Anete jau iepriekš ar "Cālis" lasītājiem ir dalījusies pieredzē, kā pasaulē nāca Hermanis, šo stāstu atradīsi šeit, bet šajā reizē savā blogā "Esunmees" viņa dalās pārdomās, ieteikumos, kā sabiedrībā lauzt stereotipus par to, kas ir atšķirīgs no citiem, kā bērniem stāstīt par citādajiem vienaudžiem (fotogrāfijām ir tikai ilustratīva nozīme - red.).
"Pateicoties lieliskiem cilvēkiem, kuri ir cīnījušies un cīnās par invalīdu tiesībām, iekļaujošo izglītību un sabiedrību, mūsu bērni aizvien biežāk sastop un sastaps cilvēkus ar īpašām vajadzībām. Mūsu bērni viņus satiks pirmo reizi un viņiem būs daudz jautājumu, jo tādi viņiem ir par visu. Viņu interese par dzīvi un pasauli, kas izpaužas caur šiem jautājumiem, virza viņu attīstību un personības veidošanos. Jautājumi ir visa sākums.
Grūtības sākas, kad šie jautājumi prasa pieaugušo atbildi. Pieaugušie mulst no bērnu tiešuma un tematu lieluma izvēles, īpaši par tēmām – sekss, kā rodas bērni, nāve, īpašās vajadzības. Mulsums rodas, jo pašam šis temats var šķist sarežģīts un "bērnam nepiemērots", tomēr visi temati ir dabiska dzīves sastāvdaļa, tādēļ jārunā par to vien būs.
Turpmāk mēģināšu pa punktiem ieteikt, kā risināt sarunu par cilvēkiem, kuri no mums atšķiras. Ieteikumi apkopoti gan no manas, gan citu pieredzes. Tomēr vēlos jau sākumā piebilst, ka pati, šķiet, esmu uzkāpusi uz gandrīz visiem grābekļiem šīs tēmas sakarā, jo vēl aizvien mācos to, par ko pieņemts nerunāt. Ir pieņemami kļūdīties, bet vēl labāk ir kļūdu pamanīt un izlabot.
Jautājumi un tava attieksme
Tas ir pilnīgi normāli, lieliski un ļoti vajadzīgi, ka bērns uzdod jautājumus. Nekušini viņu, neliec viņam novērsties, ja ievēro, ka viņš vēro kādu ar īpašām vajadzībām. Tieši paraušana aiz rokas un "nelūri virsū" daudziem no mums ir bijusi pirmā saskare ar atšķirīgo, kas atstājis lielu nospiedumu uz mūsu tālāko attieksmi, kas bieži vien iet roku rokā ar bailēm, kaunu, neziņu, mulsumu. Lai mēs neiekāptu šajā pašā padomju grāvī ar saviem bērniem, svarīgi sākt ar sevi. Kā tu reaģē? Jo bērni mūs kopē un tavs piemērs vienmēr būs iespaidīgāks par to, ko tu saki.
Ir vērts atbrīvoties pašam no aizspriedumiem, to varu galvot no savas pieredzes, ko gūstu, aizvien vairāk iepazīstot šo pasauli. Bet kā to darīt? Es nezinu vienu pareizo atbildi. No savas pieredzes varu teikt, ka jo biežāk saskaros ar šo pasauli, jo vieglāk kļūst to saprast un par to komunicēt. Biežākai saskarsmei ar šīm tēmām iesaku feisbukā piesekoties "Special books by special kids". Viens smaidīgs džeks ceļo pa pasauli un intervē cilvēkus ar visdažādākajām diagnozēm. Ļoti interesanti ir viņus caur šiem mazajiem video ieraudzīt un uzzināt viņu domas, sajūtas, sapņus. Ļoti liela dažādība un ļoti labs treniņš tam, lai ieraudzītu cilvēku pirms diagnozes.
Uz jautājumiem atbildi maksimāli vienkārši, bez izdomātiem asaru stāstiem un godīgi atzīstot, ja kaut ko nezini. Runā ar cieņu un vēlams uz pozitīvas nots, neizmainot balss intonāciju uz "vai, cik žēl, ka kaķītis nobraukts".
