Koronavīrusa pandēmija nākusi ar dažādiem ierobežojumiem, apgrūtinājumiem un daudz cita, kas mūsos raisa negatīvas emocijas. Taču velns nav tik melns, kā viņu mālē, jo arī šī brīža situācijā iespējams atrast daudz laba, tostarp vismaz pāris diennaktī ietaupītu stundu. Tomēr arī radušos brīvo laiku katrs izmanto, kā prot: citi zviln uz dīvāna, skatoties filmas un seriālus, bet citi apgūst jaunas prasmes – sporto, ada, šuj, glezno, "apmeklē" tiešsaistes kursus.

Latvijā izsludinātā ārkārtējā stāvokļa laikā DELFI publikācijas par jaunā koronavīrusa izraisīto slimību Covid-19 pieejamas bez maksas.
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Šoreiz kopā ar Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatikas un psihoterapijas katedras un klīnikas vadītāju prof. Dr.med. Guntu Ancāni šķetinām, kāpēc šobrīd, iespējams, vairāk nekā normālos apstākļos meklējam veidus, kā pilnveidoties. Tāpat runājam par to, kas mūs attur no mācīšanās un kāpēc ir svarīgi atrast to, kas patīk pašam, nevis citiem.

Cilvēkam ir dabiska vēlme uzzināt, mācīties


Atverot jebkura sociālā tīkla ziņu lenti, iespējams dienas laikā ieraudzīt dažnedažādus cilvēkus, kas dalās ar fotogrāfijām vai video, kuros atspoguļo savus jaunos hobijus un prasmes. Šobrīd šādu ierakstu, šķiet, saradies vairāk, nekā ierasts, tādēļ neviļus rodas jautājums – kāpēc cilvēki tieši tagad meklē daudz iespēju, kā sevi pilnveidot? Profesore Ancāne stāsta: "Es teiktu – tāpēc, ka šobrīd tas, iespējams, ir vienkāršāk nekā jebkad – ir vairāk iespēju, vairāk laika. Piemēram, ietaupās laiks ceļā uz darbu, kur līdz šim, iespējams, pavadītas vairākas stundas. Cilvēki priecīgi izbauda papildu brīvā laika iespējas – sporto, lasa grāmatas, piedalās kursos. Man tas šķiet pavisam normāli un ļoti iepriecinoši, un mums visiem no tā ir kāds labums."

Neapšaubāmi, jaunas nodarbes sevis pilnveidošanai ir lielisks ikdienas papildinājums, kas paver iespēju laiku veltīt tikai sev un tam, kas tev patīk. Tomēr tas, ka šobrīd iespējams novērot šķietami lielāku hobiju pieaugumu, liek aizdomāties, vai tas nav veids, kā mēs vēlamies novērst domas no koronavīrusa pandēmijas. Daktere Ancāne norāda, ka fiziski un psihiski veseli cilvēki seko līdzi jaunākajai informācijai un zina visus ar Covid-19 saistītos ierobežojumus, kurus arī ievēro. Taču tas nebūt nenozīmē, ka viņi par pandēmiju domā no rīta līdz vakaram, bet gan, visticamāk, dara to adekvātā apmērā un līdz ar to ir pamanījuši pieejamo brīvo laiku. "Pie psihiskās veselības pieder tas, ka cilvēkam iekšā ir tāds kā motoriņš, kas vērsts uz nemitīgu attīstību. Kādā vecuma posmā to var saukt par ziņkārību, bet citā par zinātkāri. Taču būtība ir tajā, ka cilvēks ir priecīgs uzzināt, saprast, iemācīties darīt kaut ko jaunu. Domāju, ka tas šobrīd vienkārši izpaužas vairāk.

