Kāpēc jāsaglabā Jāņu vainags? Jāņu vainaga brīnumspēks noslēpumainajā pirtīžu rituālā
Foto: Edijs Pālens

Jāņu vainags ir īpašs. Jaunas meitas ar to zīlēja, bet precētās izmantoja savai un bērnu veselībai. Šo seno latviešu sevišķo zāļu velšu vītni viņi lietoja bērniņa un jaunās māmiņas pirmajai vanniņai, lai tajā būtu daudz spēka veselībai. To var darīt arī tagad!

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Vainagu glabāja no Jāņiem līdz Ziemassvētkiem, tad to sadedzināja. Ja bērniņš dzims laikā no Jāņiem līdz Ziemassvētkiem, tad vainagu varēs izmantot pirmajai vanniņai. Pēc tam vainagā spēka ir ļoti maz, taču tūlīt jau klāt ir aprīlis ar sulām. No Ziemassvētkiem līdz Lieldienām vanniņai pievienoja saknes un mizas, kas ilgāk saglabā savu bioloģisko aktivitāti. Pēc Lieldienām pirmo vanniņas ūdeni bagātināja ar jauno dzinumu un pavasara ziedu spēku.

Kas var būt vainagā? Jebkura zālīte, kura, lasot augus Saulgriežu vakarā, nākusi pretī. Pat ja sevi pacelt piedāvā indīgs augs, to jāņem ciet! "Homeopātijā ir zināms, ka jebkurš augs ir zāles, tikai tās gudri jāizmanto. Ja Jāņu vainagu arī ar kādu indīgu zāli ieliks vanniņā, kuru aplies ar verdošu ūdeni, nekas slikts nenotiks (tas iedarbosies ārstnieciski). Pirmajai mazuļa vanniņai var izmantot aplietu stiprumu no visa Saulgriežu vainaga, taču pilnīgi pietiek, ja vannas uzlējumu (to pagatavo tāpat kā tēju) pagatavo tikai no auga galiņiem. Tas piešķirs gan aromātu, gan spēku. Ja liek tikai mazliet no katra auga, tā iedarbība ir lielāka (jo lielāks atšķaidījums – jo lielāks efekts)," skaidro vecmāte Dina Ceple.

Pirmajā vanniņā bērniņš un jaunā māmiņa gāja īpaša rituāla laikā – pirtīžās. Nedēļu pēc dzemdībām jeb septiņas dienas mamma skaitījās nedēļniece, tādēļ bija gultā un ap gultu, tas nozīmē, ka viņas darbs bija auklēt un mīļot mazuli, apkopt sevi, taču viņai šajā laikā nebija jādara citi darbi — viņa nemazgāja grīdas, negāja lauku darbos un netaisīja saimei ēst. Astotajā dienā tika kurināta pirts un taisītas pirtīžas – pirts, kur piedalījās vecmāte, kas bērnu ķērusi, mamma, dažkārt šīs sievietes māte un mazais bērns. Tā bija tikai sievu pirts un tad tika vannoti abi divi – māte un bēbītis. Pirms tam mazuli nemazgāja, arī mammai tā bija pirmā vanna pēc dzemdībām. Pirmo vannoja mazuli – viņam taisīja īpašo Jāņu vainaga ūdeni, sakņu, pavasara ziedu vai arī siena gružu ūdeni. Ir dažādi ticējumi, kas māca, ko vēl pievienot ūdenim: naudu lika, lai bērniņam būtu bagātība, sarkanu dzīpariņu (pavediena galiņu) meitenēm, lai vieglas mēnešreizes, zaļu dzīpariņu — lai zobi viegli aug, oglīti, lai neviens nevar nobrīnēt jeb noskaust.

Bērnu mazgāja īpašā veidā: katrs no klātesošajiem – māte, vecmāte un trešā sieva, kas piedalījās pirtīžā, — teica bērniņam vēlējumu: lēnām lēja ar sauju bērnam ūdeni un pie katras saujas teica vēlējumu. Tā turpināja, līdz vēlējumi bija beigušies. Uzskatīja, ka mazgājoties šajā ūdenī, bērniņš saņem svētību turpmākajai dzīvei. Ūdens arī bija pirmais, kas atdalīja mammu no bērniņa, jo pirmās septiņas dienas pēc dzemdībām, lai arī fiziski atdalījušies, jaundzimušais un māmiņa vēl skaitījās viens vesels, kuru kopībā nedrīkst iejaukties.

Kad bērniņš bija nomazgāts, vannā jeb lielajā kublā gāja arī mamma. Viņu mazgāja vai nu atsevišķi vai kopā ar mazuli – atkarībā no tā, vai bērniņš vēlējās uzēst krūts pienu. Māmiņa kārtīgi izvannojās ūdenī un tad notika viņas kā no bērna atsevišķas personas iesvētīšana. Tādēļ viņu uzlika uz lāvas un kārtīgi izbraucīja – vecmāte ar rokām ļoti lēni un mierīgi veica speciālus masāžas paņēmienus (līdzīgus mūsdienu limfodrenāžai) no papēdīšiem uz centru un no roku pirkstiem uz centru, visu miesu lēnām izmīļoja, izvibrināja. Pirtīžu laikā māmiņu nepēra, jo viņas augumiņš vēl bija pārāk maigs un jūtīgs, viņu drīkstēja tikai braucīt un arī ieeļļot ar dažādām smaržīgām eļļām, parasti ar E vitamīnu bagātajām kviešu asnu vai lineļļām. Izmīļota, mammas āda ieguva samtainību, bet punča masāža palīdzēja tam sarauties, muskuļiem tonizēties un šlakvielām – izvadīties. Masāžas mērķis bija, lai viss, kas kā attīrīšanās sistēmā ir sakrājies mammā bērniņa gaidīšanas laikā, izvadītos laukā. Pirtīžu laikā daudz dzēra ūdeni un zāļu tējas.

Starp citu, ja vien jaunā māmiņu nebija kalpu kārtas un viņai uzreiz pēc dzemdībām nebija jādodas smagos lauku darbos, dvieli ap vēderu nesēja – tad gaidīja, kad vēders pats savilksies. Dvieli tina tāpēc, lai, strādājot smagu fizisku darbu, kompensētu vēdera nespēju turēt mugurkaulu. Dvieli sēja arī tad, ja bija dzimis ļoti liels bērns vai mammai nāca ģībonis. 

Izmantots materiāls no žurnāla "36,6"

Tags

Baudi vasaru! Jāņi
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form