Bieži Latvijas publiskajā telpā redzu izteiktu neapmierinātību ar šejienes ārstiem un pakalpojumiem. Par sliktiem ārstiem ir jārunā, tāpat arī – kritika un atsauksmes par jebkuras nozares speciālistu darbu, protams, ir atbalstāma un veicināma lieta, tomēr tas, kas īpaši Latvijas sociālajos medijos visvairāk "krīt acīs", ir tādas neargumentētas un vispārīgas atziņas kā "Latvijā labāk neslimot", "ko no šīs atpalikušās valsts var gribēt", "Eiropā, normālās valstīs, lūk, tur viss notiek kā pie cilvēkiem"…
Es nezinu, kas kalpo par pamatu mūsu mentalitātei, kas spiež domāt, ka, lai kā arī būtu pie mums, tas noteikti ir "nepietiekami" un "tur ārā" viss noteikti ir daudz labāk. Mana pieredze ir pilnīgi citāda – nekur Eiropā es neesmu sastapusies ar tik profesionāliem un, galvenais, ieinteresētiem ārstiem kā Latvijā. Protams, var jau būt, ka man vienkārši ir veicies, tomēr minēšu dažus izklaidējošus piemērus no savas dzīves Londonā un, nē, tam nav sakara ar to, ka es būtu imigrante, austrumeiropiete vai kāds cits sabiedrībai "netīkamais". Man ir bezakcenta angļu valoda un visi uzrādāmie papīri analogi iedzimtajiem britiem.
Ārsts mani aizsūtīja mājās, sakot "ļoti daudziem grūtniecības sākumā ir spontānie aborti, nāciet pie mums pēc trim mēnešiem, ja vēl būsiet stāvoklī".
Reiz, pirms vairākiem gadiem, traumu punkts vienā no galvenajām pilsētas slimnīcām mani aizsūtīja mājās ar lauztu kāju, sakot, ka "pāries" un nemaz neiedomājoties par rentgenu. Man pagāja divas nedēļas, lai birokrātijas dēļ sarunātu vizīti pie cita ārsta un sāktu domāt par ģipša uzlikšanu.
Grūtniecības sākums – pagaidīsim, vai jums nebūs spontānais aborts
Kad uzzināju par grūtniecību, loģiski, devos pie sava Londonas ģimenes ārsta. Šī vizīte ilga aptuveni septiņas minūtes, man netika veikta pilnīgi nekāda apskate vai analīzes, netika uzdoti nekādi jautājumi par manu pašsajūtu vai sniegti jelkādi padomi. Es netiku nosūtīta pie ginekologa un mana grūtniecība pat netika konstatēta.
Ārsts mani aizsūtīja mājās, sakot "ļoti daudziem grūtniecības sākumā ir spontānie aborti, nāciet pie mums pēc trim mēnešiem, ja vēl būsiet stāvoklī". Ne vārda par to, kas varētu izraisīt spontāno abortu, no kādām aktivitātēm izvairīties, kādus vitamīnus dzert...
Mana pašsajūta grūtniecības sākumā bija ļoti slikta, tāpēc nopirku biļetes uz Rīgu un apmeklēju ārstus arī šeit. Man nebija nekādu problēmu tikt pie savas, gadiem neapmeklētās ģimenes ārstes, analīžu rezultāti bija zināmi nākamajā rītā un vitamīni pēc dakteres norādījumiem iegādāti vēl pēc dienas. Apmeklēju arī ginekologu, kas īsā vizītē paguva konstatēt grūtniecību un pārliecināties, ka tā notiek atbilstoši laikam. Abām ārstēm es varēju uzdot virkni ar grūtniecību saistītu jautājumu, saņemot ieinteresētu attieksmi un atbildes.
Visu tālāko grūtniecības laiku turpināju apmeklēt ārstus gan Londonā, gan Rīgā, un mani "piedzīvojumi" turpinājās.
Oficiālā vizīte pie Londonas ārsta
Mana pirmā oficiāli noteiktā vizīte pie ārsta Londonā bija 12. grūtniecības nedēļā. Tas ir laiks, kad ultrosonogrāfijā nosaka, vai auglim nav kādi defekti, Dauna sindroms u.tml. Līdz tam savu Rīgas ārsti biju apmeklējusi jau divas reizes, bet, raugoties no Londonas ārstu viedokļa, šī bija mana pirmā vizīte ar pirmo grūtniecību. Tomēr nē, mani nesagaidīja iejūtīga ginekoloģe vai pat māsiņa, kas ar mani aprunātos, dotu padomus, uzklausītu.
