Mazuļa nāve ir ikviena vecāka murgs. Līdz ar bērna nāvi pierastā dzīve sabrūk. Tā ir ārkārtēja slodze visiem ģimenes locekļiem, bet it īpaši tiem, kuri domā, ka tagad viņiem jābūt sevišķi stipriem – izmisušajiem brāļiem un māsām. Kā pārdzīvot sēru procesu un samierināties ar briesmīgo zaudējumu?

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Bērni sēro savādāk
Bērnu pārdzīvojumi un atbalsts sērošanas laikā
Sērošanas process pieaugušo sabiedrībā
Latvijas Ģimenes Centra direktores, psihoterapeites Anitas Plūmes komentārs

Pēc bērna nāves nelaimes gadījumā, slimības, slepkavības vai pašnāvības dēļ, ģimenes dzīve radikāli mainās. Sabrūk lomu, funkciju un attiecību struktūra, zūd gan visas ģimenes, gan atsevišķu ģimenes locekļu garīgais līdzsvars. Uz ļoti ilgu laiku, bet dažreiz – uz visiem laikiem.

Bērni sēro savādāk

Vecākus nospiež sāpes, viņu izmisums padara viņus nepieejamus, pat vistuvākajiem piederīgajiem. Brāļi un māsas pazaudē cilvēku, ar kuru viņiem bija kopīgi vecāki, kopīgas rotaļlietas, kopīgi noslēpumi. Savu mirušo brālīti vai māsiņu viņi mīlēja un necieta, ar viņu strīdējās, runājās un rotaļājās. Bērniem ir ārkārtīgi grūti pieņemt nāves galīgumu. Visbiežāk viņi paliek vieni ar savām jūtām, ar savu vēlmi saņemt mierinājumu. Viņi bezspēcīgi noskatās uz vecāku ciešanām un nevēlas viņus apgrūtināt vēl arī ar savām sāpēm. Sarunās ar draugiem vai kaimiņu bērniem viņi visbiežāk sastopas ar citu bērnu neziņu, bezpalīdzību vai klusēšanu aiz apmulsuma.

Bieži vien bērniem nav neviena ar ko aprunāties. Viņos paliek neizteiktas dusmas un aizvainojums pret vecākiem, kuri visas savas jūtas koncentrē uz mirušo bērnu.

Bērni un jaunieši bieži vien tiek pārprasti, jo viņi sēro savādāk. Bērniem ir raksturīgi, ka viņi spēj būt nobēdājušies līdz nāvei un kādu brīdi vēlāk jau atkal ķiķināt un blēņoties. Jauniešiem ir smagāk izteikt savas jūtas. Ja viņi to dara, tad visbiežāk aplinkus vai arī uzticas savai dienasgrāmatai. Bieži vien viņi distancējas no kolektīvās sērošanas kopā ar ģimeni – par ko vecāki jūtas ļoti aizvainoti. Pusaudži izveido paši savus rituālus. Klausās mūziku, kas viņus saista ar mirušajiem, valkā viņu drēbes, lasa viņu grāmatas vai arī ierīko paši savu piemiņas vietu, savā istabā vai kaut kur mežā.

Nereti uz sērojošo brāļu/māsu pleciem uzgulstas sirreāla vainas sajūta, kas sakņojas zemapziņā. Daži bērni klusībā pie sevis spriež: “Izdzīvojis ir nepareizais, un tas esmu es.”

Jo vairāk ģimene glorificē mirušo brāli vai māsu, jo lielākas briesmas, ka palicēji sāks apšaubīt savas esības attaisnojumu, uztvert sevi kā slikto alternatīvu. Daži sapinas neatrisināmā situācijā, mēģinot dzīvot divas dzīves - savējo un mirušā brāļa vai māsas dzīvi. Viņi grib vecākiem atlīdzināt mirušā bērna zaudējumu – un veltīgi. Šī problēma sevišķi attiecas uz bērniem, kuri dzimuši pēc sava brāļa vai māsas nāves.

Ja arī vecāki nespēj iejusties savu bērnu ārkārtas situācijā, viņiem tomēr nemitīgi jāatkārto, ka “Tu neko tur nevari darīt” vai arī “Mēs priecājamies, ka tu mums esi – tieši tāds un ne savādāks.”

Bērnu pārdzīvojumi un atbalsts sērošanas laikā

Kā radinieki un paziņas var palīdzēt? Pēc bērna nāves tēvs, māte un viņu bērni paliek dziļi satricināti. Tādēļ ir ļoti svarīgi, lai radinieki un paziņas būtu pieejami bērniem un jauniešiem kā sarunu biedri un uzticības personas. Visa ģimene jutīsies atvieglota, ja šie cilvēki paturēs acīs mirušā bērna brāļa vai māsas vajadzības un pavadīs viņus uz skolu vai bērnudārzu, ja vecāki nebūs spējīgi to izdarīt.