Ir cilvēki, kas pamana, ka psihiski veseli cilvēki dzīvo skaistu dzīvi, bet paši tāpat nedara – atkarībā no cilvēka brieduma pakāpes reakcijas var būt dažādas. Nobriedis cilvēks teiks: "Paskat, viņš atradis laiku lasīt grāmatas, sportot, internetā izstaigājis visus pasaules muzejus! Es arī gribu – man taču arī ir tik daudz laika, lai to darītu!" Taču ne visi cilvēki ir psihiski veseli, ne visi cilvēki ir nobrieduši, tāpēc nav gatavi intensīvam attīstības kursam.

Vieni no tiem, kas to nedara, varētu būt tie, kuriem ģimenē iedots dzīves scenārijs "sacensties". Šie cilvēki ir nevis vērsti uz savas dzīves piepildīšanu, sava "es" atrašanu – to, kas patīk vai nepatīk –, bet uz to, "kā man būt labākam par otru". Šiem cilvēkiem nemitīgajā sacensībā, kurā viņi atrodas, tīri fiziski pietrūkst spēka. Rezultātā viņi pielieto tā dēvēto racionalizāciju un saka: "Es nemaz negribu tāpat, kā ir viņam." Tas tāpēc, ka viņi klusībā saprot, ka nevarēs konkurēt vai viņiem tas labi nepadosies.

Mums nav tiesību aprunāt, ko katrs dara, – vai tā ir par daudz vai par maz. Mēs varam novērot, cik daudz enerģijas un spēka ir citiem, un mēs varam par to priecāties. Izvirzot ideju, ka kāds dara par daudz, varam panākt pretēju iespaidu – aicināt cilvēkus darīt mazāk, līdz ar to mazāk attīstīties, kas var novest pie sabiedrības degradācijas. Gunta Ancāne

Tāpat var būt, ka cilvēkam ir citas lietas, kas viņa attīstības procesā ir pārtrauktas. Piemēram, ir cilvēki, par kuriem var teikt – viņiem ir patoloģiski zems pašcieņas līmenis. Kādreiz tas izpaužas pat klīniski, piemēram, ar depresijas ainu vai fiziskajiem simptomiem ''uz nervu pamata''. Tas var izpausties ļoti dažādi, īpaši smagos gadījumos pat novedot cilvēku līdz pašnāvībai. Ja runājam par vidējo pašcieņas kritumu, cilvēkiem ir raksturīga neticība sev – uzskats, ka citu viedoklis ir svarīgāks par paša domām. Rezultātā cilvēks priekšplānā neliek savas vēlmes, bet dzīvo pēc principa "ko teiks citi". Te jāatceras, ka citi vienmēr kaut ko teiks. Tu nevari restorānā pieņemt lēmumu par to, kuru ēdienu pasūtīt, balstoties uz to, "ko teiks citi". Vienīgais prieks ir pasūtīt to ēdienu, kas tev garšos. Tā dzīvē ir ar jebko, jo tikai tu jūti, ko tu gribi, ko negribi un tā tālāk. Ja uztraucas par to, ko teiks citi, tas uzreiz nozīmē, ka cilvēks savas vēlmes noliek otrajā plānā, bet pirmajā – citu vēlēšanās, komfortu, labsajūtu.

Tas joprojām diemžēl novērojams vecāku un bērnu starpā. Joprojām daudzās ģimenēs ir pārāk autoritāri, despotiski, kontrolējoši apstākļi. Savukārt, ja ir milzīga kontrole, tas agrāk vai vēlāk sabeidz bērnu. Līdz ar to mēs varam redzēt dažādus iemeslus, kāpēc cilvēkam pārtrūkst personīgās attīstības process."

