam, kā tevi sauc un kur tu dzīvo! Neatbildi nepazīstamiem cilvēkiem internetā! Necel zvanus no svešiem numuriem. Nesūti, dieva dēļ, nevienam savas bildes! "Whatsapp" pievieno supermena bildi nevis savu! Nebildē sevi pliku, dieva dēļ, nekad!
Pieļauju, ka mēs paši nebildējam savus bērnus plikus un to nekur nepublicējam (bet gadās visādi, ir redzēti bērnu foto no peldēm pa pliko utt.), tomēr mēs nemaz neapjaušam, cik daudz kaut vienkārši jocīgu cilvēku ir mums apkārt. Kāpēc paši darām ko citu – izliekam tik daudz informāciju par mūsu bērniem publiski, kad bērniem to noliedzam? Jā, protams, mēs mākam labāk nofiltrēt bīstamo no nekaitīgā, tomēr.
Kā es aplauzos
Arī es biju aktīviste – ai, tie jau mani draugi. Nu tiešām, tikai 300 cilvēku feisbukā – draugi, klasesbiedri, kolēģi. Arī bijušie mīļotie. Hmm. Radiniece, kuru es patiesībā neciešu. Boss, kurš iepriekšējā darba ballītē sareiba un man piebrauca. Hmm... Kaimiņš, kurš tikko izšķīries no savas sievas nezināmu iemeslu dēļ. Meitas pirmā audzinātāja. Dēla klasesbiedra tēvs. Ko gan es zinu par šiem cilvēkiem? Neko daudz.
Lūk! Labi, dies ar viņiem. Nav jau nekādi kriminālie. Izslēdzu tos, kas man patiešām besī, un feisbukoju tālāk.
Un tad to pamanīja mans bērns. Viņš jau bija paaudzies, skolnieks. Un redzēja visu, ko es esmu salikusi feisbukā gadu gaitā. Vienā dienā izskatījām visu, visu. Un viņa seja bija šausmās – un to redz visi? Es – nu nē, ne jau visi. Tikai… emm…. 289 mani tuvākie cilvēki.
Man nebija nekas vairāk jāsaka vai jāprasa. Izņēmu bērna bildes bez liekām diskusijām, jo redzēju, ka bērnam tas ir diskomforts, ka 289 cilvēki var apskatīt gan to, kā viņš ēd savu pirmo putriņu, gan to, kā iemācījies braukt ar divriteni, pat liecības izdruka ir brīvi pieejama.
Vēl tagad – kam tu to sūtīsi?
Ja jums liekas, ka sacelta vētra ūdens glāzē – nē, jau pagājis krietns laiks, bet vēl joprojām, kad bērni pamana, ka viņus fotografēju, pirmais jautājums – kam tu to sūtīsi?
Un ir pieļaujams praktiski tikai viens adresāts. Tētim. Tieši tam, kam tas arī interesē, nevis 289 svešiniekiem.
Vai man nekad neuznāk vēlme palielīties – skat, cik man smuks bērns, kā viņš māk to un šo? Protams, gribas. Kā es to pārvaru? Nekā. Skatos pati un priecājos, nav nepieciešami 50 laiki pie dūkulīša bildes, lai es saprastu, kāds viņš malacis… Ja būs, par ko lepoties, avīze jau to nodrukās vai "Panorāma" parādīs. Un tad gan to redzēs visi."