Kāpēc tas cilvēks ir tik īss?
Pasaulē ir ļoti daudz cilvēku un nav divu vienādu. Daudzi visu dzīvi paliek īsi, bet tas nenozīmē, ka viņi ir bērni. Tāds pats pieaugušais, tikai īss. Vai nav interesanti un forši, ka cilvēki ir tik dažādi?
Protams, sarunas gaitā "kāpēc" var kļūt arvien sarežģītāki un tad būtu labi godīgi arī atbildēt: "Es nezinu, bet mēs mājās varam kopīgi noskaidrot" vai, ja situācija ļauj, tad, piemēram, parkā vai ballītē iet klāt, iepazīties un uzdot savu jautājumu. Cilvēki ar īpašām vajadzībām parasti ir ļoti atsaucīgi un saprotoši pret bērnu zinātkāri, jo viņi labi apzinās, ka tajā brīdī palīdz augt paaudzei bez aizspriedumiem.
Tas ir labi – runājot atzīt atšķirīgo. Ja teiksi, ka tas bērns ir tāds pats kā tu, tā īsti nebūs taisnība, tas mulsinās tavu bērnu (jo viņš jau ir ievērojis atšķirības). Tāds pats kā tu, tikai citādāks. Apspriediet citādo. Pēc tam novērtējiet kopīgo – vecumposms, līdzīgas intereses, "Spiderman" krekliņš un prieks par kādu spēli. Tas palīdzēs tavam bērnam dibināt kontaktu. Bērnus parasti arī ļoti interesē visi palīglīdzekļi, saruna par ratiņkrēslu un tā funkciju arī ir labs iesākums.
Nav divu vienādu cilvēku pasaulē. Diagnozes arī izpaužas dažādi. Nepieņem automātiski, ka cilvēks ar kustību traucējumiem ir arī ar garīgās attīstības problēmām. Tāpat paskaidro savam bērnam, ka lai arī tas puika izskatās un kustās tāpat kā tu, viņš šobrīd kliedz un vārtās pa grīdu nevis tāpēc, ka nemāk uzvesties, bet tādēļ, ka viņam ir autisms, kas padara daudz grūtāku uzdevumu tikt galā ar savām emocijām, kuras raisa apkārt notiekošais. Nebaidies no tā, ka konkrētais bērns nerunā, pajautā viņa vecākiem, kā ar viņu labāk dibināt kontaktu – kas viņam patīk vai iepriecina.
Kad tavs bērns ir uzsācis kopā spēlēties, izturas labvēlīgi – neslavē viņu par to. Tu taču neslavē savu bērnu par to, ka viņš sarunājas ar kādu citu tipisku bērnu? Tāpat arī nevajag viņu īpaši rāt, ja viņš nonāk konfliktā ar bērnu, kuram ir īpašas vajadzības. Izturies pret šīm situācijām tāpat kā tad, ja tās notiktu ar tipiskiem bērniem.
Ko noteikti neteikt
Es nenoliegšu, ka ir grūti atrast pareizos vārdus un nesajukt starp terminiem. Latvijā jo īpaši nav skaidrs, kas ir pieņemams un kas nav. No savas pieredzes un lasītā citur, iesaku neteikt:
Normāls – vārds, kas dažādos tematos ir jau atzīts par nederīgu. Ir ļoti grūti un pat neiespējami definēt, kāds tad ir normāls bērns, kādam teikt, ka viņš ir normāls un otrs nav – ir ļoti aizskaroši. Lūk, nevajag!
Atpalicis (retarded) – ārzemēs šis vārds ir absolūta sarkanā līnija, kas tāda kļuvusi, jo šis vārds ir izmantots nievājoši kā lamu vārds (domāts kā sinonīms vārdam stulbs, dumjš). Es arī atceros sāpīgo dūrienu sirdī, kad kāds mūsu draugs, neko sliktu negribēdams, teica: "…nu tas puika arī ir atpalicis, nu tā kā tavs". Esmu dzirdējusi un kādreiz arī pati teikusi "retardēts", šo vārdu izmantojot, kā sinonīmu vārdiem bremzēts, lēns utt. Arī šo vajag izravēt no savas dobes, lai nenonāktu situācijā, kur gribēsies, lai zeme aprij tevi un tavu kaunu. Lūk, nevajag!