Lieka ir aprunāšana, vai kāds dara par daudz vai par maz


Turpinot par iespējamiem iemesliem, kāpēc cilvēki šobrīd vairāk apgūst jaunas prasmes, sociālajos tīklos ironiski vai, iespējams, kādā gadījumā nopietni izskan tādi pieņēmumi kā: "Mums no pašizolācijas jāiznāk labākām sevis versijām." Profesore skaidro, ka šādas runas ir viena no latviešu traģēdijām, jo vajadzības izteiksme pielīdzināma kalpu valodai. "Mēs joprojām lielākoties sabiedriskajā telpā runājam kalpu valodā, arī pašas augstākās valsts amatpersonas, neaizdomājoties, aicina cilvēkus, piemēram: "Mums ir jāsvin svētki! Mums ir jāmīl dzimtene!" Tā ir pavēle kalpiem. Ko nozīmē vajadzības izteiksme? Tā izriet no tā, ka kāds ir augstākstāvošs un dod komandas. Kalpam dod pavēles, un viņš tās izpilda. Līdz ar to man sāp sirds dzirdot: "Mums jāsvin svētki!" Mēs neesam kalpi un nepieņemsim, ka mūs izrīko. Mēs svinēsim svētkus, ja tas nāks no sirds un dvēseles. Šeit mūsu sabiedrībai tik ļoti trūkst emocionālās inteliģences, ka mēs aizmirstam – jūtu rašanās nav kontrolējama. Mēs nevaram justies priecīgi un svinēt griboši, mēs nevaram mīlēt pēc pavēles.

Cilvēku smadzenes ir uzbūvētas dažādi – ir tādi, kam ir plašas un daudzpusīgas zināšanas dažādās jomās, bet ir arī tādi, kuru zināšanas aptver pārsvarā vienu jomu, bet ir dziļas un pamatīgas. Un šeit pateikt, ka kāds ir labāks vai sliktāks, ir liela muļķība, ļaundarība un nejēdzība. Gunta Ancāne

Šajā ziņā mēs, latvieši, varētu mācīties no Rietumeiropas, īpaši Francijas, kur 17. gadsimtā Kardināls Rišeljē izveidoja franču valodas izkopšanas un attīstības institūtu. Tas ļautu mums akcentēt savas dzimtās valodas izkopšanu, meklēt precīzākas un bagātākas nianses domas izteikšanai. Lēnām atbrīvoties no kalpu sabiedrībā pārsvarā lietotās vajadzības un pavēles izteiksmes. Līdz ar to mēs varam neakceptēt, ja kāds pie mums vēršas ar pavēli, jo tas nav cieņpilni. Patiesībā, kā Eiropas Savienības (ES) pilsoņiem mums pienākas tās pašas tiesības, kas visiem, – tiesības uz cieņu, kas, kā zināms, gadsimtos bijusi, ja ne pati galvenā Rietumeiropas vērtība, tad viena no. Mums kā ES pilsoņiem būtu ne tikai tiesības uz to, bet arī pienākums sekot tam, lai mēs to saņemtu.''

Šķiet, darot daudz un nemitīgi, var iestāties pagurums, kā arī tas var būt neproduktīvi, jo visa enerģijas varētu tikt vērsta uz vienu, bet tā vietā tiek likta lietā, veicot dažādas aktivitātes. Tāpēc neviļus nākas prātot, vai jauniem hobijiem, nodarbēm ir sava robeža. Daktere Ancāne stāsta: "Iespējams, šīs daudzās aktivitātes ir cilvēku sevis meklējumi, jo ne visi atrod savu lietu jau bērnībā. Cilvēku smadzenes ir uzbūvētas dažādi – ir tādi, kam ir plašas un daudzpusīgas zināšanas dažādās jomās, bet ir arī tādi, kuru zināšanas aptver pārsvarā vienu jomu, bet ir dziļas un pamatīgas. Un šeit pateikt, ka kāds ir labāks vai sliktāks, ir liela muļķība, ļaundarība un nejēdzība.

Paturot prātā iepriekš minēto, mums nav tiesību aprunāt, ko katrs dara, – vai tā ir par daudz vai par maz. Mēs varam novērot, cik daudz enerģijas un spēka ir citiem, un mēs varam par to priecāties. Izvirzot ideju, ka kāds dara par daudz, varam panākt pretēju iespaidu – aicināt cilvēkus darīt mazāk, līdz ar to mazāk attīstīties, kas var novest pie sabiedrības degradācijas.

