Foto: Shutterstock
Bērnībā daudzi no mums raudzījušies uz pieaugušajiem un apsolījušies nekļūt tādiem kā viņi: garlaicīgiem, aizliegumu un noteikumu pārpilniem. Bet mēs paši nemaz nepamanām, kā līdz ar pieaugšanu mūs pamet īpašības, kuras kaut kad mums šķitušas gluži dabiskas.

Portāla "Adme" autori aplūko, kā līdz ar vecumu mainās raksturs un kādēļ, neraugoties uz centieniem, mēs sākam līdzināties tādiem cilvēkiem, par kādiem nekad neesam vēlējušies būt.

Jā, cilvēki ir dažādi un itin visā pastāv izņēmumi, un ja runājam par šo tēmu, tad tieši iepretim tiem arī būtu ieteicams tiekties. Tomēr vairumam cilvēku neizdodas izvairīties no brieduma pazīmēm, tādēļ šajā rakstā mēģināsim noskaidrot, ko mēs zaudējam līdz ar gadiem un kādēļ ir tik sarežģīti izpildīt bērnībā sev doto solījumu: nekad nekļūt par īgnu pieaugušo.

Tikšanās ar draugiem

Bērnībā mēs atlikām visas darīšanas, ja aiz loga pamanījām draugus, un tūliņ pat izskrējām pagalmā. Un katrs no mums atceras, cik gan daudz prieka sagādāja nakšņošana vienam pie otra – mums neradās neveiklu paužu, mēs neuzdevām standarta jautājumus, mums vienmēr bija vienam otram ko pastāstīt, mēs ar interesi klausījāmies svešus stāstus, pat ja tie visai maz atbilda patiesībai. Mēs vienmēr atradām laiku draugiem un patiesi par viņiem interesējāmies.

Tagad: kurš gan varēja iedomāties, cik daudz pūļu vajadzēs, lai noorganizētu tikšanos ar pašiem tuvākajiem cilvēkiem. Kādā brīdī sāka pietrūkt 24 stundas diennaktī un nācās nest ne mazums upuru: daudzas aizraušanās tika atliktas uz "pēc tam", tikšanās ar draugiem pārvērtās sarakstē sociālajos tīklos, kā arī noskaidrojās, ka ir iespējams dzīvot bez tā, ka katru dienu uzrodas kādi atklājumi un piedzīvojumi.

Ko darīt: pētījumi parāda, ka veselīgai un laimīgai dzīvei ir nepieciešami draugi, bet ar gadiem, lai labi justos, viņi pat spēlē vēl lielāku lomu nekā paša ģimene. Tādēļ, lai nākotne tev būtu laimīga, atrodi laiku un spēkus, lai tiktos ar tiem cilvēkiem, ar kuriem savulaik tikšanās reizēs nevarēji tik viegli atvadīties. Galvenais, dari to regulāri.

Humora izjūta

Foto: Shutterstock

Bērnībā mēs līdz vēdergraizēm smējāmies par pašu izdomātiem jokiem, smaidījām bez īpaša iemesla un bijām laimīgi tikai no kaut kā laba gaidīšanas.

Tagad: paskaiti, cik priecīgu garāmgājēju sastapi pa ceļam uz darbu. Ne velti mamma bērnībā teica, kad mēs taisījām grimases: "Nedari tā, citādāk tāds arī paliksi". Daudzi pieaugušie tādi arī ir – ar skumjām, neapmierinātām un dusmīgām sejām. Ar vecumu tās emocijas, kuras mēs esam piedzīvojuši visbiežāk, atstāj nospiedumus mūsu sejā, un ikdienišķā ieskatīšanās spogulī, redzot drūmo sejas izteiksmi, nekādā veidā neveicina radošumu un neiedvesmo gūt panākumus, piespiežot arvien dziļāk ieslīgt ikdienas rutīnā.

Ko darīt: lai cik banāli tas neizklausītos, smiekli paildzina dzīvi un tieši tie neļauj pārvērsties vrakā. Piekritīsi, ka cilvēki ar uguntiņu acīs var šarmēt ikvienu.

Bauda

Foto: Shutterstock

Bērnībā laimei vajadzēja pavisam maz: pabraukāties ar velosipēdu, nopirkt saldējumu, paglaudīt sunīti. Mēs nesapratām, kāpēc vecāki saķēra galvu pēc tam, kad mūsu jaunās drēbes pēc pastaigas izskatījās gluži tāpat kā vecā garderobe – mums bija labi arī ar netīrām drēbēm.