Tā vietā mani sagaidīja trīs vīriešu kārtas ārsti, kuri visas vizītes laikā skaļās balsīs, pret mani attiecoties ļoti autoritatītvi, sacentās, kurš tad no viņiem šeit ir galvenais. Es tiku raustīta no vienas puses uz otru, mērot asinspiedienu, asinsanalīzes tika ņemtas vienlaicīgi ar asinspiediena mērīšanu un man netika uzdots absolūti neviens jautājums par manu pašsajūtu.
Zibenīgi iekļauta pētījumā un riska grupā
Kad jau atrados guļus stāvoklī ar atsegtu vēderu, gatava (no viņu skatu punkta) pirmo reizi televizorā ieraudzīt savu bērniņu un uzzināt, vai viņam nav būtisku defektu, viens no ārstiem ielika man rokās papīru un lika to parakstīt. Uz manu jautājumu – priekš kam tas, man samērā aizkaitināti atbildēja, ka viņi šajā klīnikā veic pētījumu par vienu no grūtniecības riksiem preeklampsiju un, parakstot šo papīru, es piekrītu ar saviem datiem piedalīties pētījumā.
Atbildot uz manu minstināšanos un apmulsumu (neizprotot, kas tad īsti un kur tiks izmantots, pie tam – guļot uz eksaminācijas galda ar atsegtu vēderu triju autoritatīvu un steidzīgu vīriešu ielenkumā), man tiešā tekstā paziņoja – lai kādi arī mani rezultāti nebūtu, neviens taču nezinās, ka tie ir manējie, jo šeit tu taču esi tikai cipars. Lieki teikt, ka šādā pozīcijā, jūtot emocionālu spiedienu, es būtu gatava parakstīt pilnīgi jebko.
Turpinot, sonogrāfijas rezultāti man tika paziņoti turpat pārpildītajā uzgaidāmajā telpā un izrādās es "iekritu" tieši šajā preeklampsijas riska grupā. Neviens man nepaskaidroja, kādi riski tad tagad draud man un manam bērniņam un, vai ir kas, ko es varu darīt, lai riskus mazinātu. Tā vietā mani ieveda atsevišķā telpā, kur jau iepriekš uzsāktajā autoritatīvajā tonī man paziņoja, ka vajadzēs arī turpmāk piedalīties pētījumā. Gari un plaši man stāstīja, par to, kāda būs pētījuma norise un iegūto rezultātu nozīme, bet es tā arī nesapratu, ko šis risks sevī ietver un kādas bīstamas lietas tad tagad var ar mums notikt!
Tomēr nē, mani nesagaidīja iejūtīga ginekoloģe vai pat māsiņa, kas ar mani aprunātos, dotu padomus, uzklausītu. Tā vietā mani sagaidīja trīs vīriešu kārtas ārsti, kuri visas vizītes laikā skaļās balsīs, pret mani attiecoties ļoti autoritatītvi, sacentās, kurš tad no viņiem šeit ir galvenais.
Turpmākajā pētījumā vajadzēja daudzas nedēļas pēc kārtas katru dienu dzert aspirīna vai placebo tabletes. Klīnikai iegūtie rezultāti būtu bez šaubām vērtīgi, tomēr, esot stāvoklī, dzert tabletes "tāpat vien" kādiem pētījumiem es atteicos. Tomēr prom mani toreiz vēl nelaida. Sūtīja pie manis citus ārstus, kas bija profesionālāki pierunātāji. Vēlāk daudzas reizes zvanīja man uz mājām, prasot vai neesmu mainījusi savu viedokli un reiz pat man piezvanīja kāda medicīnas studente, lūdzot man aizpildīt anketu par to, vai šis preeklampsijas stāvoklis manī izraisa stresu un kā tas ietekmē manu ikdienu...
Pēc dažām nedēļām palielā stresā par šo visu atbraucu uz Rīgu. Manai ārstei, vēlreiz pārbaudot analīžu rezultātus, nebija skaidrs, kā man varēja "pievilkt" šīs kaites simptomus.