Ja cilvēks to dara un daudz, tā ir viņa izvēle, un vispirms tās ir viņa tiesības ES. Līdz ko mēs sākam iztirzāt, kāpēc kāds kaut ko dara, mēs izturamies necienīgi vispirms pret sevi, bet pēc tam pret otru. Tādā veidā mēs mēģinām pārkāpt otra robežas, esam vardarbīgi, izturamies necienīgi, prasti, neizglītoti un neinteliģenti. Tajā pašā laikā mēs varētu iedziļināties savā dzīvē, ko tajā varētu izmainīt, lai kaut kā nebūtu par maz vai par daudz, bet tas jau ir grūtāk. Un šobrīd viena labā lieta ir tā, ka ir parādījies laiks iedziļināties savā dzīvē."

Vainas izjūta var paralizēt


Lai arī nav nekas slikts sociālajos tīklos vai privāti ar draugiem padalīties savā jaunākajā veikumā, piemēram, uztamborētajā sedziņā, noskrietajā attālumā vai pagatavotajā ēdienā, ir cilvēki, kuriem, to redzot, parādās vainas sajūta, jo paši neko no tā nedara. Iespējams, kādā gadījumā tā ir pamatota, bet ir arī tādi gadījumi, kur sakne meklējama bērnībā. "Ja, augot ģimenē, bērns vienmēr jūtas pārāk aprūpēts, mācīts, aizsargāts, viņš saņem signālu, ka ir dumjš, nevarīgs, visu dara nepareizi. Tad bērnam parādās milzīgi pašcieņas traucējumi. Viens no pašcieņas trūkuma izraisītājiem ir iracionāla vainas izjūta, kur cilvēks jūtas vainīgs par pilnīgi visu. Rezultātā viņš kļūst par perfekcionistu, mēģina visu izdarīt izcili, bet cilvēka būtībā ir patoloģiska vainas izjūta. Šajā gadījumā viņa dzīvē notiek daudz smagu lietu, kur viena no tām ir – cilvēkam sāk kļūt svarīgi tas, ko teiks citi.

Normālam cilvēkam ir puslīdz vienalga, ko teiks citi. Normāls cilvēks darīs to, ko grib, respektējot sabiedrībā pieņemtās sociālās vērtībās. Tam, kuram ir pastāvīga vainas izjūta, sāk attīstīties dažādi patoloģiski un dzīvi traucējoši uzvedības modeļi, piemēram, "pirms es kaut ko daru, man jānoskaidro, ko citi par to teiks, jo viņu viedoklis ir tik svarīgs". Beigās cilvēks var arī nedarīt pilnīgi neko. Tas nedara neko labu ne tikai pašam cilvēkam, bet arī visai sabiedrībai," skaidro profesore Ancāne. Runājot par vainas izjūtas cēloņiem, viņa turpina: "Tā pavisam noteikti ir tēva un mātes attiecību kultūra pret bērnu – cik tā ir cieņpilna. Un, protams, skolotāju, it īpaši pirmajās klasēs. Šie ir cilvēki, kas ir atbildīgi par bērnu attīstību pirmskolas vecumā. Diemžēl Latvijā bērni skolās jūtas sliktāk nekā citās valstīs agresivitātes un bulinga dēļ. Taču tas viss nesākas no bērna, tas sākas no vecākiem un skolotāja, piemēram, ja vardarbība notiek skolā, ir vecāki, kas pret to cīnās un pastāv par savu bērnu, dodot viņam drošības izjūtu, bet ir arī tādi vecāki, kas savu bērnu nodod varmākas rokās – ''Lūdzu, neplēsiet manu bērnu aiz ausīm, jo viņam tās ir jutīgas. Tā vietā labāk kniebiet.''"