Tagad: pieaugušam cilvēkam ir daudz grūtāk atrast baudas avotu – viss ir vai nu pārāk dārgs, vai kaitē veselībai. Bezgalīgā skriešana pēc baudas nenes laimi. Pakāpeniski mēs zaudējam dzīves garšu, un nereti pat atpūta pieczvaigžņu viesnīcā neattaisno uz to liktās cerības. Bet kādam vispār ir žēl tērēt naudu, lai sagādātu sev kādu iepriecinājumu, jo nekad taču nezini, kas gaidāms rīt.

Ko darīt: melnā diena var arī nekad neatnākt, bet, lūk, dzīve gan paies garām pilnīgi noteikti. Tas nenozīmē, ka nevajadzētu veidot uzkrājumus un dzīvot tikai vienai dienai, protams, katram no mums ir savi pienākumi un mēs nevaram pārtraukt apmaksāt rēķinus tikai tāpēc, ka esam nolēmuši kopš šodienas būt egoisti. Tomēr periodiski ir nepieciešams tērēt naudu, laiku un spēkus, lai gūtu personīgu gandarījumu, baudu no lietām, kas mums patiešām patīk.

Radošums

Foto: Shutterstock

Bērnībā: bērni nevar atturēties no kaut kādu ķeburu zīmēšanas, un ja blakus nav bloknota, tad derēs arī tapetes vai galds. Un kuram gan nav bijusi dienasgrāmata, kurai uzticēt savus noslēpumus?

Tagad: cik sen tu esi kaut ko uztaisījis pats savām rokām: līmējis, lipinājis, zīmējis vai licis konstruktoru? Ja tev nav mazu bērnu, tad droši vien daudzi to varētu uzskatīt par tukšu laika tērēšanu.

Ko darīt: mūsdienās katrs var atrast sev atbilstošu nodarbi: pamodināt sevī mākslinieku, fotogrāfu vai modelistu. Galvenais – darīt to, kas patīk, un tad sapratīsi, cik svarīgi ir dzīvē atrast veidu, kā izteikt un pasaulei nodot savas jūtas. Un obligāti ievies dienasgrāmatu: pētnieki ir pierādījuši, ka šāds ieradums uzlabo psihisko stāvokli. Ne obligāti tajā jāraksta gari teksti – var arī uzzīmēt dienas visspilgtākos notikumus, ielīmēt biļetes no dažādiem pasākumiem vai ieviest elektronisko dienasgrāmatu, atverot kreativitātes telpas.

Vēlme pēc pārmaiņām

Foto: Shutterstock

Bērnībā: pārbīdīt mēbeles savā istabā, vecās džinsa auduma bikses pārvērst šortos, mājās nākt pa jaunu maršrutu – nekā pārsteidzoša, ka bērni jau kopš vakara gaida jaunas dienas iestāšanos, jo viņiem ir tik daudz plānu šai dzīvei! Un viena no visapbrīnojamākajām bērnu īpašībām – spēja sapņot. Katrs bērns zina, – ja vien viņš stipri gribēs, tad var kļūt par jebko, arī supervaroni.

Tagad: ar gadiem visi kļūst vecāki: lidmašīnas krīt, kuģi grimst, zog kredītkartes, bet sabiedrības domas ir trakākas par jebkuru katastrofu. Pieaugušo pasaulē nav nekā patīkamāka par stabilitātes sajūtu. Kādā brīdī sāk biedēt viss jaunais un gribas apstādināt pasauli tādu, kāda tā ir. Droši vien tāpēc, ka agrāk bija labāk?

Ko darīt: kad mēs sakām, ka ir jau par vēlu kaut kam, tad liedzam sev iespējas un padodamies, pat neko nepamēģinot. Neņirgājies par sevi – vēsturē ir zināmi daudz piemēru, kad cilvēki sevi meklējuši daudzus gadus, līdz atraduši savu īsto būtību.

