Klusēšanas varā: bijusī izmeklētāja Rolande Bebere par vardarbību pret bērniem
Foto: eflon / CC

"Par vardarbību pret bērniem Latvijā ir dažādi statistikas dati," saka bijusī izmeklētāja, izdienas pensionāre Rolande Bebere, kuras specializācija bija noziegumi pret bērniem. "Taču jebkura statistika ir tikai aisberga redzamā daļa. Vardarbība pret bērniem ir likumpārkāpums, kam raksturīgs augsts noklusēšanas līmenis, jo bērni nesūdzas. Taču nojausma, ka kopaina ir biedējoša, rodas pat no statistikas."

Labā ziņa – ir atrasts vieds, kā bērniem saprotamā "valodā" iemācīt atpazīt vardarbību un mudināt par to neklusēt. Tā ir Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas radīta izzinoša, interaktīva spēle "Hei, mosties!" Spēle draudzīgā veidā izglīto bērnus jautājumos, kas saistīti ar viņu emocionālo un fizisko drošību ģimenē. Caur ikdienišķām situācijām spēlētājs var attīstīt prasmi atpazīt vardarbības pazīmes, kā arī iegūt informāciju, kur vērsties pēc atbalsta un palīdzības. Spēle "Hei, mosties!" ātri guvusi popularitāti bērnu un jauniešu vidū.

Viens no smagākajiem noziegumiem pret bērniem ir seksuālā vardarbība, un arī to iemāca atpazīt jaunā spēle. Izmeklētāja Rolande Bebere izdienas pensijā kļuvusi par rakstnieci ar pseidonīmu Rolanda Bula. Viņas kriminālromāns "Klusēšanas varā" vēsta tieši par bērnu seksuālu izmantošanu.

Fragments no Rolandas Bulas romāna "Klusēšanas varā"

- Cik jums bija gadu?
- Sākās, kad vēl biju maza un viņš atnāca dzīvot. Man bija deviņi gadi. Tad viņš vienmēr bija tikai klātesošs. Mums ir liels dārzs, vienmēr kaut kas jādara. Draudzenes nāca ciemos, viņām arī viņš nepatika.
- Tātad viņš visur uzradās, bija klāt, vēroja. Vai bija kas vairāk?
- Jā, ar laiku. Viņš sāka pieskarties. Sākumā it kā netīšām, bet īstenībā tas bija tīšām.
- Kādam kaut ko teicāt?
- Tā tieši neko neteicām. Dažas reizes es mēģināju teikt mammai, tā – it kā nejauši izmetu pa vārdam. Mēģināju uzvedināt. Gaidīju, lai mani sāk izprašņāt, bet neviens nesaprata, neprašņāja sīkāk. (..) Vēlāk jau sāka roku likt uz pleca, uz muguras. It kā lai pasauktu, uzrunātu. Es skurinājos, jo viņš nevis pieskārās, bet roku turēja un nost neņēma, lai arī es kratīju nost. Gribēju jau tieši teikt mammai, draudēju viņam, bet viņš uzreiz sāka vest uz mājām pie sevis draudzeni. Man neviens nebūtu ticējis, teiktu, ka es pārejas vecumā kaut ko sadomājusies. (..) Atceros, ka tolaik visas viņa draudzenes bija ļoti jaunas, tik tikko astoņpadsmit. Vecāki vēl runāja, ka kritis uz jaunām meitenēm, taču neviena nebija nepilngadīga. Viņš izlikās pareizs, izpalīdzīgs, alkoholu lietoja ar mēru, visi slavēja. Viņš nogaidīja, redzēja, ka neviena nesūdzas, tad gāja tālāk. Sāka grābstīties. Arvien uzbāzīgāk.

Jūsu pirmā romāna nosaukums vēsta par problēmu problēmā – bērni nesūdzas. Kāpēc bērni nerunā, ja cietuši no seksuālās vardarbības?

Atbilde ir vienkārša: viņiem ir kauns. Visi vēlas būt veiksmīgi, jautri un neatšķirties no pārējiem. Seksuālā pasaule ir un paliek cilvēku intīmā lieta. Visbiežāk paiet ilgi gadi, līdz cilvēks iedrošinās runāt par pāridarījumiem, kam bija pakļauts bērnībā vai pusaudžu gados.

Ja bērns tomēr izvēlas runāt, tad, kas ir tās personas, kam viņš izvēlas uzticēties?

Mana pieredze rāda, ka cietušie vai bērni – liecinieki parasti atrod tādu cilvēku, kas viņos ir radījuši pārliecību, ka viņiem var uzticēties, viņi risinās situāciju un atradīs veidu kā vardarbību pārtraukt. Bērni ir vērīgi un labi jūt cilvēkus. Tas var būt pedagogs, radinieks, amatpersona no bāriņtiesas vai kaimiņiene. Zinu gadījumus, kad bērns atnāk tieši uz policiju.