Normālam cilvēkam ir puslīdz vienalga, ko teiks citi. Normāls cilvēks darīs to, ko grib, respektējot sabiedrībā pieņemtās sociālās vērtībās. Gunta Ancāne

Vainas izjūta visbiežāk tiek saukta par vainas apziņu, arī es to tā dēvēju, taču profesore precizē, sakot: "Latviešu sabiedrībā ir pieņemts teikt "vainas apziņa". Taču vaina nevar būt apziņa – vaina ir jūtas. Mums pamatā ir piecas maņas, kurām varam just dažādas sajūtas, piemēram, oža, garša vai dzirde. Savukārt, runājot par jūtām, latviski precīzāk ir "izjūtas", no kā izriet, ka precīzāk būtu – vainas izjūta, baiļu izjūta, kauna izjūta. Taču latvietim ir tipiski teikt "vainas apziņa". Šeit latvieši parāda emocionālās inteliģences trūkumu vai, precīzāk, aleksitīmijas (grūtības izprast un verbāli izteikt jūtas un emocijas, grūtības atšķirt emocijas no somatiskām sajūtām – red.) iezīmes. Daļa cilvēku nesaprot, ko jūt, jo pieraduši jūtas izstumt zemapziņā un izspēlēt caur ķermeni. Piemēram, sadusmots cilvēks neprot pateikt, ka jūtas dusmīgs, bet gan saka: "Man sāp galva." Ārsti ir novērojuši, ka panikas lēkmju gadījumā cilvēki bieži vien steidz uz somatiskās slimnīcas uzņemšanas nodaļu, jo viņiem šķiet, ka sākušies sirdsdarbības traucējumi, un nesaprot, ka patiesībā sākusies viņiem ir trauksme, kuru fiziski veselam cilvēkam pavada sirds klauves. Vainas apziņa parāda, ka mēs paņemam vienu izjūtu un ieliekam domāšanā vai ķermenī."

Mūsu robežas beidzas tur, kur sākas citu


Psihiski vesela cilvēka iemesli, kāpēc viņš neuzsāk jaunas nodarbes sevis attīstīšanai, var būt dažādi. Tie visbiežāk būs neapzināti, ko cilvēks mēģina racionalizēt ar terminiem – slinkums, laika vai līdzekļu trūkums. Parasti ir runa par treniņa trūkumu saprast savas patiesās vēlēšanās un nevēlēšanās, patikas un nepatikas, kas atkal ir noteiktā saistībā ar pašcieņas jautājumu, skaidro daktere Ancāne. "Pašcieņa kaut kādā veidā agrā bērnībā ir sabeigta. Savukārt pēcāk dzīvē jāpieliek ļoti lielas pūles, lai to atgūtu, nepieciešams psihoterapijas kurss. Tomēr reizēm psihoterapija ir nokavēta. Tas ir gadījumos, kad cilvēks bērnībā ir tik slikti juties un apstākļi bijuši tādi, ka ir sākusies antisociālas personības attīstība. Ja pie mums atved, piemēram, policijas uzskaitē esošu bērnu, izšķirošs faktors ir, cik emocionāli inteliģenti ir vecāki. Viens no iemesliem, kāpēc bērns ir aizgājis šādu ceļu, ir vecāku attieksme. Bet, ja vecāki nesaprot, ka tas ir viņu ieguldījums, un nestrādā kopā ar ārstu, lai palīdzētu bērnam, daļā gadījumu psihoterapijas uzsākšanai nav jēgas. Patiesībā cilvēka dzīvē ir jānotiek lielām sāpēm, lai viņš izvēlētos antisociālu ceļu.

