Kas ir dzemdību deja? Pieredzes stāsts un nedaudz teorijas
Foto: PantherMedia/Scanpix

Dzemdību deja, ko izdejo gaidību laikā, ir iespēja piekļūt savai ķermeniskajai sajūtai par dzemdībām un iekšējām izjūtām – kā es dzemdētu, ja man neviens un nekas netraucētu. Turklāt – ne tikai no ārpuses, bet arī no iekšpuses, sevī. Šī deja var pārsteigt, ir pārliecināta dūla Linda Rozenbaha.

Mazliet teorētiskā

Es bieži esmu dzirdējusi jautājumu: "Vai dzemdībām ir iespējams gatavoties?" Mēs varam izzināt, kāda parasti ir radību gaita, kā mēs paši (gan dzemdētāja, gan atbalsta persona), varam tajā dzemdētājai, bērnam, sev palīdzēt, meklēt savus spēka avotus. Un vienmēr paliks noslēpuma daļa, daļa spontanitātei un tā brīža norisei.

Dzemdību deja ir iespēja pašķirt mazliet vairāk vaļā šo noslēpumainības aizkaru. Tā ir iespēja piekļūt tieši savai ķermeniskajai sajūtai par dzemdībām – kā es dzemdētu, ja man neviens un nekas netraucētu. Turklāt – ne tikai no ārpuses, bet arī no iekšpuses (ar domām, bailēm, svešiem priekšstatiem, kas iesakņojušies manī, trauksmēm u.tml.). Un ķermenis pasaka vairāk. Piemēram, nereti izrādās, ka dziļākajā būtībā, dziļi atslābinātā stāvoklī sieviete nebaidās no dzemdībām un spēj ļauties – tātad pastāv iespējamība līdz šādam stāvoklim nonākt. To piedzīvo arī sievietes, kas vārdiski saka, ka baidās. Taču nāk arī citas atklāsmes.

Dzemdību deju es iepazinu pie Krievijas profesionālas mājdzemdību vecmātes un psiholoģes Svetlanas Akimovas starptautiskā vecmāšu konferencē "Midwifery Today", kur viņa to vadīja profesionāļiem. Tieši tā mani pamudināja šo speciālisti aicināt uz Rīgu – un rudenī notika viņas vadīti semināri vecmātēm, dūlām un topošajiem vecākiem.

Lai arī brīdī, kad pirmoreiz izdejoju dzemdību deju, es neplānoju vēl kādu mazuli, turklāt man aiz muguras bija trīs priekpilnas dzemdības, man tomēr bija kādas iekšējas bailes no dzemdībām – ja man priekšā būtu atkal šāda pieredze. Pieņēmu, ka tā tas vienkārši ir. Interesanti, ka, piedzīvojot dzemdību deju, pēc tās secināju, ka dziļākajā būtībā, manī ir liela paļaušanās un prieks par dzemdībām, baiļu nebija! Tātad tās vairāk dzīvo… prātā. Tā bija tāda brīnišķīga sajūta – piekļūt šai dziļākajai būtībai, izbaudīt to!

Aprakstīt, kas ir dzemdību deja, lai nodotu piedzīvoto, īsti nav iespējams – sanāktu kaut kas "pa virsu". Tāpat, kā es varētu tam, kurš nekad nav dzīvē mīlējies, stāstīt, kas notiek mīlēšanās laikā vai tam, kurš nekad dzīvē nav dejojis, kas notiek dejas laikā. Katrā ziņā tas ir dziļš (ja ļaujas!) ķermeniski psiholoģisks piedzīvojums, tā ir ķermeņa orientēta prakse.

Tomēr mēģināšu aprakstīt. Pirms dzemdību dejas notiek citas relaksācijas, kas aizved līdz spējai atslābināties arī dejā. Pati dzemdību deja sākas ar pakāpenisku, dziļu ķermeņa iekustināšanu, atslābināšanu – dejas vadītājs mūzikas pavadībā runā, palīdzot vizualizēt un sajust, iekustināt ķermeņa daļas, kuras caur kustību atslābinās, kļūst elastīgākas. Pakāpeniski vadītājs stāsta dzemdību gaitu, mainot atbilstoši radību posmam raksturīgajam mūziku. Finālā dejotāji ieņem "dzemdībām" ērtāko pozu, skaņas – jebko, kas brīvi plūst caur ķermeni – un savā veidā iedomāti caur ķermeni ļauj piedzīvot bērna dzimšanu. Šeit nekas nav jādomā – tikai jāseko sajūtām. Tieši tā ķermenis palīdz sajust ļaušanās spēku.

Brīnišķīgi, ka šī prakse noder jebkurai sievietei, neatkarīgi, vai gaidāmas pirmās vai atkārtotas dzemdības. To var veikt, gan, esot gaidībās, gan neesot. Dzemdību deju var piedzīvot pie dūlām, kas to apguvušas seminārā.

