Kā pārstāt dusmoties uz vecākiem par senā pagātnē pieļautām kļūdām
Foto: Shutterstock

Piecu gadu vecumā bērns tic, ka mamma zina visu uz pasaules, pusaudža gados – uzskata, ka mamma vispār neko nesaprot. Un tikai, tuvojoties 25 gadu vecumam, pieaugušais bērns ir gatavs atzīt, ka viņa mammai bijusi taisnība ļoti daudzās lietās. Lielākajai daļai šī atklāsme atnāk tad, kad pats ir sācis savu pieaugušā dzīvi un kad pašam jau ir bērni. Taču ir arī tādi, kuri iestrēgst pusaudžu vecumā, turpinot apvainošanos kūri uz vecākiem. Par to, kāpēc ir bīstami ilgstoši dusmoties uz vecākiem, portālam Letidor.ru skaidro speciālisti.

Kāpēc aizvainojums ir tik bīstams?

Aizvainojums uz saviem vecākiem ir ne tikai nevēlams, bet pat ļoti bīstams. Tā klātbūtne norāda uz infantilismu jeb atbildības novelšanu uz citiem, atteikšanos apzināties situāciju, tādēļ, ka "jau par vēlu" vai "neko nevar labot".

Infantilam cilvēkam ir normāli uzskatīt, ka viņš nav kļuvis par izcilu mūziķi tikai tāpēc, ka vecāki nepamanīja viņa talantus un neaizveda uz mūzikas skolu. Viņš nesāks mācīties ģitārspēli, izmantojot videopamācības, bet tā vietā līdz mūža galam turpinās sapņot par izdevībām un iespējām, kas palaistas garām.

Nemitīgas pārdomas par to, kā varētu būt izveidojusies dzīve, ja vien ne "ļaunie vecāki", cilvēkam atņem realitātes sajūtu. Viņš nespēj baudīt šodienu, jo šajā "paralēlajā" dzīvē viņam ir viss: skaistums, veselība, nauda, slava, bet pats galvenais – nav nedz baiļu, nedz kompleksu.

Tā vietā, lai sev izvirzītu mērķi un darītu visu, lai to sasniegtu, pakāpeniski samazinot plaisu starp fantāzijām un īstenību, šāds cilvēks ieņem pasīvu pozīciju un nemaz netiecas pašrealizēties.

Cilvēkiem, kuri neciena savus vecākus, bieži vien piemīt nopietnas problēmas attiecību veidošanā ar citiem. Ja cilvēks nav spējīgs uzturēt normālas attiecības ar saviem pašiem tuvākajiem cilvēkiem, neatzīst viņu tiesības uz savu redzējumu par dažādām lietām, viņš nevar būt harmoniska personība, ar kuru būtu patīkami kontaktēties. Tāds cilvēks mūžīgi ir ar kaut ko neapmierināts, pesimistiski noskaņots, neievēro citu cilvēku vēlmes un vajadzības, uzskata sevi par aizvainoto un nenovērtēto. Un ir loģiski, ka apkārtējie cilvēki no šādas personības mēģina izvairīties, bet viņa paziņu lokā paliek tikai tādi paši – uz vecākiem un dzīvi kopumā – aizvainotie.

Protams, pie šādiem apstākļiem dzīve šķiet pelēka, nav nekāda dzīvesprieka, un izeja nav redzama. Kad šādam cilvēkam parādās savi bērni, viņš, atminoties vecāku kļūdas, ar visiem spēkiem cenšas no tām izvairīties un bieži vien "pāršauj pār strīpu". Piemēram, sākt bērnu uzreiz vadāt uz mūzikas skolu, uz dejošanu, uz Austrumu cīņām, norādot, ka bērns pēc tam viņam paldies teiks, ka ir bijusi iespēja tik daudzpusīgi attīstīties.

Otra galējība – aizvest bērnu uz dziļiem laukiem un līdz skolai nemācīt ne skaitīt, ne lasīt, ne rakstīt ar nolūku – lai bērns izbauda bērnību. Taču šādu "ideālo" vecāku bērni arī atradīs, par ko būtu aizvainoties uz vecākiem, viņi kļūs nepateicīgi un ātri pametīs dzimto "ligzdu".