Tiem, kas sevi attur no pilnveidošanās, visticamāk, viņu robežas daudzkārt ir pārkāptas, viņi ir vainoti, izsmieti, pazemoti, kaunināti. Gunta Ancāne

Atgriežoties pie mūsu tiesībām, svarīgi saprast, ka mums katram ir tiesības darīt tā, kā mēs gribam, kā mums patīk, un nedarīt tā, kā mums nepatīk, kā mēs negribam. Bet mūsu robežas beidzas tieši tur, kur sākas otra cilvēka robežas, un otrādi – otram cilvēkam ir tiesības realizēt sevi līdz mūsu robežām. Respektējot sociālās vērtības, cilvēks var sevi izpaust. Tiem, kas sevi attur no pilnveidošanās, visticamāk, viņu robežas daudzkārt ir pārkāptas, viņi ir vainoti, izsmieti, pazemoti, kaunināti."

Neskatoties uz to, kāds iemesls ir tam, ka nesākam vispār, darām vairāk vai mazāk, viens ir skaidrs – nevajag kaut ko darīt tikai tāpēc, ka to dara citi. "Katram vajag uzdrošināties darīt to, ko viņš vēlas, nevis to, ko vēlas citi. Mūsu sabiedrībai vajadzētu mācīties netiesāt citus par viņu izvēlēm. Tā vietā mēs varētu veltīt šo laiku, lai saprastu, kas ir mūsu izvēles, ko mēs paši varētu darīt sava prieka pēc," saka profesore Ancāne.

Bez saspringuma nebūs atslābuma


Paturot prātā, ka nevajag kaut ko darīt tikai tāpēc, ka tā dara citi, tomēr ir vērts sevis dēļ saprast, kāpēc mācīšanās ir svarīga un pat nepieciešama. Daktere Ancāne nobeigumā saka: "Tas ir katra cilvēka gēnos – zināt, spēt, darīt vairāk. Pietiek palūkoties uz bērniem, ar kādu prieku viņi katru dienu mācās jaunas prasmes un apgūst zināšanas. Tas mums patīk, dod baudu un prieku. Tas ir dabiski, jo tā ir daļa no dzīves procesa. Tāpat kā ēdot mēs uzpildām savu ķermeni, tā mācoties mēs attīstām savu personību, kļūstam varošāki, zinošāki, dzīvespriecīgāki.

Mācoties mēs uzņemam informāciju, kas mūs padara zinošākus, un iegūstam jaunas prasmes, kā rezultātā pasaule kļūst interesantāka un mēs sākam gribēt zināt jaunas lietas. Uzkāpjot vienā virsotnē, parādās cita, augstāka, aiz kuras parādās vēl augstāka un aiz tās vēl, un vēl. Tas pats ir ar zināšanām. Taču mācīšanās arī nāk ar zināmu piepūli – mēs koncentrējam savu gribasspēku un uzmanību uz kaut ko konkrētu. Bez piepūles vai saspringuma nebūtu atslābuma, gandarījuma un prieka par paveikto. No tā izriet, ka vērts sasprindzināties, piepūlēties, lai pēc tam varētu iestāties patīkams un pelnīts atslābums. Ja sasprindzinājuma nav, nav baudas un prieka par sevi un paveikto, kā arī nav atslābuma, atpūtas.

Mācīties ir ļoti vērts. Ja ir bailes vai šaubas par neizdošanos, tad ir vērts pastrādāt ar sevi, lai atbrīvotos no tā, kas traucē pilnvērtīgi priecāties par dzīvi, tostarp attīstīties un izbaudīt to, tai skaitā savas prasmes, zināšanas un varēšanas."

Tev jau ir aktīvs abonements!

Šis ir maksas raksts.

Lai turpinātu to lasīt, lūdzu, lejupielādē jaunāko DELFI aplikāciju vai turpini lasīt rakstu, izmantojot pārlūkprogrammu.

Lasīt rakstu.
Lai turpinātu lasīt rakstu, iegādājies abonementu. Ja jau esi abonents,
Kāpēc abonēt?

Tags

Koronavīruss Covid-19 Vainas apziņa DELFI plus Lasāmgabali
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.