Laimes ienākšana ģimenē – deviņi cerību pilni stāsti par adopciju
Foto: Privātais arhīvs/Gatis Diedziņš, JRC/DELFI kolāža

Kuplināt savu ģimeni, tajā pieņemot bērnu, kurš bioloģiski nav tavējais, ir drosmīgi. Šie deviņi stāsti parāda, ka lēmums kļūt par audžuģimeni, aizbildni vai adoptētājiem nenāk viegli, taču tas ir piepildījuma pilns kā bērnam, kurš nu ticis pie mīlošiem vecākiem, tā ģimenei, kura savā paspārnē paņēmusi ilgi gaidītu atvasi.

"Es brīžiem skatos uz bērniem un domāju, kā iepriekš esmu dzīvojusi bez viņiem?!" atzīstas Mārīte, kura kopā ar vīru Sandi adoptējuši četrus bērnus, kļūstot par kuplu daudzbērnu ģimeni. To, ka viņu mērķis dzīvē ir būt adoptētājiem, vienmēr jutusi arī Ģežu ģimene, kura vispirms adoptējusi puisēnu, bet pēc tam – meitenīti. Šīs ģimenes bijušas pietiekami drosmīgas, lai savos stāstos dalītos ar plašāku sabiedrības daļu, neaizpūderējot to, cik grūts ir birokrātiskais process, lai kļūtu par adoptētājiem, kā arī neslēpjot savas priecīgās emocijas par laimes brīžiem, ko viņu ikdienā sagādā mazie rakari.

Savukārt Valeriiai pagrieziena punkts dzīvē bija tad, kad viņa no bērnunama pārcēlās dzīvot aizbildņu ģimenē, kura meiteni uzņēmusi astoņu gadu vecumā. Kā tas ir – uzaugt bērnunamā, kur reizēm jācīnās par savu vietu, meklēt bioloģiskos vecākus un pārdzīvot to, ka viņi no tevis atteikušies, vari lasīt Valeriias stāstā. Tāpat laika gaitā "Cālis" devis iespēju iepazīties ar audžumammas Elīnas pārdomām par to, kā tas ir – pārvest mājās no bērnunama bērnu ar īpašām vajadzībām, piedalīties viņa aprūpē un audzināšanā.

Zemāk vari iepazīties ar deviņiem aizkustinošiem stāstiem par to, kā ģimenes atrod bērnus, bet bērni – vecākus!

Tags

Adopcija
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form