Lūk, Zanes stāsts.
Pagājušā, 2020., gadā es sapratu, ka kaut kas jādara, lai uzlabotu savu formu. Cik simboliski, šis gada skaitlis ir apaļš un tāda biju arī es. Svari nodevīgi parādīja 103 kilogramus (mans augums ir 177 centimetri), tieši divus kilogramus mazāk, nekā bija, kad pirms četriem gadiem dzemdēju trešo bērnu. Pirms tam esmu bijusi tieva, bijusi "presīte" un laba ģenētika.
Sapratu – tagad vai nekad, devu, tā teikt, sev pēdējo iespēju. Jau nezin cik reizes pēc trešā bērna "metu svaru", viss aizgāja, maksimums, līdz mīnus pieciem kilogramiem, un tad "skaisti" nāca atpakaļ.
Sapratu – tagad vai nekad, devu, tā teikt, sev pēdējo iespēju.
Tā kā tajā laikā jau sākās Covid-19 karantīnas, skolas ciet un es mācīju bērnus mājās, lai nesajuktu galīgi prātā, pēc mācībām ar bērniem gāju ārā. Mērķi sākumā bija 10000, tad 30000 soļu, bet diezgan ātri apnika, jo tās bija divas stundas dienā. Kaut laiks lutināja, bezmērķīgi klīst man nepatika. Paralēli es arī atteicos no savas vājības – čipsiem, maizes, saldumiem, miltu izstrādājumiem, uz laiku izslēdzu arī augļus un riekstus. Tāpat samazināju alkohola patēriņu, beigās atteicos no tā vispār un teju nepilnu gadu arī neprasās.
Tā nu mēneša laika noripoju līdz 96 kilogramiem. Likās, spogulī jau redzu starpību, draudzene teica, ka arī redz – jutos laimīga.
Treniņi – arī lietū un vētrā
Sāku vingrot arī mājās. Pirms modās bērni, vingroju un tad lēnām dzeru rīta kafiju. Katru dienu pa 20 minūtēm vingroju, paralēli meklējot, kur iet sportot. Un, par laimi, manā rajonā bija šādas divas vietas, abas ārā (bija maija pašas beigas), izvēlējos sev tuvāko, sazinājos ar treneri un gāju. Ejot uz parku, pamanīju, cik visas sievietes ir slaidas, tievas, sajutos neērti, jau bija doma griezties un iet prom, bet tad padomāju – es taču to daru sevis, ne viņu dēļ.
Bikli noliku malā paklājiņu un darīju, ko treneris saka. Pēc stundu gara treniņa sajutos tik labi, jau gaidīju nākamo. Un tad no diviem treniņiem palielināju skaitu līdz trim, tad notika pieci treniņi nedēļā un es tos cītīgu apmeklēju – arī lietū un vētrā, jo atrast attaisnojumu neiet var vienmēr, bet vienmēr var arī atrast iemeslu iet.
Pēc stundu gara treniņa sajutos tik labi, jau gaidīju nākamo.
Pienāca augusta beigas sāku paralēli vēl apmeklēt treniņus zālē pie tā paša trenera – Adila Maksimova. Un tad man nedēļā bija 10 līdz 14 treniņi, plus vēl sāku skriet. Zālē biju cītīgākais gājējs, tas sevi attaisnoja. Man ir svarīgi, ka treneri (viņi abi ir čempioni) paslavē un pasaka, ka pat ne visi sportisti ir tik mērķtiecīgi.
Šajā fotogrāfijā pa kreisi Zane ir pēc otrā bērna, 63 kilogramus smaga, pa labi – tagad, 76 kilogramu svarā. Abās bildēs ir M apģērba izmērs. Zane komentē, ka 63 kilogrami uz 177 centimetru garu augumu tomēr ir par maz. Iespējams, tik līdzīgais izskats ar tik atšķirīgo svaru skaidrojams ar to, ka šobrīd daudz sver muskuļi. Pa labi – treniņš vakarā mājās un zaudētās kalorijas.
No 46. izmēra uz 36./38
Pusgadā ir "nomesti" 26 kilogrami, tas ir, mēnesī četri kilogrami – kā pēc grāmatas. No 46. apģērba izmēra esmu pārgājusi uz 36/38, esmu fiziski stiprāka, augums ir stingrāks, ir vairāk enerģijas.
Es formas atgūšanai izvēlējos apdomīgu taktiku – gribēju tievēt ar sporta palīdzību, lai savelkas āda, nevis tikai mazinās svars. Lai būtu tāds augums, ka nav kauns uzvilkt peldkostīmu. Kaut gan arī, kad biju resna, es pludmalē nekautrējos, vairāk traucēja, ka bija ļoti maz pieejams normāls apģērbs lieliem izmēriem.
Joprojām nedēļā sportoju sešas reizes mājās un ārā, skrienu vienu līdz trīs reizes, daru jau to, nevis, lai tievētu, bet sports ir "ievilcis".
Pēc pusgada, kad biju nometusi lieko svaru, varēju sākt atļauties ēst brīvāk, piemēram, tos pašus saldumus. Jo ar slodzi, kāda man bija, vajadzēja uzņemt ap 2000 kaloriju dienā. Ar sportu "dedzināju" ap 1500 kalorijām – es varēju atļauties ēst vairāk. Es, protams, vienalga neēdu katru dienu čipsus. Man paveicies, ka man vienmēr garšojuši dārzeņi, ēdu sautējumus, salātus, zupas.
Joprojām nedēļā sportoju sešas reizes mājās un ārā, skrienu vienu līdz trīs reizes, daru jau to, nevis, lai tievētu, bet sports ir "ievilcis". Šobrīd apmeklēju āra treniņos, arī putenī un tad, kad bija mīnus 13 grādi.
Kaut man ir trīs bērni, laiku sportam var atrast. Es ceļos pusstundu agrāk un vingroju mājās, var atrast laiku 20 minūtes paskriet pat ar ratiem. Kāpēc lai "rullēt telefonu" var būt laiks, bet sportam – ne?
Arī ēdiens nav problēma – trīs kartupeļi, vistas fileja un burkānu sautējums ir pagatavojams ātrāk nekā zupa vīram. Galvenais ir visu salikt pa plauktiņiem, pārējais atnāks. Uz āra treniņiem var ņemt līdzi bērnu, arī daudzās sporta zālēs (kad tās ir atvērtas) ļauj ņemt līdzi bērnus. Ja ir vēlme, var atrast iespējas, ja ir atrunas – vienmēr var atrast šķēršļus.
Ēdiens nav problēma – trīs kartupeļi, vistas fileja un burkānu sautējums ir pagatavojams ātrāk nekā zupa vīram.
Šobrīd esmu sākusi mācīties par fitnesa treneri. Ceru kādu dienu būt tāds treneris, kas atraisīs cilvēkos mīlestību pret sportu.
