No bērna sagaida vecāku sapņu piepildījumu
Lūk, piemērs! Marija visu mūžu ir sapņojusi kļūt par pianisti, taču tālāk par mūzikas skolas beigšanu karjera nav attīstījusies. Tagad viņas mazajai meitiņai ("slinkajai un neapdāvinātajai", protams) nav ļauts atiet no klavierēm, normatīvs – četras stundas dienā jāspēlē. Ja rezultāts ir slikts, meitai tiek liegtas pastaigas ar draugiem. Problēma ir tā, ka Marija no meitas gaida, ka viņa izdzīvos pašas neizdzīvoto dzīvi un piepildīs viņas neizsapņotos sapņus.
Ko darīt? Izeja ir apzināties, tieši kuram tas ir nepieciešams, lai bērns kļūtu par mūziķi, kā izvēle tā ir. Ja tās ir vecāku gaidas, tad jau ir paredzams, ka bērns pieliks visas pūles, lai pretotos viņam nekam nevajadzīgajai nodarbei. Vecākiem ir jābūt gataviem, ka bērns izrādīs visu iespējamo pretestību, lai izvairītos no nodarbes, kas viņu absolūti neinteresē.
Bērns nav izteikti līdzīgs saviem vecākiem
Piemērs. Pēteris aug lēni un ir stresains, bet, tā kā viņa mammai ir spēcīgi izteikts holēriķa temperaments – vienmēr steidzas, skaļi un pārliecinoši runā, viņai grūti ir piemēroties Pēterīša lēnīgumam, domīgumam un tendencei "skaitīt vārnas". Dažreiz mums ir gūti tikt galā ar to, ka mums tuvie cilvēki no dabas ir apveltīti ar citādāku temperamentu, individuālu uzvedības stilu, mums gribas viņus pārveidot, lai nodrošinātu sev ērtāku dzīvi.
Ko darīt? Mācīties pacietību, atcerēties sevi bērnībā, paskatīties savas bērnības fotogrāfijas, iespējams, mūsu šodienas temps un dzīvesveids ir sekas rūpīgam darbam ar sevi, nevis no dabas dotas īpašības. Kritiskās situācijās bērnu uz pāris minūtēm var atstāt vienu, aiziet citā telpā, lai veiktu kādu elpošanas vingrinājumu nolūkā sevi nomierināt, un tad ar jauniem spēkiem atgriezties pie savām ikdienas rūpēm par bērnu.
Par temperamenta atšķirībām un to, cik svarīgi ir atrast atbilstošu nodarbi, lasi šeit.
Bērnam ir fiziski trūkumi
Psiholoģe min dažus piemērus – kādai mātei ir kauns publiskā vietā būt kopā ar savu bērnu, kuram ir kādi fiziski trūkumi, jo viņa nereti no citiem saņēmusi vēstījumus, kas netieši norāda: "Tu esi vainojama pie tā, ka tava meita ir slima, tu esi slikta māte". Citas mammas piedzīvojušas aprunāšanu sev aiz muguras – arī ar līdzīgiem vēstījumiem.
Kā norāda Hlomova, mūsu sabiedrībā, diemžēl, vēl joprojām nav pietiekamas tolerances attieksmē pret cilvēku ar īpašām vajadzībām iekļaušanos sabiedrībā, kā arī atbalsta sniegšanā radiniekiem, kuri ikdienā aprūpē slimus bērnus vai citus tuvus cilvēkus.
Ko darīt? Izdzīvot visas stadijas, lai apzinātos šo traumatisko situāciju, turklāt pareizākais būtu, ja tas tiek darīts kopā ar psihoterapeitu. Ir svarīgi apzināties un pieņemt, ka turpmāk būs kādi ierobežojumi – tev un bērnam, apzināties, ka, iespējams, kaut kādas cerības tā arī nekad netiks piepildītas, pieņemt līdzcilvēku atbalstu, kuri atrodas tev līdzīgā situācijā. Noteikti vērsies pie speciālista, ja kādas tava bērna īpašības pārmērīgi smagi iedragā tavu emocionālo stāvokli.
Arī "Cālis" iepriekš vairākkārt veidojis stāstus par līdzcilvēku neiecietību pret vecākiem ar slimiem bērniem. Viens no stāstiem, kas lika daudziem aizdomāties, bija par meiteni, kura sirgst ar autismu, un kuru padzina no aptiekas. Rakstu atradīsi šeit.
Pārāk lielas prasības pašam pret sevi
Piemērs. Sanitai ir zelta medaļa, sarkanais diploms, vadošs amats un arī viss cits dzīvē – uz 10 ar plusu, tādēļ meitas vismazākie trūkumi tiek uztverti kā pasaules gals, jo, redz, ģimenei ideālā veidā ir jāpapildina atvases koptēls. Patiesībā par šāda līmeņa perfekcionismu ir vērts celt trauksmi – bailes neatbilst ne paša, ne citu cilvēku gaidām, tieši tāpat kā palikt kaunā citu cilvēku priekšā.
Ko darīt? Strādāt ar sevi, lai iespējami mazinātu savu perfekcionismu un trauksmi: padomā, kas tev liek izvirzīt šādas prasības pret bērnu – mode, centieni sekot citu stereotipiem vai būt par tiem pārākiem? Padomā un pārvērtē visas bērna stiprās puses un patstāvīgi atceries par viņu, palīdzi viņam attīstīties.
