LeNeSona pārvērtības: bērniem baidīšanās un biedēšana pieder pie attīstības
Foto: DELFI Aculiecinieks

Lielākiem bērniem baidīšanās un biedēšana pieder pie attīstības un diez vai briesmīgi tēli teātra izrādē var psiholoģiski traumēt veselu bērnu. Ziņas televīzijā mēdz būt traumējošākas, nekā izrāde ar briesmoni, tā uzskata ģimenes psiholoģijas centra "Līna" psiholoģe Līga Bernāte, kurai lūdzām speciālista skaidrojumu "Delfi" aculiecinieces izteiktajam sašutumam par to, kā šā gada sezonā mainījies Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) bērnu programmas galvenais tēls LeNeSons, uz skatuves parādoties miroņa izskatā.

Psiholoģe Līga Bernāte norāda, ka bērniem uztvere ir citādāka nekā pieaugušajiem, dažādus negatīvos tēlus viņi uztver arhetipiskāk. Pasakās un lugās bieži vien ir attēlota labā un ļaunā cīņa. Bērns caur šīm metaforām mācās, kā cīnīties, kā uzvarēt, pārvarēt grūtības. Caur pasakām bērns arī mācās pasaules kārtību un iepazīst situācijas un emocijas, kas citādi viņa ikdienā nav piedzīvojamas. Caur tēliem bērns var uzzināt par nāvi, viltību, drosmi un zaudējumiem.

Briesmīgi tēli bērniem vienmēr ir bijuši pieejami – pasakās ir sastopami gan velni, gan raganas, pūķi un citi mošķi. Un, piemēram, pūķi un raganas ne vienmēr ir bijuši tikai sliktie tēli. Reizēm tie ir arī smieklīgi, muļķīgi vai ļoti gudri. Ir svarīgi skatīties kontekstu, kādā sliktais tēls parādās. Ja mironītis vienkārši runā, viņa izskats var būt biedējošs, taču bērns redz arī tēla darbību. Jebkurā izrādē svarīgs ir līdzpārdzīvojums, un tas var būt gan priecīgs vai smieklīgs, gan skumjš un pat biedējošs, atzīmē Bernāte.

"Lielākiem bērniem baidīšanās un biedēšana pieder pie attīstības. Bieži bērni paši izvēlas lasīt vai skatīties šausmīgas lietas. Tas palīdz izreaģēt dusmas un citas negatīvās emocijas," uzsver psiholoģe.

Pirmsskolas vecuma bērniem interesē mantiņas, kas attēlo briesmoņus un, viņi aktīvi "izspēlē" savas emocijas un sociālās situācijas, taču viņiem ir grūti uztvert tēlus, kas ir pārāk pretrunīgi. Marija Ābeltiņa

Arī klīniskā psiholoģe un kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite Marija Ābeltiņa apliecina, ka no vispārējās psiholoģijas viedokļa kopumā ir svarīgi, ka bērni iepazīst gan "labos", gan "sliktos" varoņus, ka viņi var caur mantām paust ļoti dažādu emociju spektru. Taču viss ir atkarīgs no bērna vecuma un mantiņas saturiskās nozīmes. Piemēram, bērni līdz trīs gadu vecumam vēl neatšķir izdomātos un reālos tēlus un tikai sāk mācīties vadīt savas emocijas, viņos nevajadzētu kaut kā papildus stimulēt bailes. Pirmsskolas vecuma bērniem interesē mantiņas, kas attēlo briesmoņus un, viņi aktīvi izspēlē savas emocijas un sociālās situācijas, taču viņiem ir grūti uztvert tēlus, kas ir pārāk pretrunīgi (izskatās kā briesmonis, bet ir labais varonis un otrādāk) utt.

Gūt psiholoģisku traumu kultūras pasākumā? Reāli vai pārspīlēti?

Kā norāda psiholoģe Bernāte, teātris nav vienīgā vieta, kur sastapties ar kaut ko biedējošu. Bērni baidās arī, piemēram, no mušām un skudrām, un mēs nevaram bērnus pilnībā pasargāt no biedējošām situācijām. No briesmīga tēla izrādē bērns var sabīties, tāpat kā ieraugot trolejbusā jocīgu tanti, taču tādēļ mēs nepārtraucam braukt ar sabiedrisko transportu. Vecāku uzdevums šādos gadījumos ir noregulēt bērna emocijas. Mamma var paņemt bērnu klēpī, izskaidrot notiekošo un nomierināt bērnu.

