Kad nespēj aiziet. Kas kavē vardarbības pārtraukšanu, un vai tiešām vainīgs upuris  (8)

Daudzas sievietes par šo jautājumu vairās atklāti runāt, jo baidās ne tikai no pāridarītāja atriebības, bet arī līdzcilvēku nosodījuma un pārmetumiem par to, ka viņa nav spējusi pārtraukt nežēlību un spēka pielietošanu pret sevi. LM ziņojumā norādīts, ka liela daļa cietušo par nodarījumu neziņo ne policijai, ne cietušo atbalsta organizācijām.

Jāpiebilst, ka Latvijā tolerances līmenis ir viens no augstākajiem Eiropas Savienībā. Pēdējo gadu laikā tas nav mainījies. Būt iecietīgiem pret varmāku un vainot upuri – speciālisti un cietušie norāda, ka nosodījums un vainas apziņas vairošana situācijas maiņu upurim padara vēl sarežģītāku. Neskatoties uz to, ka sievietes no vardarbības cieš biežāk, no tās nav pasargāti arī vīrieši. Upura vainošana un pārmetumi par nespēju pārtraukt vardarbību kaitē cietušajam neatkarīgi no viņa dzimuma.

Blogere un aktīviste Ali Ouensa, kas arī pati reiz ir bijusi upuris vardarbībai mājās, "The Huffington Post" ir uzskaitījusi galvenos iemeslus, kas viņai traucēja pārtraukt uzbrukumus un vardarbību pret sevi. Viņa ir pārliecināta, ka viens no upura vainošanas galvenajiem iemesliem ir neizpratne par to, kā īsti izskatās vardarbība pret sievieti. Ļoti daudzi cilvēki tic, ka pastāv tipisks varmāka (dusmīgs piedzēries vīrietis apakškreklā) un tipisks upuris (pakļāvīga sieviete ar zilumu zem acs, kas stāsta, ka ieskrējusi durvīs). Realitātē situācijas mēdz būt ļoti dažādas.

Izvēle aiziet un pārtraukt vardarbību nebūt nav tik viegla, kā varētu šķist. Tā var būt sāpīga un nepatīkama, grūtu un sarežģītu lēmumu pilna. Ouensa norāda – cilvēkiem, kas apgalvo pretējo, nav izpratnes par to, kas notiek upura galvā. Viņa pati attiecībās ar vardarbīgu partneri bija deviņus gadus, un finanses nebija iemesls, kāpēc viņa tās nepārtrauca, kāpēc nespēja aiziet. Viņa uzsver, ka raksta no sievietes skatupunkta, jo dalās savā pieredzē. Viņa uzsver, ka ne visi vīrieši ir varmākas un no vardarbības necieš tikai sievietes.

Ouensa arī norāda, ka upuris savu partneri ir paspējis iemīlēt, pirms viņš ir kļuvis vardarbīgs. Un, ja tu mīli cilvēku, vai tu spēsi vienkārši aiziet, redzot, kā viņš pārdzīvo nodarīto un ar asarām acīs lūdz tevi palikt? Jāpiebilst, ka varmāka upurim bieži liek justies nevērtīgam un niecīgam, kas spēka atrašanu, lai aizietu, padara vēl grūtāku. Un, protams, vienkārša aiziešana nenozīmē, ka vardarbība tiks pārtraukta, tā var kļūt vēl izteiktāka un bīstamāka. Bieži upuris baidās aiziet, jo palikt vienkārši ir drošāk.

Viņa norāda, ka izveidot vispārīgu upura vai varmākas portretu nav iespējams. Ne nauda, ne sociālais statuss nevar palīdzēt pasargāt no vardarbības, varmākas var būt cilvēki ar dažādu izglītības un ienākumu līmeni. Ozoliņa norāda, ka savā praksē bieži ir sastapusies ar situācijām, kad sievietes pašas nesaprot, kā kļuvušas par vardarbības upuri, jo vienmēr bija domājušas, ka nepieļautu situāciju, kurā viņām atkārtoti dara pāri.

Grāmatu autors un klīniskais psihologs Kregs Malkins "Psychology Today" uzsver, ka nevienam upurim nepatīk atrasties vardarbīgās attiecībās. Viņš uzsver, ka emocijas, ko izjūt vardarbības upuris, ir ļoti sarežģītas un izvēle nav viegli izdarāma. Vardarbība nekad nav vienkārša, tāpēc arī to pārtraukt ir tik grūti.

Mīlestība un ticība tam, ka otra persona spēj laboties, nereti ir iemesls, kāpēc sievietes piecieš uzbrukumus un vardarbību. Īpaši, ja tā piedzīvota vien pāris reižu. Tas pats attiecas arī uz vīriešiem. Šādās situācijās upuri mēdz vainot pat paši tuvākie cilvēki, norādot, ka aiziet ir vienkārši, un uzsverot, ka upuris pats pieļauj situāciju, kurā ir nokļuvis. Nereti vardarbīgais partneris ir upura tuvākais cilvēks, ko pamest ir ļoti sāpīgi un grūti. Viņš ir mīlošs, gādīgs, uzticams un tikai reizēm palaiž rokas.

Daudzi upuri cieš arī no pēctraumatiskā stresa sindroma, kas liek izslēgt pārdzīvoto no atmiņas. Šādos gadījumos cilvēki tik ļoti ir atsvešinājušies no pārdzīvotā, ka nespēj atcerēties savas sāpes un ciešanas. Aiziet traucē arī praktiskie apstākļi – varmāka ir izveidojis situāciju, ka upurim nav naudas un nav neviena, kam lūgt palīdzību, nav, kur doties.

Visspēcīgāk aiziešanu kavē upura priekšstats par sevi. Viņš jūtas nevērtīgs, bezspēcīgs, vainīgs par notikušo. Viņam ir kauns atzīties. Tieši šī iemesla dēļ upura vainošana ir lieta, pret ko vēršas speciālisti. Tā smago situāciju padara vēl sarežģītāku un vardarbības pārtraukšanu ievērojami grūtāku. Tāpat vienmēr der paturēt prātā, ka ne jau palikšana izraisa vardarbību.

Tomēr pat cilvēkiem, kam šķietami nav, kur vērsties, ir iespējas pārtraukt vardarbību pret sevi. Personām, kas cietušas no vardarbības, ir pieejama gan praktiska, gan psiholoģiska, gan juridiska palīdzība. Tā ir pieejama vai nu pašvaldības sociālajā dienestā, vai kādā no krīzes centriem. Ir vairāki krīzes centri, kas piedāvā arī uzturēšanās iespēju līdz pat 60 dienām, sniedzot iespēju cilvēkiem, kas nonākuši bezizejas situācijā un kam nav, kur doties. Par dažādās Latvijas vietās pieejamiem pakalpojumiem ir iespējams uzzināt šeit.

Ar infografiku par to, kādi valsts apmaksāti pakalpojumi ir pieejami cilvēkiem, kas cietuši no vardarbības, tu vari iepazīties šeit.