Sērojošiem bērniem un jauniešiem ir jādod iespēja runāt par savām jūtām un pārdzīvojumiem. Bieži vien bērni par to nelabprāt runā ar saviem vecākiem, jo nevēlas viņus apgrūtināt ar savām sērām. Jāreaģē ir arī citiem cilvēkiem. Piemēram, skolotājs, kurš pievērš uzmanību skolēna skumjām un izsaka savu atbalstu, var ļoti daudz palīdzēt.

Bērnam ir svarīgi saglabāt kontaktu ar citiem, kuri sēro. Tikai tādā veidā bērni bieži vien uzzina, ka viņš nav viens ar savu nelaimi. Bērns sāk saprast, ka ir iespējams dzīvot tālāk un viņa dzīve ir “normāla”.

Sērošanas process pieaugušo sabiedrībā

Sēras ir normāls, lai arī sāpīgs, process. Mēs dzīvojam sabiedrībā, kurā cilvēks netiek mudināts paust savas sāpes un kurā apkārtējie nelabprāt sarunās pieskaras tuvinieka zaudējumam, baidoties vēl vairāk sāpināt aizgājušā tuviniekus.

Nav daudz sāpīgāku zaudējumu kā bērna nāve, neatkarīgi no tā, vai mazuļa nāves cēlonis ir zīdaiņu pēkšņās nāves sindroms (SIDS), jaundzimušā nāve (par četrām nedēļām jaunāka zīdaiņa nāve), spontānais aborts vai arī bērns piedzimis nedzīvs. Šādas situācijas piedzīvo daudzi vecāki, kuri bieži vien nezina, kur savās bēdās meklēt mierinājumu un palīdzību.

Sērošanas process šādiem vecākiem parasti norisinās līdzīgi kā jebkuram cilvēkam, kas zaudējis kādu tuvinieku. Jūtu intensitāte var būt dažāda, taču kārtība, kādā parādās šīs emocijas, parasti ir līdzīga.

Sākotnēji cilvēks, kas zaudējis tuvinieku, jūtas satriekts un bieži vien viņam šķiet, ka ir kļuvis emocionāli nejūtīgs. Pēc tam seko posms, kurā cilvēks ilgojas pēc mirušā. Pēc tam bieži vien seko dusmas, bet pēc tam - vainas sajūta. Tuvo cilvēku zaudējušais bieži vien vaino sevi par kaut ko, ko viņi vai nu ir vai nav izdarījuši. Cilvēks domā: "Ja vien es nebūtu... varbūt viss būtu bijis citādi." Pēc tam, kad arī šīs emocijas ir pārgājušas, var sākties depresija.

Visas šīs parādības ir normālas, un šīs izjūtas pārciest ir vieglāk, ja sērojošajam cilvēkam ir iespēja tās izpaust. Šādos gadījumos atbalstu var sniegt draugi un radinieki, esot kopā ar sērojošo cilvēku, pat ja viņi nespēj rast mierinājuma vārdus.

Iejūtīgi apkampjot sērojošo, draugs var parādīt, ka jūt līdzi, lai arī nerod vārdus, ko šādā brīdī pateikt. Ir svarīgi, lai tuvinieku zaudējušais varētu izraudāties kāda cita cilvēka klātbūtnē un izstāstīt par savām izjūtām. Izvairīšanās no nāves temata zaudējuma pievieno sāpēm arī izolācijas sajūtu.

Ir svarīgi dot cilvēkam pietiekami daudz laika, lai apraudātu mirušo. Dažādiem cilvēkiem var būt vajadzīgs atšķirīgs laika daudzums, lai tiktu pāri zaudējumam. Ar laiku akūtās zaudējuma sāpes mazinās, taču laiku pa laikam tās var par sevi atgādināt. Bieži vien tās izraisa kāda gadadiena vai kāds cits notikums, kas rosina atmiņas par mirušo. Visiem cilvēkiem, kas zaudējuši tuvinieku, turpmākajā dzīvē ir gan sliktās, gan labās dienas.

Latvijas Ģimenes Centra direktore, psihoterapeite Anita Plūme:

Jautājums par bērnu nāvi vai zaudēšanu ir ļoti smags. Es domāju, katrs, kas to ir pārdzīvojis, pazīs sevi aprakstā.