"Diez vai briesmīgi tēli teātra izrādē var traumēt psiholoģiski veselu bērnu. Ziņas televīzijā mēdz būt traumējošākas nekā izrāde ar briesmoni. Atšķirībā no multenēm grāmatās un teātra izrādēs darbība un informācija parasti ir mazāk intensīva, tādēļ arī bērna psihei vieglāk uztverama un pārstrādājama," uzskata speciāliste.

Jāskatās izrādes intensitāte, mazu bērnu var sabiedēt arī tumsa izrādē. Ir vērts pārdomāt, vai bērns uz publiskiem pasākumiem netiek vests par agru. Līga Bernāte

Vienlaikus Bernāte atzīst: "Protams, vecāki vislabāk pazīst savu bērnu. Ja bērns iepriekš ir cietis no kādas psiholoģiskas traumas vai vardarbības vai arī emocionāli ir ļoti jūtīgs, briesmīgi tēli var radīt citas negatīvas sekas. Taču tādā gadījumā tā būtu vecāku atbildība – izvērtēt, kuri pasākumi ir piemēroti viņu bērnam. Arī, ja bērns ir mazs, nevajadzētu viņu vest uz izrādēm, kas paredzētas lielākiem bērniem vai pieaugušajiem. Jāskatās izrādes intensitāte, mazu bērnu var sabiedēt arī tumsa izrādē. Ir vērts pārdomāt, vai bērns uz publiskiem pasākumi netiek vests par agru.

Ja vecāki iet uz izrādi, parasti viņi iepazīstas ar izrādes aprakstu. Taču diez vai visām izrādēm būtu jānorāda, ka izrādē parādās briesmīgi tēli, piemēram, ka izrādē par Sniegbaltīti piedalās ragana vai "Trīs sivēntiņos" – vilks. Ja ir vardarbīgas ainas izrādēs lielākiem bērniem, to būtu vērts norādīt."

Vecāku uzdevums šādos gadījumos ir noregulēt bērna emocijas. Mamma var paņemt bērnu klēpī, izskaidrot notiekošo un nomierināt bērnu. psiholoģe Līga Bernāte

Bet, pievēršoties šā gada sezonas LeNeSona pārvērtībām, Bernāte norāda: "Tie bērni, kuriem ir pieci, seši, septiņi gadi, un patīk, piemēram, "Monster High" lelles, diez vai no tāda nobīsies. Taču, ja bērns iepriekš ne ar ko tādu nav saskāries, viņš var nobīties. Izrāde ir domāta pirmsskolas vecuma bērniem, taču ir liela atšķirība starp divgadnieku un sešgadnieku – visus pirmsskolas vecuma bērnus nevar likt vienā grozā. Šajā gadījumā rīkotājiem būtu jāizprot arī pasākuma auditorija un jāņem vērā, ka tēla maiņa ir diezgan krasa".

Mūsdienu skumjā tendence – vēlme par katru cenu būt oriģināliem

Nedaudz skarbāks viedoklis par šo jautājumu ir ģimenes attīstības un kultūras centra "Alise" vadītājai, sociālajai pedagoģei Vinetai Preisai, kura uzskata, ka "mūsdienās kā skumja tendence ir kļuvusi vēlme par katru cenu būt oriģināliem. Šos, būtībā provinciālos, centienus var novērot daudzās jomās, bet mākslā tas izpaužas jo īpaši spilgti."

Preisa atzīmē, ka darbs ar bērnu auditoriju patiesībā ir ļoti sarežģīts un prasa ne vien zināšanas un pieredzi, bet arī īpašu spēju precīzi uztvert bērnu domas, izjūtas un spējas konkrēto informāciju saprast un pārdzīvot. Aplams ir priekšstats, ka ar bērniem prot runāt jebkurš, ka bērniem patīk vienkārša muļķošanās un viss, kas atšķiras no reālās dzīves.

"Bērni savā būtībā ir ļoti nopietni un patiesi. Tieši šīs bērnu īpašības daudziem pieaugušajiem rada sarežģījumus saskarsmē ar bērniem. Bērni visā nopietnībā vēlas izzināt pasauli un, viņi ar savām patiesājām emocijām reaģē uz visu, ar ko saskaras šajā izziņas procesā. Ja bērns uzdod jautājumu par kādu lietu un no pieaugušā saņem muļķīgu atbildi vai muļķīgu izturēšanos, viņš attiecīgi reaģē. Tāpēc pieaugušajiem ir nopietns uzdevums veidot adekvātu bērnu izpratni par pasauli, tajā pat laikā šo izziņu pielāgojot bērna spējai attiecīgo informāciju saprast," norāda sociālā pedagoģe.

