Pārdomā savu pieeju bērna audzināšanā
Pavaicā sev: "Kāpēc es bērnam tik daudz visu ko pērku? Kāpēc man ir tik grūti viņam pateikt "nē"? Ko es jūtu, kad padodos viņa priekšā un izpildu kārtējo bērna prasību, lai gan patiesībā šoreiz nudien vēlējos atteikt?" – portālā "Parents" rekomendē personīgās izaugsmes trenere bērnu audzināšanas jautājumos Treisija Bakslija.
Kādas idejas un asociācijas tev rodas, kad tu domā par šiem jautājumiem? Iespējams, tu apzinies, ka pagātnē gūtā personīgā pieredze ietekmē tavu pieeju bērnu audzināšanā, un tu pakāpeniski varēsi sākt to mainīt. Šīs pārdomas var pamodināt sāpīgas atmiņas no tavas bērnības. Ja tev pašam ir grūti ar tām tikt galā, meklē psihologa palīdzību.
Veicini patstāvību
"Necenties darīt bērna vietā to, ko viņš var izdarīt pats, palīdzi viņam apgūt jaunas prasmes un zināšanas (apģērbties, aizsiet kurpju auklas, uztaisīt ēst u.t.t,), mudini viņu kļūt patstāvīgākam," iesaka bērnu audzināšanas speciāliste, vecāku apmācību centra radītāja Alisa Presmana.
Ievies noteikumus un liec tos ievērot
Iespējams, tev ir grūti sevi piespiest ierobežot bērnu un teikt viņam "nē" – jo tas taču var izprovocēt histēriju, un savukārt to ir visai nepatīkami piedzīvot. Turklāt bērniem ir loti svarīgi noteikt precīzus noteikumus un robežas, un kurus paši vecāki konsekventi ievēro, uzsver Bakslija.
Ja bērns nav pieradis pie noteikumiem un ierobežojumiem, sākumā viņš noteikti pretosies, iespējams, visai izmisīgi. Ja bērns tava atteikuma gadījumā "krīt" histērijā, parādi, ka tu saproti viņa pārdzīvojumus, bet nekādā gadījumā uzreiz nesteidz bērnam pielabināties un neseko viņa piemēram.
Kā to korekti izdarīt? Piemēram, tu vari pateikt: "Es saprotu, ka esi neapmierināts, tu gribēji rotaļlietu, bet šodien mēs to nevarēsim nopirkt", "Es zinu, ka tev nepatīk, ka nevaru tevi palaist nakšņot pie draugiem". Tādā veidā tu parādi, ka savā ziņā bērnam jūti līdzi, bet noteikumi ir noteikumi, un tos pārkāpt nedrīkst.
Bērnam jāzina savi pienākumi mājās
Ja bērns ir pieradis, ka tu apmierini visas viņa vēlmes un vajadzības, tev būs ļoti sarežģīti ieradināt viņu darīt savu daļu pienākumu mājās. Lai sasniegtu šo mērķi, pamēģini izveidot sarakstu ar precīziem nosacījumiem.
Piemēram, "Kad pastaigāsies ar suni, varēsi iet satikties ar draugiem", "Grāmatiņu palasīsim tikai tad, kad būsi iztīrījis zobus un uzvilcis pidžamu. Bet pulksten 22 gaismu mēs slēdzam ārā!" Pievērs uzmanību, ka tu bērnam ļauj darīt kaut ko normālu un ikdienišķu tikai pēc tam, kad viņš ir izpildījis savus pienākumus, bet nedomā viņu apbalvot ar kādu papildu balvu. Katram ir savi pienākumi.
Neapbalvo bērnu par ikdienišķām darbībām
Piekukuļojot bērnu ar naudu, rotaļlietām vai privilēģijām, mēs varam panākt vien īslaicīgu rezultātu, bet ir vērts atcerēties, ka nākotnē, pieaugušā cilvēka dzīvē nekādus apbalvojumus par rutīnas darbiem viņš nesaņems. Tāpēc ir daudz labāk bērnam iemācīt mīlestību pret darbu, attīstīt mērķtiecību un izpratni par to, ka mērķu sasniegšana jau pati par sevi ir balva par ieguldītajiem pūliņiem, uzsver personīgās izaugsmes trenere bērnu audzināšanas jautājumos Emija Makridija.