Svari nav atrodami
Turpmāk Londonā ik sešas nedēļas apmeklēju norādīto vecmāti. Tās pamatā bija īsas sarunas, kuru laikā patiešām tika jautāts par manu pašsajūtu, tomēr nekad (izņemot pašu pirmo reizi) man netika ņemtas asinsanalīzes vai pārbaudīts svara pieaugums. Tikmēr ar Rīgas ārstiem mēs ļoti cīnījāmies ar pamatīgu dzelzs trūkumu un citādām nebūšanām, kas augļa attīstībā ir ļoti būtiskas. Reiz, kad ilgāku laiku netiku uz Rīgu, Londonā palūdzu pārbaudīt manu dzelzs līmeni. Ātrākais, kad to varēja izdarīt, bija pēc trim nedēļām. Arī svari tur pēc mana pieprasījuma citā vizītē neatradās un par rindām, pārpildītajām uzgaidāmajām telpām nemaz nerunāsim.
Tā nu mēs, pakonsultējoties arī ar citām nesen dzemdējušām māmiņām, nolēmām vismaz uz laiku pārvākties uz Rīgu.
Ne viss ir balts, kas nav mūsu
Jāatzīmē arī diezgan būtiskas atšķirības bērna kopšanas pabalstos. Jā, ja neesi Latvijā maksājis nodokļus pēdējā gada laikā (manā situācijā), tev pienākas tikai 170 eiro mēnesī ar vienreizēju lielāku maksājumu pie dzimšanas un plus 100 eiro kā pašvaldības pabalsts. Londonā es, ilgstoši esot pašnodarbinātā radošā industrijā un regulāri maksājot nodokļus, varētu saņemt aptuveni 420 sterliņu mārciņas sešus mēnešus. Salīdzinājumam – par 170 eiro Rīgā (kas ir zemākais iespējamais pabalsts) es varu samaksāt gandrīz pusi savas diezgan plašā, netālu no centra esošā dzīvokļa īres. Pie tam uz veselu pusotru gadu. Par 420 sterliņu mārciņām reiz divi Londonā es varētu atļauties ārkārtīgi maziņu dzīvoklīti sliktā, pārblīvētā rajonā vai vienu istabu labā rajonā mājā/dzīvoklī ar daudziem īrniekiem. Pie tam – tikai uz pusgadu.
Ir Latvijā problēmas un uzlabot var un vajag ļoti daudz ko, tomēr domāju, ka mums ir jāmācās paraudzīties pašiem uz savu valsti pozitīvāk un jānovērtē tas, ko uzskatām par pašsaprotamu, jo citur pasaulē daudz kā no tā, vienkārši nemaz nav!
Tālāk – jā, Rīgā ir problēmas ar publisko bērnudārzu pieejamību un cilvēki nereti žēlojas, ka mazais tiek bērnudārzā tikai, sākot no trīs gadu vecuma. Bet līdz tam pašvaldība sedz daļu privātā bērnudārza maksas. Protams, būtu lieliski, ja nebūtu jāmaksā nemaz, tomēr ziniet, kā tas ir Londonā un cik zinu arī daudz kur citur Eiropā? Publiskie bērnudārzi par baltu velti vienkārši nepastāv kā suga! Atkarībā no rajona, kurā tu dzīvo (kas attiecīgi arī ietekmē iestādes kvalitāti), summas par vienu bērnu mēnesī variē no 800 līdz 1000 sterliņu mārciņām. Auklītes nemaksā mazāk. Un nē, nepelna tur visi miljonus. Bērnudārzs vien paņems pamatīgu trešdaļu vai pusi tava – intelektuāla, vidēji labi apmaksāta – darba algas.
Rezumējot, mīļie tautieši, nu nav tā mūsu Latvija tāda banānu republika. Ir Latvijā problēmas un uzlabot var un vajag ļoti daudz ko, tomēr domāju, ka mums ir jāmācās paraudzīties pašiem uz savu valsti pozitīvāk un jānovērtē tas, ko uzskatām par pašsaprotamu, jo citur pasaulē daudz kā no tā vienkārši nemaz nav!
Lasi par to, kādus izmeklējums grūtniecības laikā apmaksā Latvijas valsts.