Daunis. Nekad neizmanto šo vārdu kā lamu vārdu. Neizmanto šo vārdu, raksturojot cilvēku. Vienmēr atdali cilvēku (personu) no viņa diagnozes. Cilvēks ar Dauna sindromu. Bērns ar autiskā spektra traucējumiem, nevis autisma puika. Diagnoze nekad nedrīkst būt lamuvārds. Lūk tā!
Slimība. Izvairies teikt, ka "viņam ir slimas kājas vai sāp kājas un tāpēc viņš nestaigā". Nepieņem par pašsaprotamu, ka viņš cieš sāpes. Nesaki "slims bērns", jo slimība tiek asociēta arī ar kaut ko, kas ir lipīgs, droši paskaidro bērnam, ka otra atšķirības nav nekas, kas var pielipt vai no kā jābaidās.
Dārzenis. Šo vārdu daži izmanto sarunvalodā, lai apzīmētu kādu, kurš pilnībā zaudējis kustību spēju vai arī ir ar smagiem smadzeņu darbības traucējumiem. Arī šim vārdam ir nievājoša nozīme un, kamēr tu neko sliktu nedomādams saki: "Kā var nelikt bērnu autobeņķī, kas tie vecāki grib, lai viņš par dārzeni paliek?" to dzird kāds, kuram tuvs cilvēks ir uz gultas, bez runas spējām, bez spējas pašam sevi apkalpot. Viņš šo cilvēku bezgalīgi mīl un viņu aizskar tas, kā tu par invaliditāti izsakies.
Galvenā vadlīnija – nekad neizmanto diagnozi kā lamu vārdu, salīdzinājumu vai īpašības vārdu. Nejūties "retardēts" vai "šizofrēnisks", jo, velns parāvis, tev nav ne jausmas kā ir justies tā!
Ko var teikt
Es izvēlos teikt "tipisks bērns", kad runāju par savu jaunāko puiku un par vecāko saku, ka viņam ir kustību traucējumi vai nosaucu diagnozi – bērnu cerebrālā trieka. Saku, ka viņam ir uztveres traucējumi. Bērnam teiktu, ka viņš pasauli redz, dzird un sajūt citādāk, tādēļ troksnis, kas tev šķiet pavisam parasts, viņam var sagādāt šoku un izbiedēt.
Var lietot tādus vārdus kā "īpašās vajadzības", "invaliditāte", "kustību traucējumi", "runas (attīstības) traucējumi". Ņem vērā, ka, jo jaunāks ir bērns, jo vienkāršākus vārdus jāizvēlas.
"Viņš nevar pastaigāt, jo viņa kājas strādā citādāk nekā tavējās, bet viņš tiek uz priekšu lienot."
Savukārt ar vecākiem bērniem droši var interesēties un uzzināt vairāk. Ja tava sešgadnieka grupai pievienojies ir bērns, kuram ir cerebrālā trieka, ir vērts kopā ar bērnu sameklēt-"saguglēt" atbildes uz jums abiem neskaidrajiem jautājumiem. Kauns ir nevis nezināt, bet negribēt zināt.
Bērns iepazīst pasauli rotaļājoties, tomēr starp rotaļlietām reti vai nekad parādās kāds ar īpašām vajadzībām. Dažas firmas to mēģina labot, jo tipiskais bērns tā dabiski iekļauj savās spēlēs netipisko, bet bērnam ar īpašām vajadzībām ir iespēja ieraudzīt sev līdzīgo starp visām lellēm un supervaroņiem.