No dzemdību dejā piedzīvotā: Pieredzes stāsts

Dace Pole ir ilggadēja grūtnieču vingrošanas vadītāja un sporta pedagoģe Dobelē. Viņa savā dzīvē ir piedzīvojusi daudz ķermeniskās prakses, tomēr dzemdību deja Svetlanas Akimovas seminārā uz viņu atstājusi lielu iespaidu: "Svarīga bija ne tikai dzemdību deja, bet arī visi vingrinājumi un ievads seminārā, kas veda līdz tam – tā bija kā tāda priekšspēle. Es savu ķermeni ļoti niansēti izjūtu – tas ir arī mana darba instruments. Ja man vadītāja pasaka, par kuru ķermeņa daļu jādomā un kas jāsajūt konkrētā brīdī, es bez grūtībām momentā tam pieslēdzos. Tieši, gudri pieslēdzoties dažādām ķermeņa daļām, es jutu, ka mans ķermenis sāk "stāstīt" savu dzemdību stāstu", un pirmais, ko es jutu, ka paplašinās iegurnis vienlaicīgi ar visu pārējo ķermeni, ko var noraksturot tā, ka katra mana ķermeņa šūna ir piepildījusies ar laimi un paplašina mani gan ķermeniski, gan dvēseliski.

Man ir piecu diezgan atšķirīgu dzemdību pieredze – no letālām bērnam līdz priekpilnām, taču caur deju "uzpeldēja" tieši pēdējo radību pieredze, tāpēc beigās plūda laimes asaras. Es ķermeniski un psiholoģiski atcerējos, kā dzima Kārlis, cik atmosfēra bija brīva, nebija neviena sveša cilvēka – tikai vīrs - , bērni naktī gulēja, divgadīgais mazulis dusēja mūsu guļamistabā savā gultiņā, bet vecmāte bija ceļā pie mums. Es varēju pilnībā atbrīvoties. Dzemdību dejas laikā biju patiešām atslābinājusies un ļāvu savam ķermenim sajust un dvēselei izjust visu tik ļoti, ka vēlreiz izdzīvoju šīs brīnišķīgās radības.

Vecmātei stāstot, kā bērns dzimst, kādas kustības veic, es pilnīgi sajutu, kā Kārlim nāca galviņa, kas notiek ar mani, tad ātri vien - pleci, atcerējos, kā viņu pati saņēmu – šeit viss pārauga ļoti spēcīgās emocijās no tā, kas notiek ar mani, bērnu, ar visu, kas man ir apkārt, visiem lielajiem spēkiem.

Šajā dzemdību dejā gluži kā dzemdībās sajutu elpas un kustību saskaņotību – tieši tā, kā orgasma laikā. Pēc dejas es raudāju no prieka un laimes. Mani aizkustināja arī tas, ka vecmāte Sveta par mani parūpējās – redzot, ka raudu, viņa vienkārši pienāca, pieskārās man un apsedza ar segu. Tādēļ raudāju arī no tā, ka ikdienā par mani neviens tā nerūpējas. Kad viņa man pienāca, neko citu arī negribēju, kā tikai izbaudīt šo laimes mirkli, padzīvot šajās atmiņās, izjust tās. Rūpes, ko viņa sniedza, mani vēl vairāk atvēra. Plaši, plaši atvēra dvēseles durvis – sirdi, pavairoja jūtas un paplašināja redzējumu.

Caur šo pieredzi es augu gan kā profesionālis, gan aizgāja nebūtībā kādas manas pagātnes negatīvās izjūtas, kas vēl nesen bija gluži dzīvas. Trīs manas pirmās dzemdības notika stacionārā, turklāt pirmajās bērniņu piedzemdēju nedzīvu. Otrās dzemdības bija stimulētas, trešās – ļoti straujas, vajadzēja pakļauties stacionāra personāla rīkojumiem un komandām - tajās man gūlās uz vēdera, lika dzemdēt "idiotiskā pozā" – uz dzemdību galda un vēl citām sekām.

Caur šo dzemdību deju es izdziedināju savu trešo dzemdību "brūci". Jā, manas ceturtās un piektās, mājdzemdības, bija brīnišķīga pieredze, tomēr tās mani vēl līdz galam neizdziedināja, - deja tam beidzot pielika punktu. Laikam ir nozīme tam, cik reizes kaut kas notiek. Jo trīs pret divi tomēr ir mazāk (te domāju – trīs stacionāra dzemdības un divas mājdzemdības). Varbūt tāpēc – caur deju es ieguvu pārsvaru brīnišķīgai pieredzei: iekšēji tagad izjūta ir trīs un trīs. Ko tas ir mainījis? Ja agrāk, savām grūtniecēm, stāstot par stacionāra dzemdībām, es dažkārt uzvilkos, tomēr neizpaudos, jo iekšēji sevi mierināju un pati sevi pārliecināju, ka tā nevar, jābūt neitrālai, nevajag grūtnieču klātbūtnē ko negatīvu stāstīt par stacionāra dzemdībām. Tagad manī ir vairāk pieņemošas izjūtas – nu tāda bija mana pieredze, tā vienkārši ir. Ja agrāk es biju taisnības cīnītāja – kādēļ kādam jācieš un dzemdībām jānotiek tā, kā iedomājas kāda cita persona, - tagad varu mierīgi stāstīt par dažāda veida dzemdību iespējām un izvēlēm, pieredzēm.

Šobrīd arī pati vadu savām grūtniecēm dzemdību deju un tajā brīdī esmu tajā "riktīgi iekšā" – tos vārdus nevar "pliki" norunāt, ir jāieiet meditatīvā "dzemdību" stāvoklī, šādi palīdzot sievietēm piekļūt savai iekšējai zināšanai par dzemdībām."

Tags

Dzemdību deja Dūla Lasāmgabali Dzemdības Grūtniecība
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form