Manā skatījumā sēras tieši par bērniņa zaudēšanu ir vissmagākās, jo sērām nāk klāt virkne citu pārdzīvojumu, kas saistīti ar pašu vecāku paštēlu, pašcieņu un pašapziņu. Nereti kā sekas bērna zaudēšanai ir dziļi dvēselē apslēpts naids pret sevi, kas dažkārt noved līdz pašnāvībai vai it kā nejaušām nelaimēm, kas nopietni bojā veselību. Kaut vai atceroties pēc Talsu traģēdijas izdarītos pētījumus, kas ir noticis ar upuru ģimenēm vēlākā laikā.

Mūsu sabiedrībā nelaimi pastiprina apstāklis, ka sēras nav ieguvušas pietiekamu nozīmi un izpausmi mūsu kultūrā. Nereti nākas dzirdēt, ka sērās cilvēki nezina, kā uzvesties vai ko teikt, kā atbalstīt sērotāju. Ļoti traucējošs ir arī pieņēmums, ka ar nelaimi jātiek galā pašam, kas ir ļoti izplatīts un arī kultivēts kā vērtīgs. Savukārt no to profesionāļu viedokļa, kas strādā ar cilvēku dvēselēm, šāds pieņēmums ir apliecinājums pārciestai nopietnai psiholoģiskai vardarbībai pagātnē, ar sekojošu nespēju uzticēties un prasīt palīdzību.

Citiem vārdiem, šādu parādību varētu nosaukt par pašdestruktīvu jeb dvēseli iznīcinošu psiholoģisko funkcionēšanu. Tas pasaka, ka mūsu sabiedrībā sēras un zaudējums ātrāk noved pie depresijas vai nervu sabrukuma.

Arī sēras par nedzīvi dzimušo vai vēlīni pārtraukušos grūtniecību netiek ņemtas vērā. Arī kultūrā tas ir akceptēts, jo ļoti reti vecāki pieprasa apbedīšanai savu nedzīvi dzimušo bērniņu un praktiski nekad vēlīnā grūtniecības laikā bojā gājušu augli.

Grūti pateikt, vai tā ir pakļaušanās kaut kādām sabiedrības normām vai arī iespēja atvieglot savas sēras, tādā veidā attālinoties no sāpēm.

Tomēr, visvairāk gribas piekrist rakstā iepriekš minētajām metodēm, kā tikt galā ar sērām. Man pat šķiet, ka galvenā atziņa ir ļaut sev vaļu skumt un pārdzīvot sāpes, kas tādā brīdī rodas. Lai cik paradoksāli tas neizklausītos, tas ir vienīgais veids, kā saglabāt pašam savu dvēseli un ļaut tajā vainas sajūtai, dusmām un netaisnības izjūtai pāraugt skumjās, bet skaistās un vērtīgās atmiņās par cerībām, par gaidām un beidzot par zaudējumu un beigām. Tomēr tieši beigas ir sākums kaut kam citam - tas ir svarīgs punkts, jo nepiedzīvojot beigas, mēs turpinām kaut ko, kas nav īsts turpinājums.

Ja mēs zaudējam bērniņu, cerības viņu sastapt un audzināt, šīs cerības skumji beidzās, šis bērniņš nepiedzima, bet atstāja manā atmiņā gaidīšanas skaistumu. Tas ir beidzies un atbrīvojis vietu manā sirdī citām gaidām, varbūt cita bērniņa gaidām. Ja šāda nobeiguma nav, nereti neapzināti rodas vēlēšanās atkārtot to, kas ir tieši bijis. Bet dzīvē neko nevar atkārtot tieši, burtiski, katrs gadījums un mirklis ir atšķirīgi.

Ir svarīgi pārdzīvot viena mazuļa zaudējumu, lai sagaidītu citu mazuli, kas būs CITS, ne pirmā zaudējuma veiksmīgs labojums. Sēras ir smagas, bet ejot tam cauri, tās ir stiprinošas, pat spēcinošas. Mēģinot tās ignorēt, sēras pārvēršas par gruzdošu, iznīcinošu sāpi, kas notrulina. Sērot ir smagi, bet smagums ar laiku pāriet.

Jābūt devīgam pret sevi un jādod sev laiks. Atņemot laiku, mēs atņemam sev pārdzīvojumu, atņemot pārdzīvojumu, mēs zaudējam cilvēcību. Tādēļ brīdī, kad sāp, ne tikai drīkst, bet vajag meklēt sev atbalstu un mierinājumu - pie partnera, Mātes vai Tēva, draudzenes vai drauga, pie kāda, kurš pats ir gājis tam cauri, pie mācītāja vai, visbeidzot, pie profesionāļa, ja nekas nelīdz.

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form