Kļūstam pieauguši un piedodam saviem vecākiem

Laba vēsts tiem, kuri joprojām ir aizvainoti uz saviem vecākiem – cilvēka psihe ir spējīga mainīties jebkurā vecumā. Lai cik lielu stresu mēs bērnībā nebūtu piedzīvojuši, tas nevar uz mums iedarboties gadiem ilgi. Ilgstošs aizvainojums uz vecākiem liecina vien par to, ka cilvēks pats ir izvēlējies šādas uzvedības stratēģiju. Kaut kādu iemeslu dēļ viņam ir nepieciešams visu laiku apziņā saglabāt nepatīkamas emocijas.

Likumsakarīgi, ka zem tā slēpjas daudz nopietnāka problēma. Aizvainojums uz vecākiem var būt kā aizsegs, aiz kura slēpjas mūsu pašu trūkumi. Protams, ir neizturami sev atzīties, ka tu neko neesi sasniedzis sava slinkuma vai baiļu dēļ. Vieglāk ir sev ieskaidrot, ka pie visa vainojami vecāki.

Otrs labais jaunums – lielākā daļa vecāku mīl savus bērnus un necenšas viņiem kaitēt, gluži pretēji – dara visu iespējamo viņu labklājības nodrošināšanai. Protams, sapratne par ieguvumiem katram ir sava, taču visu vecāku nolūki sakrīt – sniegt bērnam vislabāko, Ne vienmēr tas izdodas, jo to var traucēt dažādi apstākļi. Piemēram, pirms 30 – 40 gadiem vecākiem bija daudz grūtāk aprūpēt bērnus, nekā patlaban (domāti saimnieciskie apstākļi). Vecākiem no pagātnes varēja pietrūkt laika un spēka, lai nodarbotos ar bērnu attīstības veicinošām lietām – spēlētos ar viņiem, taču, ja apstākļi būtu izveidojušies citādi, viņi noteikti izlabotu savas kļūdas.

Pieaugušajiem bērniem vajadzētu būt pateicīgiem vecākiem par visu, ko viņi ir darījuši vai gribējuši izdarīt, bet nav spējuši. Galvenais ir saprast, ka vecāki mums neko nav parādā. Mammas laiks un domas pilnībā pieder bērnam, kad viņš ir maziņš un neaizsargāts. Pusaudžu gados bērni praktiski vairs nav atkarīgi no vecākiem, viņiem ir gana daudz brīvības un ne mazāk – atbildības. Nespēja to saprast un pieprasījums atrisināt savas problēmas – agri vai vēlu noved pie konfliktiem un aizvainojumiem. 

Pieaugušam cilvēkam nav morālu tiesību pieprasīt kaut ko no vecākiem un mēģināt vadīt viņu dzīvi sava personīgā labuma gūšanai. Cilvēks skaitās pieaudzis tikai tad, kad pārtrauc apvainot tēvu un māti savās neveiksmēs, pārtrauc gaidīt no viņiem savu problēmu atrisināšanu un iemācās būt atbildīgs.

Pat, ja vecāki bieži rīkojušies netaisnīgi un slikti pret tevi izturējušies, par to ir jāaizmirst, jāpiedod kļūdas vai jāsāk tās pašam izlabot. Mēs taču nesāksim apvainot velosipēdu, ja no tā nokritīsim un sasitīsim celi? Mēs mēģināsim risināt problēmu – uzliksim plāksteri rētai un vairāk domāsim ar drošību. Ar traumatiskām situācijām bērnībā ir tieši tas pats – tās jau ir notikušas, tās nevar labot, bet atliek vien izvēlēties – gadiem ilgi ciest un apvainot vecākus vai atbrīvoties no pagātnes aizvainojumiem un sākt dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.

Lai izbeigtu aizvainojuma sajūtas, daudz nevajag – jākļūst pieaugušam un jākļūst par vecāku pašam sev. Tas nozīmē kļūt atbildīgam par savu dzīvi, nevis pieprasīt palīdzību, nebaidīties no kritikas un atbrīvoties no egoistiskās dzīves pozīcijas.

Source

Cālis.lv

Tags

Cilvēks Mamma
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form