Ļauj bērnam kļūdīties un uzsist punus
Daudzi vecāki ir tendēti bērnu sargāt un glābt no jebkurām sekām, kas iestājušās viņa pieļauto kļūdu dēļ. Protams, ja runa ir par reālu bīstamību, viņi rīkojas pareizi. Bet daudzos gadījumos labāk ir ļaut bērnam uzsist punus un pašam iegūt dzīves pieredzi.
"Ja bērnam nav iedota loma skolas teātra lugā vai viņš nav iekļauts sporta komandā, atbalsti viņu, bet neapsoli parunāt ar skolotāju vai treneri un "atrisināt jautājumu". Ja viņš ir aizmirsis izpildīt mājasdarbu, ļauj viņam pašam piedzīvot savas rīcības sekas, necenšoties aizstāvēt viņu. Bērnam ir svarīgi pašam savā pieredzē uzzināt, ka negatīvi pārdzīvojumi, sarūgtinājums, vilšanās, – arī tā ir daļa no dzīves un nebūt ne pasaules gals," uzsver Presmana.
Esi gatavs, ka bērns uz tevi dusmosies
Visticamāk, ka laiku pa laikam bērns uz tevi dusmosies. Viņš pat var tev pateikt, ka nemīl tevi vai ka tu neesi viņam vajadzīgs. "Vecāku mērķis bērna audzināšanā nebūt nav tāds, lai bērns allaž būtu apmierināts ar visu, ko tu dari," norāda Bakslija.
"Neļauj bērnam pašam noteikt savus noteikumus ģimenē. Bērns periodiski pārbaudīs mūsu noteikumu un robežu noturību – tā ir normāla viņa attīstības daļa. Viņam radīsies iekšējas pretrunas starp vēlmi pēc neatkarības un vajadzību pēc vecāku mīlestības un rūpēm," skaidro Bakslija.
Atceries, ka tu vari bērnam ļaut dalīties savos pārdzīvojumos un izteikt savu neapmierinātību, bet tas nebūt nenozīmē, ka tev būtu jāpiekāpjas viņa nepamatotajām prasībām.
Ieradini bērnu domāt ne tikai par savām interesēm
Izlutinātiem bērniem bieži vien ir grūti apzināties, ka arī apkārtējiem cilvēkiem ir savas vajadzības. Lai iemācītu bērnam rūpēties par citiem, tu vari, piemēram, iesaistīt viņu kādā labdarības darbiņā, protams, – atbilstoši vecumam.
Nekaunini bērnu
Centieni bērnu nokaunināt par viņa "egoistisko" uzvedību nenesīs labumu nedz viņam, nedz tev. "Ar kaunināšanu izlutinātu bērnu nevarēs "labot". Nav vērts teikt aptuveni šādas frāzes: "Kā gan tevi ir izlutinājuši! Liec bērnam skaidri noprast, ka viņa uzvedība prasa korekcijas, taču vienlaikus atgādini, cik stipri viņu mīli," rekomendē Presmana.
Turpinājumā lasi portāla "Cālis" arhīva rakstus par to, kā pareizi lutināt bērnu, kad ir par daudz un ko vēl iesākt, ja viņa uzvedība reāli traucē gan ģimenē, gan bērnudārzā vai skolā.
Kad lutināšana novedusi galējībā. Kā tikt galā ar bērna visatļautību
Izlutināts bērns ir tāds, kura rīcības vada pārliecība – pasaule griežas tikai ap viņu. Viņš pieradis tikt pie kārotā tūlīt un tagad, bet, ja tas nenotiek, var rēķināties ar diezgan lielu jampadraci. Vai bērns spēj novērtēt, kas viņam ir dots? Noteikti, nē, taču sagaida, ka tiks aptekalēts, neizrādot pat mazāko cieņas kripatiņu. Ar šādu ģimenes locekli dzīve nebūt nav no vienkāršākajām…
Pazīmes, kas liecina – tu jau esi paguvis izlutināt savu bērnu
Neviens vecāks nesapņo izaudzināt izlutinātu bērnu. Bet dažreiz vēlme bērniem sniegt vislabāko, padarīt viņu dzīvi drošu un mierīgu noved pie tādām sekām, kuras nekādi nav bijušas plānotas.
Kā mēs izlutinām savus bērnus, paši to nemaz neapzinoties
Par to, kas ir izlutināts bērns, esam runājuši daudz. It kā jau apzināti neviens vecāks nevēlas, lai bērns būtu tāds luteklītis, ka ikviena viņa kaprīze tiek apmierināta gan mājās, gan ārpus tās. Un tomēr gadās, ka vecāki pat neapzinās, kādu lāča pakalpojumu bērnam sniedz, darot dažādas ikdienas lietas un absolūti neapzināti tādā veidā bērnu izlutinot.