Jaunas tikšanās

Foto: Shutterstock

Bērnībā mēs visi zinājām, ka nedrīkst sarunāties ar nepazīstamiem cilvēkiem, un tomēr mēs nespējām noturēties un neiepazīties, kā minimums, ar mūsu pagalma iedzīvotājiem. Mēs zinājām kaimiņus, tuvākā veikala pārdevējus, sētnieku, visu suņu īpašniekus un viņu mīluļu iesaukas.

Tagad: protams, tagad tu nesāksi sarunu ar kādu sabiedriskajā transportā tikai tāpēc, ka viņš tev šķiet interesants cilvēks, un vēl jo vairāk – svešiniekam par sevi nestāstīsi. Jo vecāki mēs kļūstam, jo vairāk ieslēdzamies savā pasaulē. Mēs esam pieraduši paļauties tikai uz sevi un pārstājuši uzdot jautājumus, lai neparādītu savu neaizsargātību.

Ko darīt: saprast, ka cilvēki un viņu labā attieksme pret tevi ir visvērtīgākais resurss. Iespējams, tu satiksi cilvēku, kurš izmainīs tavu dzīvi, vai arī līdz ar tavu parādīšanos mainīsies šī svešinieka ierastā pasaule.

Kāpēc mēs kļūst par stereotipiskiem pieaugušajiem

Pētnieki lūguši izteikt savu viedokli pusaudžiem, pieaugušajiem un cilvēkiem jau cienījamā vecumā no 26 valstīm. Izrādījās, ka, neraugoties uz kultūratšķirībām, stereotipi visiem ir vienādi:

Pusaudži šķiet emocionāli nestabili, impulsīvi, trauksmes pilni un nedisciplinēti. Viņi vairāk par citiem ir atvērti visam jaunajam un spēcīgāk pakļauti bara instinktam, bet nav tendēti uz altruismu.

Pieaugušie ir vismazāk neaizsargāti, apzinīgi, kompetenti, neuzticīgi un disciplinēti, ciena etiķeti un tiecas gūt personīgus panākumus.

Cilvēki cienījamos gados ir labestīgi, altruistiski, taču viņus biedē viss jaunais un starp šīs grupas cilvēkiem ir visvairāk intraverto tipu. Viņi vairāk par citiem ir pakļauti depresijai, viņi runā to, ko domā, ciena kārtību un viņiem piemīt pienākuma sajūta.

Šāda veida stereotipi ietekmē arī raksturu, un mēs kļūstam tādi, kādus mūs sagaida redzēt. Jā, rakstura iezīmēm piemīt tieksme mainīties, un ap 63 gadu vecumu tu, iespējams, kļūsi pavisam cits cilvēks:

Aptuveni 20 gadu vecumā paaugstinās pašapmierinātības un nemateriālo vērtību līmenis. Proti, pat visnepanesamākais pusaudzis var kļūt par patīkamu sarunas biedru.

Cilvēki ap 30 gadu vecumu ir visatvērtākie komunikācijai, pēcāk šī vēlēšanās iet mazumā, un ar gadiem daudzi dod priekšroku vienatnei.

Apzinīgums sākotnēji aug, bet pēc 50-60 gadu vecuma iet mazumā. Lielisks laiks, lai atslābinātos un kārtīgi izbaudītu pensijas vecumu. Bet pat šajā vecumā cilvēki vienalga kļūst daudz atbildīgāki nekā pusaudži. Tomēr visaugstākā pašapzinīguma pakāpe novērojama cilvēkiem ap 20 gadu vecumu.

Ar gadiem klāt nāk konservatīvisms, bet, lūk, pusaudži un 20 gadus vecie jaunieši ir atvērti visam jaunajam. Jau ap 30 gadu vecumu vēlme pēc visa jaunā pakāpeniski samazinās.

Svarīgu lomu rakstura izmaiņās spēlē ne tikai stereotipi, bet arī pavisam vienkārša vēlēšanās būt "normālam". Līdz ar vecumu daudz mazāk gribas kašķēties, bet aiz vārdiem "būt tādam kā visi" slēpjas labklājības doma, nevis nicināšana. Par laimi, mēs dzīvojam tik milzīgā pasaulē, ka ir iespējams atrast savu "normalitāti" un nezaudēt dzīves garšu. Galvenais – jājūt mēra sajūta un jāieklausās sevī, nevis apkārtējo domās.

Bet, vai tevī vēl atlicis kaut kas no bērna, kāds tu biji agrāk? Padalies ar savām domām komentāros!

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!