Toy like me – visdažādākās rotaļlietas un iemīļoti bērnu varoņi ar vienu atšķirību – katrai no mantām ir īpašas vajadzības. Dzirdes aparāts, ratiņkrēsls, neredzīgo baltais spieķis, suns pavadonis – bērns pierod, ka šīs lietas atvieglo dzīvi cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un, spēlējoties ar šādiem varoņiem, sāk pierast pie tā, ka citādāk pastāv un citādāk ir viss kārtībā.
2016. gadā pasaulē lielākā rotaļlietu kompānija "Lego" nāca klājā ar jaunu figūru "Lego city" komplektā – cilvēks ratiņkrēslā. Tas gan ne bez spiediena izdarīšanas uz viņiem no miljoniem cilvēku pasaulē, kuri izmanto ratiņkrēslu. Solis uz priekšu ir veikts un varbūt tu nākamajā dzimšanas dienā zināsi, ko dāvināt savam lego fanam.
Man nav zināms, vai latviski būtu iztulkota vai uzrakstīta grāmata bērniem par īpašām vajadzībām, bet tas būtu ļoti vērtīgi. Kamēr es vēl par to sapņoju (un varbūt saņemšos to veikt pati), tikmēr varu ieteikt šādu sarakstu ar grāmatām bērniem angliski. Noteikti var atrast iespēju tās internetā iegādāties un bērniem lasīt angliski un tulkot pašam. Bērns caur grāmatu varoņiem piedzīvo un izjūt tik daudz, tas viņam noteikti palīdzēs veidot pozitīvu priekšstatu. (Anetes ieteikto grāmatu sarakstu atradīsi šeit – red.)
Seriāls, ko iesaku paskatīties visai ģimenei kopā. Amerikāņu situāciju komēdija – "Speachless". Stāsts ir par ģimeni ar trīs bērniem. Maija ir viņu mamma, kura bez bremzēm cīnās par labāku dzīvi viņiem visiem, tāpat kā viņu tētis Džimijs, kurš maz satraucas par to, ko domā citi. Meita Dilana aizraujas ar sportu, bet dēls Rejs, kurš ir vidējais bērns, mēģina būt racionālais gals, kad situācija atkal ir ārpus kontroles. Vecākajam dēlam JJ ir cerebrālā trieka, lieliska humora izjūta un jāuzsāk mācības vidusskolā. Tā kā viņš nerunā, tad viņam pie brillēm ir stilīgs lāzeris, kurš uz viņa komunikācijas tāfeles veido vārdus. Lai ietu vidusskolā viņam vajag asistentu, kas tiek arī atrasts tur, kur netika cerēts.
Esam noskatījušies pirmās divas sezonas un, lai arī brīžiem kaitina ASV situāciju komēdiju stils, šis seriāls ir īsts apvērsums, jo lieliski izgaismo tik daudz problēmu, situāciju un prieka, ko nes dzīve ar īpašām vajadzībām. Daudzi stereotipi ir tiešām smieklīgi attēloti un pats galvenais – ļoti trāpīgi un viegli tiek vērtas durvis uz šo pasauli. ASV uzņemts ar lielu sajūsmu, jo beidzot tiek pārstāvēta televīzijā milzīga cilvēku grupa, kura līdz šim ignorēta, pie tam interesanti skatīties ir arī tiem, kuru dzīve nav saistīta ar īpašām vajadzībām. Es pati vairākās epizodēs ļoti labi varēju saprast šī īpašā bērna mammu, kura jau gadiem ir skaidrojusi vienu un to pašu, cīnījusies par elementāru pieņemšanu, tā uzaudzējot biezu ādu un asu mēli.
Daži piemēri no reālās dzīves
Tā nu mani ieteikumi ir iztecējuši un cerams radīs dzirdīgas ausis.
Tomēr liekas sarežģīti? Tad vēlreiz atgādināšanu – bērniem nav problēmu ar citādo un tā pieņemšanu. Viņiem ir interese, jautājumi, izbrīns pirmo reizi sastopot, bet viņi dabiski un ātri veido kontaktu. Ja nezini ko teikt, tad ļauj savam bērnam rādīt piemēru tev pašam, jo viņa attieksmi neierobežo nekādi stereotipi un aizspriedumi. Daži piemēri.