Izlutināta bērna pazīmes. Padomi vecākiem
Izlutināts mazulis – tās ir īstas galvassāpes vecākiem. Pastāvīgi panākot savu, bērns sāk sevi uzskatīt par galveno cilvēku pasaulē. Izlutinātība var radīt gana daudz nepatīkamu brīžu nākotnē. Pieauguša cilvēka dzīvē neviens pastāvīgi neapbrīnos luteklīti, neviens viņa vietā uz burvju mājiena neatrisinās visas ķibeles. Un te nu rodas – cerību sabrukums un dziļa vilšanās par apkārtējiem cilvēkiem.
Vai bērni ir jālutina: komentē Montesori pedagogs un bērnu psihologs
Vai bērni ir jālutina? Un ja jā, kā pareizi to darīt? Vai ir jāizdabā ikvienai bērna kaprīzei un vēlmei? Gan jau šajā jautājumā vecāku skatījums dalās divās frontēs – vieni joprojām uzskata, ka jebkāda lutināšana nodara tikai kaitējumu bērna audzināšanā, bet citi ļaujas šim priekam, sakot – ko gan citu man lutināt, ja ne savu bērnu!
Vecvecāki ļauj visu? Piecas audzināšanas pieejas, lai pārlieku neizlutinātu mazbērnus
Nav noslēpums, ka vecmāmiņas un vectētiņi ir vislielākie savu mazbērnu lutinātāji, – viņu mazie mīlulīši ir pelnījuši vissaldākās konfektes un labākās dāvanas svētkos. Taču vecvecākiem jāatceras, ka viņu atvašu ģimenes lietās, līdz ar to arī bērnu audzināšanas, labāk neieviest krasas pārmaiņas, kas pēc tam radītu nesaskaņas vecāku un bērnu starpā. Pastāv risks savus mazbērnus izlutināt, viņiem nepārtraukti izdabājot.
Septiņas pazīmes, kas liecina – vecāki pārlieku lutina bērnu
Daudzas mammas un tēti var pat nepamanīt to brīdi, kad vecāku mīlestība pāriet to robežu, kas atdala audzināšanu no pārlieku lutināšanas. Lai tiktu skaidrībā, vai tu pārāk neizdabā savai atvasei, pasekotu līdzi savai uzvedībai attiecībā pret bērniem, piedāvājam septiņu pazīmju apkopojumu, kas varētu liecināt – tavs bērns aug kā īsts luteklis.
Spītība, despotisms, protests jeb Kas raksturo trīsgadnieku
Ja mājās aug trīsgadnieks, uz kādu laiku jāaizmirst par mieru un iespēju draudzīgi visu sarunāt, jo mazais rakaris gribēs parādīt, kurš ģimenē ir galvenais. Tomēr, kā visas, arī trīsgadnieka krīze ir pārejoša. Ar ko jārēķinās vecākiem, stāsta "Rimi bērniem" eksperte, psiholoģe Iveta Aunīte.
Disciplīna bez negatīvas nokrāsas: piecas idejas bērna uzvedības uzraudzībai
Kuram no šiem vārdiem ir negatīva nokrāsa – mīlestība, siltums, smiekli, disciplīna? Atbilde – nevienam. Pretēji daudzu uzskatam – disciplīna nav negatīvs vārds.
Brīvība un visatļautība, paklausība un robežas. Kā to skaidro Valdorfa pedagoģe
Par to, ko nozīmē termini brīvība un visatļautība, ko mēs, vecāki, visbiežāk saprotam ar bērna nepaklausību, kāpēc ir tik svarīgi ievērot noteiktu dienas ritmu, kas ir robežas un kāpēc vecākiem savām atvasēm jāsniedz iespējami daudz mīlestības un uzmanības, stāsta pirmsskolas vecuma bērnu Valdrorfa pedagoģe Iveta Rubīna.
Līdz cik gadu vecumam var mainīt bērna 'smago' raksturu
"Vēlētos zināt, līdz kuram vecumam var izaudzināt (mainīt) bērna raksturu? Man ir četrus gadus vecs bērniņš (puika), un raksturs viņam ir "smags". Lieta tāda, ka, kamēr esam darbā, puiku pēc dārziņa audzina vecvecāki, kuriem mazliet pāri 40.