Rasma un Jānis – divu meitu vecāki

Katra bērna piedzimšana ir maza krīze; vecāku stāsti par mazuļu audzināšanu ar nelielu gadu starpību
Foto: Privātā arhīva foto

Šajā ģimenē aug divas meitas ar gada un trīs mēnešu starpību – Terēzai ir gadiņš, bet Žanetei – pilni divi gadi.

Arī šis pāris ir skolas biedri, kas kopā ir nu jau 13 gadus, piecus no tiem laulībā. Apzināti pirmos gadus veltījuši karjerai, Jānis ir futbola treneris, Rasma – angļu valodas skolotāja. Bērnus plānojuši trīs gadus pēc kāzām. Otrais bērniņš Rasmai pieteicies, kad Žanetei bija vien pusgadiņš. Rasma atzīst, ka patlaban jūtas ļoti laimīga. Meitenēm ir tik maza starpība, ka Žanete nemaz neatceras dzīvi bez māsas. Abas satiek ļoti labi, bērni ir draudzīgi un mierīgi. Īsti neesot bijušas nevienas histērijas. Ģimene visur cenšas braukt ar bērniem – ceļo, iet satikt draugus. Rasma atzīst, ka bērni viņu ļoti mainījuši – no pedantes un kategoriskas sievietes tagad esot kļuvusi par demokrātisku mammu.

"Terēza pieteicās, kad māsai bija vien seši mēneši. Milzīgs atbalsts bija vīrs, visu grūtniecības laiku Jānis veltīja visu savu uzmanību vecākajai meitai. Apzināti Žaneti nepieradinājām pie rokām. Lai grūtniecības laikā es nesastaipītos. Daudz spēlējāmies uz grīdas. Uzskatu, ka mums ir paveicies, vecākā meita ir ļoti zinātkāra un savam vecumam attīstīta, runā jau no gada un divu mēnešu vecuma.

Katra bērna piedzimšana ir maza krīze; vecāku stāsti par mazuļu audzināšanu ar nelielu gadu starpību
Foto: Privātā arhīva foto

Patlaban savos divarpus gados ir ļoti saprātīga. Veiksmīgi pēc pusotra gada vecuma sāka iet pašvaldības apmaksātā bērnudārzā un šogad ir slimojusi tikai vienu reizi. Ko arī īsti nevarētu saukt par riktīgu slimošanu. Drīzāk saaukstēšanos. Mūsu stāsts apgāž mītu, ka mazie daudz slimo un viņiem nepatīk dārziņš. Vienmēr esam braukuši visur kopā ar bērniem, meitas ir ļoti atvērtas, zinātkāras un draudzīgas. Brīvais laiks tiek pavadīts pie manas mammas lauku mājās. Veiksmīgi esam atraduši savu ģimenes formulu – ikdiena, darbs centrā, brīvdienas laukos. Bērni norūdās, mazās pētnieces labprāt pavada laiku abās vidēs," stāsta Rasma.

Arī ar gulēšanas lietām Rasmas ģimenē bērniem problēmu īsti neesot. "Sākumā vecākā meita gulēja ar mums. Pati ap vienu gadu pārcēlās uz savu gultiņu. Līdz pieciem mēnešiem Žanetei patika sava gultiņa, tad iepatikās pie vecākiem. Visi guļam vienā istabā. Protams, ir reizes, kad pamostamies visi četri vienā gultā. Bet pārsvarā meitenes guļ savās gultās, vecāki savā. Esmu demokrātiska šajā jautājumā, ļaujam pačučēt ar vecākiem," smaidot atklāj mamma.

Rasmas pieci moto vecākiem, kuri audzina bērnus ar mazu gadu starpību:

Pasaki savam bērniņam paldies – tāpat vien. Vienkārši par to, ka viņš ir. "Savai vecākajai meitai bieži vien pienāku klāt mirkļos, kad viņa pati spēlējas un pačukstu austiņā "paldies" vai "malacis, tev ļoti labi sanāk". Esmu lasījusi, ka bērni ar mazu gadu starpību bieži vien cieš no uzmanības deficīta. Pati šādā veidā, bez noteikta iemesla slavējot un pasakoties, radu mieru savos bērnos. Meita nav taisījusi histērijas un izrādījusi greizsirdību. Vienmēr paslavēju, cik viņa ļoti labi spēlējas vai zīmē. Tas tiešām viņā rada pārliecību un mieru."

Mierīga un draudzīga vide. "Mūsu māšeles ir tiešām apbrīnojami mierīgas. Neesam skaļi mājās strīdējušies un pacēluši balsi. Vienīgais vārdiņš – "nu, nu" vietā, ko izmantojam, ir "pepe". Tas ir kā apzīmējums, ka tā nevar darīt. Mierīga vide un draudzīgums ir sekmējis ikdienas ritmu."

Nebaidies lūgt palīdzību. "Vienmēr saucam pēc palīdzības, ja tā ir nepieciešama. No omītēm vai jautāju vīram, lai palaiž mani, ja ir mirkļi, kad gribu laiku tikai sev," stāsta Rasma.

Pēc iespējas vairāk laika brīvā dabā. "Reizēm šķiet, ka dzīve ar diviem bērniem ir vieglāka nekā ar vienu. Pirms tam ar vienu meitu ņēmu tik daudz mantas līdzi – trīs bērnu drēbīšu komplektus, ēdienus, biju pārstresojusies. Tagad ar divām meitām paķeru ātri pašu nepieciešamāko un laižam ar mašīnu. Esmu iemācījusies dzīvot šeit un tagad, nesatraukties par niekiem. Bērniem ļaut skraidīt basām kājām un nošmulēties. Mums ir vieglāk ārpus mājas, nekā dzīvoklī. Tas ir interesantāk gan meitenēm, gan arī man."

Būt pacietīgam un bērnam iemācīt skaidrot savas izjūta. "Mirkļos, kad redzu, ka Žanete ir "uzvilkusies" uz mazo māsu vai mazā māsa ir paņēmusi vecākās māsas mīļākās lietas, jautāju, lai vecākā māsa izskaidro, ko jūt. Tādējādi apraksta, ka ir dusmīga, bēdīga, dusmiņa iznāk uz āru, netiek apspiesta un pazūd," savā pieredzē dalās Rasma.

Source

Cālis.lv

Tags

Bērna audzināšana Cilvēkstāsti Ģimene Grūtniecība Lasāmgabali
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form