Pēc ārstu domām, Evitas Rozentāles ģimenē bija skaudrā diagnoze "neauglība", bet tests un asins analīzes liecināja par pretējo – otrais bērniņš ir pieteicies, turklāt jaunākajam toreiz bija vien septiņi mēneši, un tas bija laiks, kad vecāki saprata, ka pirmdzimtais būs īpašs bērns. Evita savā blogā apraksta atklāsmes, kāpēc otrs bērns ir labākais, kas ar šo ģimeni noticis.
Evita savās pārdomās dalās arī "Cālis" lasītājiem. Lūk, turpmāk viņas skatījums, cerot iedrošināt arī citus īpašo bērnu vecākus – nebaidīties un ļaut ģimenē ienākt arī citiem bērniem! Vēl citas Evitas atklāsmes par īpašā bērna audzināšanu lasi šeit un šeit.
"Bija 8. marta, Sieviešu dienas rīts, kad trešo dienu pēc kārtas pamodos ar sliktu dūšu un drīz vien attapos tupus pie tualetes poda. Bija agrs rīts, vīrs un puika vēl gulēja. Es ierausos atpakaļ gultā un modināju vīru. "Kaut kas nav riktīgi. Man šķiet, ka esmu stāvoklī…" Kāpēc tas šķita tik neticami? Pēc ārstu domām, mūsu ģimenē bija diagnoze "neauglība", kas dabisku kļūšanu stāvoklī it kā padarīja tikai ļoti teorētisku.
Es aizsūtīju vīru pēc grūtniecības testa. Kāda lieliska Sieviešu dienas dāvana! Mēs abi apmulsuši smējāmies un jokojāmies par iespējamību, kas pēc pāris minūtēm apstiprinājās. Es sēdēju turpat vannasistabā uz vannas malas, kā filmās, smējos un raudāju vienlaicīgi. Es esmu stāvoklī! Tas nevar būt!
Manas pirmās emocijas bija nenormāls prieks, bet ar katru tālāko minūti mani arvien vairāk pārņēma raizes. Es zināju, ka testam nevar uzticēties par visiem simts procentiem, tāpēc saģērbos un aiztraucos taisīt asins analīzes, jo man vajadzēja skaidrību! Pēc pāris stundām mēs ar vīru sēdējām uz gultas malas ar manu telefonu rokās, kurā bija atvērta atnākusī īsziņa ar pozitīvo rezultātu. Mēs gaidām otro bērnu!
Laikā, kad uzzinājām, ka mums būs otrs bērniņš, Miķelim bija tikai septiņi mēneši un ap to laiku radās pirmās aizdomas, ka viņš tomēr ir citādāks nekā citi bērni. Mums vēl svaigās atmiņās bija viss pārdzīvotais ar priekšlaicīgām dzemdībām, ilgo slimnīcas laiku un neskaitāmajiem ārstu apmeklējumiem, tāpēc grūtniecība, kas manā gadījumā vēl ir saistīta ar briesmīgu toksikozi un asinsspiediena problēmām, nešķita nekas vilinošs. Bet liktenis bija lēmis tā, kā tas bija noticis un nācās pieņemt to un priecāties. Grūtniecība paskrēja vēja spārniem, lai arī to pavadīja visas iespējamās emocijas, kas var būt saistītas ar bērniņa gaidīšanu. Tas bija emocionāli ļoti grūts laiks, jo jutos vainīga, ka laupīšu Miķelim laiku, uzmanību un daļu mīlestības.
Lai arī grūtniecības laiks un arī Elīziņas dzīves pirmais gads bija ļoti grūts, es ar roku uz sirds varu teikt, ka viņas neplānotā ienākšana mūsu ģimenē ir labākais, kas ar mums varēja notikt, tāpēc izlēmu uzrakstīt par tiem ieguvumiem, lai iedrošinātu ģimenes, kurās īpašo vajadzību bērniņš ir pirmais bērns, nebaidīties un spert soli uz priekšu, papildināt savu ģimeni, jo tas, pavisam iespējams, būs labākais jums un jūsu bērniņam!
Otrais bērns novērš uzmanību
Es pavisam noteikti zinu, ka tas, ka mums bija un ir jādomā un jārūpējas arī par Elīzu, ir ļāvis novērst vismaz daļu domu un uzmanību no visām raizēm, kas saistītas ar Miķeli. Ja viņas nebūtu, mēs būtu daudz vairāk ierāvušies bēdu un nomāktības bedrē par to, ka mūsu dzīve nav tāda, kā citiem. Mēs būtu daudz vairāk domājuši, domājuši un domājuši par to. Bet tad un arī tagad tam vienkārši neatliek laika. Īpaši man, jo rūpes par zīdaini prasīja īpaši daudz resursu. Tā kā Elīziņa ir pavisam vesela un tipiska meitenīte, radīja sajūtu arī manī, ka es spēju izdarīt arī kaut ko pareizi un labi. Un tā bija ļoti vajadzīga sajūta, lai spertu nākamo soli uz priekšu Miķeļa diagnozes pieņemšanā.
Ir iespēja piedzīvot to, ko nepiedzīvo ar īpašo bērniņu
Tāpat ir ar citām lietām. Mums ir iespēja piedzīvot, kā ir dzīvoties bērnu laukumiņā (tas ir licis arī mums atrast veidu, kā Miķeli nodarbināt laukumiņā), mums ir iespēja piedzīvot pirmo došanos uz bērnudārzu, skriešanu pakaļ bērnam pa lielveikalu, gāšanos gar zemi un galvas sišanu veikala vidū. Tas viss piedod mūsu dzīvei to tik būtiski vajadzīgo normāluma piedevu!
Īpašajam bērnam ir draugs, spēļu biedrs un paraugs
Šis ir ļoti svarīgs punkts. Es nevaru iedomāties, cik skumīgi Miķelim būtu, ja māsas nebūtu. Viņš būtu vientuļš, jo viņš īpaši nemīl sabiedrību. No daudziem bērniem viņam ir bail, un viņš ne vienmēr iesaistās rotaļās ar viņiem. Bet ar māsu viņam nav variantu. Pat, ja viņam negribas, māsai gribas, un tas mudina viņu spēlēties, dzīvoties, aizstāvēt sevi un cīnīties par savu vietu mājās! Un tā ir liela motivācija. Lai arī māsas rāpošana un staigāšana nav būtiski veicinājusi viņa attīstību, esmu dzirdējusi ļoti daudz stāstus par to, ka jaunākā bērna sasniegumi veicina arī īpašā bērniņa sekmes un motivāciju darīt vairāk!
Šī, protams, ir mūsu pieredze un piedzīvotais, bet nešaubos, ka arī citas ģimenes piedzīvo līdzīgas sajūtas! Lai arī sākumā bija daudz baiļu un raižu, tās ar laiku mazinās! Novēlu piedzīvot jums visu skaisto!"
