Kompetenču pieeja pirmsskolās nav visatļautība, pedagogam jāpieņem savas kļūdas
Foto: Publicitātes foto

Kompetenču pieeja pirmsskolās tiek īstenota kopš 2019. gada rudens, tomēr vienlaikus jānorāda, ka dažādus šādas mācīšanās elementus pirmsskolās izmantoja jau krietni pirms tam, tāpēc nav pamata nekādām bažām par to, ka bērni kaut ko varētu apgūt nepietiekamā līmenī. Tieši pretēji – no kompetenču pieejas ir daudz ieguvumu. Bērniem pieaug pašapziņa, attīstās radošums, kā arī prasmes darboties komandā. Pats būtiskākais – bērns iemācās domāt un pieņemt lēmumus, rast risinājumus problēmsituācijās, vērtēt savus sasniegumus, nevis tikai izpildīt konkrētas instrukcijas.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Pārdomās dalās Ādažu privātās pirmsskolas “Patnis” izglītības metodiķe Inga Grigaļuna.

Viss jaunais ir labi aizmirsts vecais

Jaunais mācību saturs principā nav nekas jauns, ja raugāmies no pedagoģijas viedokļa tālākā pagātnē. Tas skaidrāk definē to, kā veiksmīgāk bērnam apgūt dzīvei nepieciešamās zināšanas, prasmes, attieksmes un vērtības. Virknē skolu un pirmsskolu visā pasaulē šīs metodes pielietotas jau gadu desmitiem. Protams, ir jūtamas izmaiņas ikdienā. Būtiskākie jauninājumi saistīti ar digitālo pratību, jo to savā ikdienā un mācību procesā sākām iepazīt salīdzinoši nesen. Savukārt tādas prasmes, kā kritiskā domāšana, sadarbība u.c. aktuālas ir bijušas vienmēr, tikai jautājums, cik ļoti tās iepriekš ir sekmētas. Tās paredz to, ka bērns mācās pats pieņemt lēmumus, domāt un rast risinājumus, kā sasniegt mērķus? Saņemot uzdevumu, bērni nesēž un negaida detalizētas instrukcijas katram solim. Viņiem pašiem jāizdomā, kādi materiāli būs nepieciešami, kādas darbības jāveic, kādā secībā u.tml.

Arī bērniem var būt taisnība

Atšķirīgākais šajā pieejā ir tas, ka arī bērnam var būt taisnība, bet pieaugušais var kļūdīties, ko reizēm ir grūti atzīt. Piemēram, ja bērnam jāuzzīmē savs draugs un tiek uzzīmēts cilvēks ar rozā matiem, skolotājam nevajadzētu uzreiz steigties norādīt, ka tas ir nepareizi. Četru un piecu gadu vecumā bērniem ir ļoti attīstīta fantāzija, viņiem var būt arī iedomu draugi ar rozā matiem, un sakot, ka tā nav pareizi, pedagogs ierobežo bērna radošumu. Vēl viens piemērs – kad bērni zīmēja sauli un kāds no viņiem to bija uzzīmējis bez stariem, uz manu jautājumu – kāpēc saulei nav staru – viņš atbildēja, ka saulei taču nav staru. Proti, šis bērns ļoti daudz informācijas iegūst no enciklopēdijām un raugās uz sauli no zinātniskā viedokļa. Tajā mirklī es sapratu, ka mans komentārs par saules stariem ir bijis stereotipiski kļūdains. Man kā pedagogam jāspēj to pieņemt un atzīt, ka arī es varu kļūdīties.

Ir mērķis, jāatrod līdzekļi

Svarīgi saprast, ka kompetenču pieeja nav visatļautība – tas ir veids, kā motivēt bērnu domāt, pieņemt lēmumus un mācīties no savām kļūdām. Bērns pats meklē informāciju, pēta, salīdzina, piedzīvo un nonāk līdz mērķim – tas viss notiek skolotāja pavadībā, tomēr skolotājs atbalsta un palīdz atrast pareizo virzienu, nevis dod konkrētas instrukcijas. Ja bērnam ir mērķis – izveidot apsveikuma kartiņu vai zīmējumu – skolotājs nepasaka priekšā, ka jāizmanto krītiņi vai ūdenskrāsas, skolotājs atgādina, ka ir pieejami dažādi līdzekļi, atgādina, ka zīmēt var dažādos veidos, bet lēmumu pieņem bērns.

Plānošana, uzraudzīšana un izvērtēšana

Ir skolotāji, kuri joprojām dod šīs instrukcijas un vēlas vadīt mācību procesu bez bērnu aktīvas iesaistes. To var saprast, jo liela daļa pieaugušo augot tikuši turēti stingros “rāmjos”. Un lielai daļai no viņiem šie “rāmji” joprojām ir, tāpēc vēlas tos uzlikt arī bērniem. Esmu pārliecināta, ka ir iespējams vadīt mācību procesu, ļaujot bērnam izvēles un rīcības brīvību. Piemēram, pavisam nesen mani audzēkņi paziņoja, ka vēlas sarīkot koncertu, lai gan bija sagatavots pavisam cits nodarbību plāns. Es ļāvos Piekritu bērnu idejai un mēs organizējām koncertu, tajā pašā laikā sagatavošanās procesā tika integrētas visas tēmas, ko biju plānojusi – mācījāmies valodu, rakstot ielūgumus, mākslu – zīmējot ielūgumus, sadarbības prasmes - vienojoties par koncerta programmu utt. Bērni ar lielu entuziasmu veica visus uzdevumus un paši arī izvērtēja, kā viss izdevies. Radās atziņas, ko un kā uzlabot nākamajā reizē.

Mācības notiek vairākos posmos – viss sākas ar plānošanu, pēc tam bērni uzrauga, kā izdodas plānotais, un beigās izvērtē, kas bija izdarīts un ko nākamreiz darīt citādāk, lai rezultāts izdotos vēl labāks.

Kompetenču pieeja sniedz vairākus būtiskus ieguvumus – pieaug bērnu pašapziņa. Viņi sāk apzināties, ko spēj paveikt pašu spēkiem. Viņi mācās paši sevi vērtēt un nebaidīties no šī vērtējuma. Tāpat tiek attīstīts radošums un spēja domāt, veidot secīgu darbību ķēdi. Grupu darbi bērniem palīdz attīstīt spēju sadarboties, atbalstīt vienam otru un draudzēties.

Mēs visi zinām, ka bērni ir ļoti aktīvi un zinātkāri. Ļausim viņiem to arī izdzīvot! Skolotājiem jāiemācās uzticēties viņu spējām un idejām, tad šī pieeja neradīs tik daudz šaubu, bet gan atklās plašās iespējas.

Lasiet par kompetenču pieeju Delfi.lv rakstu sērijā šeit.

Tags

Kompetenču izglītība Bērnudārzi Bērndārznieka audzināšana
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form