"Es brīžiem skatos uz bērniem un domāju, kā iepriekš esmu dzīvojusi bez viņiem?!" atzīstas Mārīte, kura kopā ar vīru Sandi adoptējuši četrus bērnus, kļūstot par kuplu daudzbērnu ģimeni. To, ka viņu mērķis dzīvē ir būt adoptētājiem, vienmēr jutusi arī Ģežu ģimene, kura vispirms adoptējusi puisēnu, bet pēc tam – meitenīti. Šīs ģimenes bijušas pietiekami drosmīgas, lai savos stāstos dalītos ar plašāku sabiedrības daļu, neaizpūderējot to, cik grūts ir birokrātiskais process, lai kļūtu par adoptētājiem, kā arī neslēpjot savas priecīgās emocijas par laimes brīžiem, ko viņu ikdienā sagādā mazie rakari.
Savukārt Valeriiai pagrieziena punkts dzīvē bija tad, kad viņa no bērnunama pārcēlās dzīvot aizbildņu ģimenē, kura meiteni uzņēmusi astoņu gadu vecumā. Kā tas ir – uzaugt bērnunamā, kur reizēm jācīnās par savu vietu, meklēt bioloģiskos vecākus un pārdzīvot to, ka viņi no tevis atteikušies, vari lasīt Valeriias stāstā. Tāpat laika gaitā "Cālis" devis iespēju iepazīties ar audžumammas Elīnas pārdomām par to, kā tas ir – pārvest mājās no bērnunama bērnu ar īpašām vajadzībām, piedalīties viņa aprūpē un audzināšanā.
Zemāk vari iepazīties ar deviņiem aizkustinošiem stāstiem par to, kā ģimenes atrod bērnus, bet bērni – vecākus!
Gleznotāja Ēstere Zemīte: 'Adoptēts? Bērniem tas ir tikai stāsts'
Vēl tad, kad gleznotāja un Mārupes vidusskolas sociālā pedagoģe Ēstere Zemīte nebija precējusies, viņa zināja, ka pienāks diena, kad ģimenē tiks uzņemts kāds bērns, kurš kaut kādu apstākļu dēļ bijis spiests tikt šķirts no saviem vecākiem. Lai gan, kā saka pati Ēstere, jaunībā, iespējams, nedaudz nobijusies no liktenīgā soļa, to ar uzviju piepildījusi tad, kad bija izveidota sava ģimene. Ēstere ar vīru Gintu Zommeru audzina deviņus gadus veco Jāni un piecus gadus veco Gati, kurš ģimenē ienāca piecu mēnešu vecumā, pārvests no bērnunama, bet vēl pie viņiem dzīvo nu jau pilngadību sasniegušais Džallo Abdula, jaunietis no Gambijas, kuram līdz 18. dzimšanas dienai Ēstere bija aizbildne.
'Bērnībā domāju, ka māte ir debesīs.' Valeriia par dzīvi bērnunamā un jauno ģimeni
Valeriia Obozna ir 22 gadus jauna meitene. Patstāvīga, mīloša un apzinīga. Kaut Valeriia dzīvo atsevišķi, viņa ik pa laikam apciemo savus vecākus. Taču šāda iespēja viņai nav bijusi vienmēr, jo līdz astoņu gadu vecumam kopā ar pusbrāli un pusmāsu dzīvojusi bērnunamā. Meitene sarunas laikā stāsta par dzīvi bērnunamā, savas dzīves cēlumiem un kritumiem, kā arī atklāti runā par bioloģiskajiem vecākiem un dzīvi aizbildņu ģimenē.
Kā no bērnu nama mājās brauca lieliskais un īpašais bērns. Elīnas stāsts
"Mūsu ģimene kļuvusi par vienu "īpašu" bērnu lielāka. Uzreiz pēc atgriešanās no siltajām zemēm es devos uz kādu tālu bērnu namu. Tur mani gaidīja mūsu astoņus gadus vecā audžumeita, kura ir bērns ar "īpašām" (man ļoti nepatīk šis apzīmējums, tādēļ pēdiņās) vajadzībām," tā savā blogā "Manasdebesis" stāsta Elīna Bataraga, kuras ģimenē jau ir viens audžubērns, bet nule kā ienācis otrs.