Par perfekcionisma kaitējumu ģimenē, plašāk atradīsi šeit.
Bērns kā līdzeklis, lai saņemtu citu cilvēku apbrīnu
Piemērs. Kārlis visur stāstīja par Robertu kā par personīgu sasniegumu: lūk, viņš mācās četras valodas, lūk, viņš japāņu valodā lasa dzeju, lūk, viņam ir zināmas krāsas josta karatē, lūk, viņš mācās elitārā skolā… Ja Roberts kaut ko nespēja "pavilkt", Kārlis viņu atgrūda un kaunināja. Patiesībā Roberts tiek uztverts kā funkcija, kā līdzeklis, lai tēvs saņemtu apbrīnu no citiem cilvēkiem, bet bērna interesēm un pārdzīvojumiem vispār nebija nekādas nozīmes.
Ko darīt? Strādāt ar sevi, lai apzinātos, ka bērns nav mehānisms, lai pieaugušie no viņa darbībām gūtu prieku. Bērnam ir tiesības būt pašam. No vienas puses, šādi vecāki, protams, ļoti cenšas bērnu labā, bet no otras – bērni viņiem ir kā instruments savu ambīciju apmierināšanai. Raugoties no šī skatpunkta, vecāki nedomā par bērnu, bet par sevi. Proti: ja mani bērni ir teicamnieki, tad esmu laba māte. Psiholoģe Hlomova iesaka uzmanīgu ielūkoties savos bērnos, mēģināt viņus saprast, ieraudzīt viņu plusus un stiprās puses, palīdzēt attīstīties, nevis atrasties ilūzijās par to, kā būtu, ja…
Bērns ir līdzīgs bijušajam vīram
Piemērs. Par savām pretenzijām pret dēlu 35 gadus vecā Žanna var stāstīt stundām ilgi: neklausa, nevāc mantas, melo, kaujās ar citiem bērniem… Varētu šķist, ka tā ir dabiska sešus gadus veca zēna uzvedība, kas, protams, diezin vai iepriecina, tomēr satraukt māti līdz asarām, tam arī it kā nevajadzētu. Patiesībā iemesls kļūst skaidrs, kad mamma, esot satraukumā, katru frāzi sāk ar: "Viss tēvā!". Tad agresija, kas tēmēta vīrieša virzienā, neapzināti tiek nodota bērnam kā visneaizsargātākajam objektam.
Ko darīt? Apzināties, ka bērnam nav jāatbild par tēva rīcību attiecībā pret māti. Māte nevis nogludina attiecības ar bijušo vīru, bet ieņem upura pozīciju. Ir svarīgi atzīt savas jūtas, iemācīties tās parādīt tieši tam cilvēkam, kas tās izraisa, tikt galā ar aizvainojumu. Bērns pilnīgi noteikti šajā situācijā ir cietējs, un viņam nākas nest ļoti smagu nastu.
Vecāku mīlestības trūkums
Piemērs. Olga, kura ir piedzīvojusi smagu bērnību un tādēļ ir traumēta, nejūt mīlestību, pieķeršanos un siltumu pret saviem bērniem. Viņa to saprot intelektuāli. Viņai 24 stundas diennaktī nākas pieciest šo bezpalīdzīgo būtni, kura sievietē neizraisa nekādas jūtas. Šādas mammas citi nesaprot: "Kā tā, nemīli?". Un bieži vien šādām mammām trūkst citu līdzcilvēku atbalsta. Lieta slēpjas faktā, ka viņām nav mīlošas mātes modelis, viņas nav saņēmušas savu vecāku mīlestību un siltumu. Un tad, kad tu pats neesi kaut ko saņēmis, dot to citam ir neiespējami, skaidro psiholoģe.
Ko darīt? Jāmeklē psihoterapeits – priekšā gaidāms nopietns un ilgs ārstēšanās kurss. Bērnam jānolīgst aukle vai jāpalūdz vecmāmiņa pieskatīt mazo – tas ir labāk, nekā it kā klāt esoša mamma, kura domās tomēr ir tālu prom, vai arī mamma, kura ieslīgusi depresijā. Nenomoki sevi ar ideju būt ideālai mātei. Vienojies ar vīru un citiem tuviniekiem, ka māte-varone tu nebūsi nekad.
Rakstu par gadījumiem, kad mātes instinkts klusē, atradīsi šeit.
Pēcdzemdību depresija
Piemērs. Milzu atbildība un rūpes par mazuli, sociālā statusa maiņa – tas viss Inesei neļauj mierīgi baudīt jauno mātes lomu. Trauksme pieaug, kas pāriet depresijā. Dzemdības ir nopietns stress sievietes organismam. Pēc tām krasi mainās hormonālais fons, kas ietekmē visu organismu. Turklāt par biežu pēcdzemdību depresijas pavadoni kļūst vainas sajūta, kas rodas, ja sievietei šķiet, ka viņa neatbilst "ideālajai mātei".
Ko darīt? Parasti depresiju ārstē ar pie psihoterapeita, smagākos gadījumos jālieto arī medikamenti jeb antidepresanti. Tādēļ ikvienai jaunajai mammai obligāti ir nepieciešams kāds, ar ko viņa var atklāti izrunāties, nekautrējoties apspriest visas savas problēmas un trauksmi.
