Iemaņas, kas bērnam nepieciešamas, lai viņš saprastu tādu vienkāršu spēli kā dažādu priekšmetu paslēpšana un atrašana, ir iemācītas, nevis iedzimtas, liecina jauns pētījums. Šis atklājums droši vien rosinās atsākt seno diskusiju par to, kādas iemaņas bērniem ir iedzimtas un kādas viņi apgūst dzīves laikā.

Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Ņujorkas universitātes asociētais psiholoģijas profesors Skots Džonsons, kurš vadījis nesen veikto pētījumu, par kuru raksta izdevums "Proceedings of the National Academy of Sciences", apgalvo: "Kas attiecas uz objektu kustības zināmu aspektu apgūšanu, mazuļiem šīs iemaņas ir jāiemācās."

Profesora Džonsona zinātnieku grupa pētīja, kā bērni iegūst zināšanas par objektu uzvedību jeb objektu permanenci - spēju saprast, ka objekti eksistē pat tad, kad tie nav saskatāmi.

Piemēram, ikdienas situācijā mazulis, kuram piemīt šīs iemaņas, saprot, ka bumba, kas aizripojusi aiz gultas, atkal būs redzama, kad izripos ārā gultas otrā pusē.

Daži speciālisti uzskatīja, ka mazuļi šo priekšstatu par objektu uzvedību apgūst manuālā pieredzē. Taču tad eksperimentos tika noskaidrots, ka šo priekšstatu mazuļi apgūst vēl pirms viņi iemācās pasniegties un tvert priekšmetus ar rokām. Dažus psihologus šis atklājums vedināja domāt, ka izpratne par objektu uzvedību ir iedzimta īpašība.

Taču Džonsona pētījuma rezultāti liecina, ka bērni šo priekšstatu apgūst trīs līdz sešu mēnešu vecumā, un tas tiek apgūts vizuālas novērošanas ceļā.

Džonsons norāda, ka vecākiem no šī pētījuma ir šāds praktisks labums - izrādās, ka nav nepieciešams iegādāties bērnam īpašas rotaļlietas vai aprīkojumu, lai veicinātu izpratni par objektu uzvedību.

"Vienkārši pavadiet laiku kopā ar saviem bērniem. Viņi to apgūs automātiski," saka psihologs.

Virknē eksperimentu Džonsons un viņa kolēģi izsekoja 80 četrus līdz sešus mēnešus vecu mazuļu acu skatienam, kad viņiem tika demonstrēts, kā datora ekrānā pa horizontālu virsmu šurpu turpu ripo bumba. Laiku pa laikam bumba aizripoja aiz kastes un uz brīdi kļuva neredzama.

Sešus mēnešus veco bērnu acu kustības liecināja, ka bieži vien viņi jau gaida bumbas parādīšanos kastes otrā pusē - viņu skatiens pievērsās tai kastes pusei, aiz kuras bija jāparādās bumbai. Taču mazākie bērni reti spēja nojaust, ka bumba atkal parādīsies kastes otrā pusē.

"Sešus mēnešus vecie bērni jau spēja paredzēt [bumbas parādīšanos] daudz labāk nekā četrus mēnešus vecie," saka Džonsons.

Pēc tam četrus mēnešus veciem mazuļiem datora ekrānā tika rādīta ripojoša bumba bez kastes. "Mēs viņiem ļāvām skatīties uz to divas minūtes." Pēc tam šiem bērniem tika rādīts, kā bumba aizripo aiz kastes, un "šie mazuļi skatījās gluži kā sešus mēnešus vecie bērni", norāda Džonsons.

"Mēs iemācījām četrus mēnešus vecajiem bērniem, ka tas ir tas pats [priekšmets], kuru viņi redzēja pirms tam. Ka patiesībā tas nepārstāj eksistēt un nerodas no jauna," skaidro profesors.

"Mans pētījums pierāda, ka agrīnas kognitīvas mācīšanās loma līdz šim nav tikusi pienācīgi novērtēta. Cilvēki domā, ka mazi zīdaiņi vēl ir pārāk nepieredzējuši, lai apgūtu šīs lietas, tāpēc tām jābūt iedzimtām. Mēs pierādām, ka cilvēka izziņas fundamentāla sastāvdaļa [priekšstats par objektu uzvedību] var tikt apgūta jau agrīnā zīdaiņa vecumā," secina Džonsons.

Tomēr Ročesteras universitātes kognitīvo zinātņu profesors Ričards Eslins, kurš Džonsona pētījumu atzīst par interesantu, uzskata, ka tas tomēr neatrisinās diskusiju par to, vai priekšstats par objektu uzvedību ir iemācīts vai iedzimts, jo mēs nezinām, vai tam, ko Džonsona eksperimentā apguva četrus mēnešus vecie zīdaiņi, ir pastāvīgs raksturs.

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form