Adopcija nav nekāds varoņdarbs. Gežu ģimenes stāsts
Lilija Geža ir mamma diviem adoptētiem bērniem – sešus gadus vecajiem Aleksandram un Anastasijai. Bērni viens otru sauc par brāli un māsu, Lilija ar vīru Vadimu viņus sauc par meitu un dēlu, bet mazie viņus – par mammu un tēti. Kā ģimene nonāca pie lēmuma kļūt par adoptētājiem un kāds bijis viņu kopīgais ceļš līdz harmoniskai kopā būšanai, stāsta Lilija.
Kā piedzima karavīru lielā ģimene: mēs adoptējām četrus bērnus
Viņi ir tāda ģimene, kādu valsts un demogrāfi mudina veidot — liela un labestīga. Ir tētis un mamma, četri bērni, četri kaķi un divi suņi. Un maza mājiņa ar dārzu mazpilsētā. Un lauki ar lauku māju. Tētis – virsseržants Sandis Kārkliņš. Mamma – kapteine Mārīte Kārkliņa.
Mēs vairs neesam galvenie – stāsts par glābējsilītē atstāta mazuļa ienākšanu jaunā ģimenē
"Labdien, gribam jums nosūtīt informāciju par kādu bērniņu," šāda satura zvanu no Labklājības ministrijas nu jau pirms divarpus gadiem saņēma Eva, atrodoties darbavietā. Kādā no Latvijas glābējsilītēm bija atstāts mazulītis, un nu bija pienākusi Evas ģimenes kārta adoptētāju rindā. Lēmums bija jāpieņem ātri, jo uz spēles taču ir mazs zīdainītis, kurš alkst mīļu roku un nemitīgas aprūpes, un arī ģimene jau tik ilgi bija gaidījusi, lai būtu trijatā.
Pieredzes stāsts: mūsu audžumeita ir mans lielākais izaicinājums
Elīna Bataraga ir audžumamma diviem bērniem, no kuriem viens ir ar īpašām vajadzībām. Elīna savā blogā "Manasdebesis" atklāj: "Kad man tika stāstīts par audžumeitas potenciālu, man tika nepārprotami paskaidrots, ka labāk nepaliks." Taču ar katru dienu viņas deviņus gadus vecās audžu meitas stāvoklis uzlabojas. "Tā ir kārtējā atziņa – ir cilvēki, kuri vēlas redzēt potenciālu un spējas, un ir cilvēki, kuriem vieglāk ir pateikt, ka tur nekā nav," viņa piebilst.
Katru dienu redzu sāpes mūsu audžumeitas acīs: Elīnas atklāsmes
"Pašlaik Latvijā notiek liela revolūcija bērnu tiesību aizstāvības jautājumos. Arvien vairāk cilvēku vēlas kļūt par adoptētājiem, aizbildņiem, audžuģimenēm, viesģimenēm vai mentoriem. Arī mūsu ģimenei bija pusgadu ilgs posms, kurā mērķtiecīgi gatavojāmies audžuģimenes statusa iegūšanai. Ieguvām. Tomēr teorija un prakse – divas dažādas lietas. Kas mūs pārsteidza šajā ceļojumā, un kam mēs nebijām gatavi?" to savā blogā "Manasdebesis" atklāj divu audžubērnu un savas meitas mamma Elīna Bataraga, kura savā pieredzē gatava dalīties arī ar "Cālis" lasītājiem.
Vienu izglābām! Adoptētājas Ivetas pieredzes stāsts jeb Tomiņam paveicās
Toms ir viens no maniem un vīra lielākajiem skolotājiem – viņš mums iemācīja mīlēt. Mīlēt – negaidot pateicību. Mīlēt – negaidot, ka viņš darīs tā, kā mēs esam iecerējuši. Mīlēt arī tad, ja viņš iesit mūsu pašu bērnam. Jo, galu galā, arī mans bērns sit, pat savos astoņos gados. Mīlēt viņu tādu, kāds ir viņš pats, nevis salīdzināt ar citiem vai saviem bērniem. Un, jā, pacietība –tā izrādās ir problēma ne tikai bērniem. Arī to Toms mums māca, tā atzīst Iveta Brikmane, kuras ģimenē nu jau vairākus gadus dzīvo puisēns, kurš "izbaudījis" visus bērnu nama priekus.