Kāda ir jūsu pieredze, strādājot ar seksuāliem noziegumiem pret bērnu? Kā tas visbiežāk sākas un kāpēc tuvinieki nepamana?

Gadījumi bijuši dažādi. Gan tādi, kad mani ir pārņēmušas dusmas uz radiniekiem vai personām, kas atbildīgi par bērniem, piemēram, audžuvecākiem, pedagogiem, jo ir skaidri nojaušams, ka viņi to redzēja, vai vismaz nojauta, un arī tādi, kad pārņem cilvēcīga pateicība par to, ka kāds nav bijis vienaldzīgs un ir izpildījis savu "garāmgājēja" pienākumu.

Ikvienam "garāmgājējam", kā es viņus domās saucu, ir pienākums iejaukties, jo, ja reiz esi uzzinājis par iespējamu vai nepārprotamu likumpārkāpumu pret bērnu, tātad esi kļuvis par tā liecinieku! Reti kad vardarbība pret bērnu ir vienreizējs akts. Biežāk sastopama vardarbība, kas ieviesusies kā ikdienas norma jeb "nekas ārkārtējs". Ja skolā apsaukā kādu un grūsta, tad dara to gadiem. Ja mājās kliedz un sit, tad tas ir sistemātiski. Ja bērns kļūst par seksuālās vardarbības upuri, arī tas bieži sākas bērnu tam īpaši sagatavojot. Vai citi ģimenes locekļi nepamana, ka lielais brālis vai vectēvs mazo meiteni vai zēnu glāsta īpaši un skūpsta uz lūpām? Pamana gan, jo ir nerakstīti uzvedības likumi. Viena daļa izliekas akli tāpēc, ka tas skar pašu ģimeni, skolu, kurā strādā, māju, kurā dzīvo. Ja lieta nonāk tiesībsargājošo iestāžu redzeslokā, daudzi liecinieki un "garāmgājēji" saka, ka neko nebija pamanījuši. Protams, jo pretējā gadījumā būtu jāatzīst, ka neizdarīja neko, lai to novērstu, un par to var nākties atbildēt likuma priekšā. Tāpēc vieglāk ir apgalvot, ka "neko nenojautu, neko nesapratu un neredzēju". Un visdrīzāk nevienam neizdosies pierādīt, ka mātei nevarēja būt tik ciešs miegs, lai nedzirdētu, ko tēvs otrā dīvānā tai pašā istabā dara ar mazgadīgo meitu. Tas ir konkrēts gadījums no manas prakses.

Ko jūs vēlētos pateikt cietušajiem?

Gribētu iedrošināt bērnus neklusēt. Tas, ka ir kauns par notikušo, par to, ka esi cietušais, diemžēl ir parasta parādība. Dīvainā kārtā, ja uzsākts kriminālprocess, informācija tomēr tiek vairāk vai mazāk izpausta; te daudz grēko paši pieaugušie, un Latvija ir tik maza... Taču bērni nav tik ļauni. Praksē var novērot, ka citi bērni pret cietušajiem izturas ar sapratni un līdzjūtību, īpaši seksuālās vardarbības gadījumos. Tas nenoliedzami ir arī iesaistīto dienestu nopelns.

Tas, ka nedzīvot klusēšanas varā iedrošina arī spēle "Hei, mosties!" ir apsveicami! Jebkurš veids, kas palīdz bērnam izvērtēt situāciju, ir solis uz priekšu. Uzskatu, ka aplikācijas īpašā veiksme ir spēja uzrunāt bērnus viņiem vispieņemamākajā veidā – ar spēli, jo pieaugušo brīdinājumi bieži vien paliek nesadzirdēti.

Kas ir spēle "Hei, mosties!"

Lai palīdzētu bērniem atpazīt vardarbību un galvenais – mudinātu par to neklusēt, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija (VBTAI) aicina izmēģināt Eiropas Savienības fonda projekta Nr. 9.2.1.3/16/I/001 "Atbalsta sistēmas pilnveide bērniem ar saskarsmes grūtībām, uzvedības traucējumiem un vardarbību ģimenē" ietvaros radīto izglītojošo interaktīvo spēli bērniem un pusaudžiem "Hei, mosties!". Spēlētājs draudzīgā veidā caur ikdienišķām situācijām attīsta prasmi atpazīt vardarbības pazīmes, kā arī iegūst informāciju par to, kur vērsties pēc atbalsta un palīdzības, piemēram, zvanot pa Bērnu un jauniešu uzticības tālruni 116111. Papildus dažādām sadzīvē atpazīstamām vardarbības formām "Hei, mosties!" iekļautas arī intelektuālas spēles un izglītojoši jautājumi, kas attīsta spēlētāja prāta izveicību, pacietību un loģisko domāšanu. Spēli "Hei, mosties!" iespējams uzmeklēt, bez maksas lejupielādēt un spēlēt "Google Play" un "Apple Store" elektronisko lietotņu veikalos, kā arī VBTAI mājaslapā šeit.


Tags

Bērni Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija Vardarbība

Comment Form