"Montas klasē pagājušajā gadā sociālajās zinībās pēkšņi uzpeldēja jautājums – kas ir invalīds? Bērni atbildēja – tas ir cilvēks, kas sēž invalīdu ratos jeb ratiņkrēslā. Uz Montu neviens šo terminu neattiecināja, jo viņa pārvietojas ar kruķīšiem, bērniem tieši tā asociācija ir ar ratiem (es, pārrunājot šo tēmu, jautāju Montai, vai bērni nosauca, ka tu esi invalīds). Bet neviens no bērniem neizteica nevienu sliktu piezīmi par šo tēmu, viņi visi ir tīri un labestīgi. (B.)"
"Manai meitai riteņi ratiņkrēslam ir ar "Frozen" varoņiem. Visi bērni tam pievērš uzmanību, viņiem ļoti patīk. Tas viegli palīdz uzsākt sarunu ar citiem bērniem un vecākiem. Meitas labākās draudzenes viņu pat apskauž, jo viņa ir peldējusi kopā ar delfīniem. Bērni tik dabiski veido draudzību.(A.)"
"Mūsu dēlam ir īpašas vajadzības un viņa māsa lepojas, ka pazīst atšķirīgus bērnus un māk ar viņiem spēlēties. Esmu ievērojusi, ka bērnus izbrīna, ka mans bērns pauž emocijas ļoti skaļi, bet tiklīdz paskaidroju, ka tā viņš komunicē, tālāk problēmu nav.(V.)"
Mans bērns nerunā un viņam ir grūti ātri izveidot acu kontaktu. Bērni vienmēr pie viņa pietupstas un to atrod, atdarina viņa kustības un priecājas līdzi, kad viņš par kaut ko smejas. Ļoti viegli uztver viņa atšķirības.
"Nākotnes pasauli" pirmo reizi ieraudzīju "Pauzē" (pasākums ģimenēm, kurās aug īpašie bērni). Tur lielā zālē skraidīja, brauca, kliedza, spiedza, spēlējās juku jukām īpašie bērni un viņu brāļi un māsas (tipiskie bērni). Neviens nevienu nešķiroja un strīdu situācijas bija pavisam tipiskas – kā sadalīt mantu, kā dusmās nekraut otram un kā kopā spēlēties. Neviens pieaugušais necēla gaisā uzacis, ja kāds skaļi pauda savas emocijas, neviens žēli neskatījās uz nabaga bērniņiem un visi vienkārši labi pavadīja laiku. (Anete)"
Lai veicas sarunās ar saviem bērniem
Lai izdodas sevī salauzt stereotipus, tā palīdzot augt paaudzei, kura pret atšķirīgo būs daudz tolerantāka un izprotošāka. Nemetiet plinti krūmos, ja sākumā iet grūtāk un īstie vārdi kavējas un pa vidu iemaisās kāds nepareizais vārds. Man arī prasīja laiku izravēt šo to no savas leksikas un arī es vēl tikai mācos, kā savas nezināšanas dēļ neaizskart cilvēku.
Lai ar katru septembri arvien vairāk īpašo bērnu uzsāk mācības parastās skolās, ko vēl aizvien vecākiem ar zobiem un nagiem ir jāizplēš! Lai sabiedrība un pilsēta kļūst iekļaujošāka un maniem draugiem no citām valstīm nav izbrīnīti jāprasa: "Kur jūs esat likuši visus cilvēkus ar īpašām vajadzībām?" Lai izglītības vadošie amati pārstāj likt šķēršļus un meklēt atrunas iekļaujošās izglītības realizēšanai, tā liedzot pilnveidot sevi cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un tipiskiem bērniem radot sagrozītu realitāti, kurā citādais nepastāv.
Hermanis septembrī sāks iet parastā dārziņā un es ļoti ceru, ka šis noderēs viņa grupas biedru vecākiem, kā arī visiem citiem, kuri vēlas, lai viņu bērns redz cilvēku pirms viņa īpašām vajadzībām. Un kā vienmēr – darbs jāsāk ar sevi. Nākotne ir te."
