Kārtējo morfija devu? Nevajag! Dr. Klauni smagi slimai meitenītei atvieglo sāpes ar smaidu
Foto: Publicitātes attēli

Jūlija beigās atklāta dakteru Klaunu vasaras ziedojumu kampaņa. Tieši šie krāsainos tērpos ģērbie, sarkandegunainie, priecīgie cilvēciņi regulāri atbalsta bērnus slimnīcās, it īpaši tos, kam slimnīcā jāpavada vairākās nedēļas un pat mēneši. Šis laiks ir emocionāli grūts un izaicinošs kā bērniem, tā viņu vecākiem un arī ārstiem.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Dakteru Klaunu atbalsts palīdz bērniem veseļoties, nodrošinot emocionālo un psiholoģisko atbalstu grūtā brīdī. Tāpēc, ja tev ir iespēja un vēlēšanās, atbalsti dakterīšus Klaunus, lai bērniem būyu vieglāk pieveikt veseļošanās maratonu. Ziedot vari šeit, bet turpinājumā lasi daktera Klauna jeb Igora Narovska līdz asarām aizkustinošu stāstu no darba ikdienas.

"Mēs ar Dakteri Piču ieejam nodaļā. Māsu postenī mums pasaka, ka varam iet visās palātās, izņemot 13., jo tur guļ meitene, kurai ir onkoloģija 4. stadijā, viņai jau dod morfiju, ļoti smaga paciente. Mēs piekrītam.

Virzoties pa gaiteni, redzam 13. palātu. Piepeši palātas durvis atveras, un pa tām nāk laukā medmāsiņa. Sanāk, ka nevilšus saskatāmies ar meiteni palātā. Viņai ir kādi pieci seši gadi. Esam pamanīti.

Negaidīti viss uzreiz izmainās. Māsiņa priecājas: dakteri Klauni ir atnākuši tieši laikā, aicina mūs nākt tuvāk. Visu laiku – pusotru stundu, ko pavadām ar šo meiteni, darām tā, kā esam apsolījuši – palātā neieejam.

Ierodas medmāsiņas un bažīgi vaicā, vai meitenei nav nepieciešams morfijs, bet viņai to nevajag – viņa ir smieklos un vieglumā. Igors Narovskis

Sākam iepazīties. Mēs nosaucam savus vārdus, pēc tam cītīgi iepazīstinām ar katru mantu, katru priekšmetu, kas ir mums līdzi: dakteris Banāns, dakteris Ģitāra un tā joprojām. Kad parādās pīkstošā gumijas vista, pamazām rodas spēle – katrs vistas pīkstiens vai nu iekustina vai apstādina deju.

Dejo dakteris Pičs, dejo meitene, un dejo viņas mamma. Pagriežu vistu pret sevi – dejoju arī es! Mamma ik pa brīdim ielūkojas meitas sejā, mamma nevar un nevar noticēt, ka meitene smaida un smejas.

Ik pa brīdim ierodas medmāsiņas un bažīgi vaicā, vai meitenei nav nepieciešams morfijs, bet viņai to nevajag – viņa ir smieklos un vieglumā. Es pasludinu: “Es esmu dakteris Morfijs, te viss ir kārtībā!”

Pirmās 40 minūtes aizrit šajā neticamajā vieglumā. Ienāk medmāsiņa un ļauj meitenei izvēlēties rotaļlietu no "Drosmes kastes". Meitene paņem lelli, Bārbiju. Es jūtu, ka spēlē nepieciešama neliela pauze, lai mūsu attiecības varētu pāriet nākamajā līmenī. Dodamies prom un sakām, ka atgriezīsimies pēc 15 minūtēm, un tad viņa varēs mūs iepazīstināt ar savu jauno lelli. Esam atpakaļ. Bārbiju sauc Zobu feja.

Meitene sāk slēpt feju, mēs to meklējam. Fejai ir superspējas – tā spēj pazust un atkal parādīties kur vien vēlas. Pat manā kabatā. Pēc tam superspējas rodas arī pašai meitenei. Viņa spēj no attāluma (līdzīgi kā spēles sākumā gumijas vistiņa) vadīt mūs. Viņā ir viss spēks! Meitene ar prieku izmanto savu jauno spēku: saspiež mūs kopā ar dūri, paceļ gaisā, sit prom ar knipjiem, kādā brīdī pievelk mūs klāt, tad atkal aizstumj, griež uz riņķi… Viņa tik ļoti iedzīvojas spēlē, ka pat nemana medmāsiņas, kas sāk veikt kaut kādu procedūru viņas vēderam.

Mēs ļaujam meitenei izpaust to, kā viņa jūtas – izpaust to pret mums. Mēs dodam viņai iespēju nokļūt pavisam citā lomā. Kļūt par situācijas noteicēju. Būt atkal spēka pilnai."

Tags

Bērna veselība Dakteris Klauns Dr.Klauns Labdarība
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form