Oriģinalitāte kā pašmērķis bieži par primāro izvirza ārējo formu, nedomājot par saturu. Diemžēl savos mazvērtības kompleksos balstītās bailes kļūt banāliem vai piedāvāt ko jau tradicionāli ierastu reizēm noved pie visai bēdīgiem rezultātiem. Vineta Preisa

Bērni pasauli iepazīst ne vien caur reālo dzīvi, bet arī caur dažādiem tēliem, kas mūsdienās ir dažādu autoru radīti. Senatnē bērniem stāstīja pasakas, bērni piedalījās dažādu ieražu svinēšanā u.c. Mūsdienās vizuālo tēlu daudzveidība, ar ko iespējams saskarties bērniem, ir ļoti plaša, sākot no dažādu multfilmu varoņiem un beidzot ar ilustrācijām grāmatās vai tēliem teātrī u.c. Arī uz ielas bērnu var piepeši uzrunāt kāds tēls, kurš reklāmas nolūkā ieģērbies atraktīvā kostīmā. Pat rotaļlietu klāstā var redzēt visdažādākās ražotāju izpratnes par bērnu gaumi, uztveri un vajadzībām. Taču, lai arī ir skaidrs, ka brīvā tirgus apstākļos nav iespējams pasargāt bērnu no tā, lai viņš kaut kur nesastaptos ar kādu tēlu, kas viņā izraisītu negatīvas vai pat traumatiskas reakcijas, vecākiem ir jānodrošina iespējas realizēt savu pienākumu pasargāt bērnu no viņam nelabvēlīgas informācijas, norāda Preisa.

Ir bezatbildīgi vai pat noziedzīgi rotaļāties ar šiem, būtībā ļoti nopietnajiem jautājumiem, radot tēlus, mākslas vai literāros darbus, arī mācību materiālus, kas ne tikai nespēj dāvāt neko labu bērnu attīstībai, bet vēl arī to traumē vai degradē. Vineta Preisa

Jautājums par to, kura informācija bērnam ir labvēlīga un kura var radīt negatīvas izjūtas, tomēr nav vispārināms. Nav iespējams pateikt, ka konkrēts tēls konkrētā vecumā visiem izraisīs vienādas izjūtas. Taču arī tēlu izvēlē ir iespējami dažādi risinājumi, kas ir ar lielāku vai mazāku risku iespējamību.

"Oriģinalitāte kā pašmērķis bieži par primāro izvirza ārējo formu, nedomājot par saturu. Diemžēl savos mazvērtības kompleksos balstītās bailes kļūt banāliem vai piedāvāt ko jau tradicionāli ierastu reizēm noved pie visai bēdīgiem rezultātiem. Kā vienu no piemēriem pirms dažiem gadiem var minēt atjaunoto Latvijas Nacionālās operas izrādi "Burvju flauta", uz ko tika aicinātas ģimenes ar bērniem, norādot, ka šī ir lieliska izrāde, kas rosinās bērniem iepazīt mūzikas pasauli. Liels bija ģimeņu pārsteigums, kad uz skatuves parādījās personāži ar sadomazohistiskiem atribūtiem un izrādei bija visai divdomīgi erotizēti akcenti, kas nekādi nebija saistāmi ar bērnu auditoriju. Arī uz teātra izrādēm, kas nav domātas īpaši bērniem, ģimenes sen jau izvairās doties kopā, jo nav pārliecinātas par tur iespējamajiem pārsteigumiem, ko nāktos skaidrot bērniem," no pieredzes zina stāstīt Preisa.

"Arī bērnu grāmatu klāsts nebeidz pārsteigt ar dažādiem "daiļdarbiem", kuru saturs bieži raisa izbrīnu par to autoru un izdevēju izpratni par bērniem. Šobrīd aizvien populārāks kļūst uzskats, ka bērnos jāattīsta kritiskā domāšana. Tomēr rodas jautājums – kā ar kritisko domāšanu ir mums pašiem? Vai tā nav ērta atruna, lai nevajadzētu uzņemties atbildību pateikt, ka konkrētās lietas bērniem ir nederīgas vai kaitīgas? It kā jau šķietami varētu teikt, ka viens vai otrs tēls vai sižets ir vien gaumes un uztveres jautājums. Tomēr tieši caur to arī veidojas nākamās paaudzes vērtību un uzskatu sistēma. Katrs tēls, katrs dzirdētais vārds un izdzīvotā pieredze bērnos veido viņu personības kopumu. Tāpēc bezatbildīgi vai pat noziedzīgi ir rotaļāties ar šiem, būtībā ļoti nopietnajiem, jautājumiem, radot tēlus, mākslas vai literāros darbus, arī mācību materiālus, kas ne tikai nespēj dāvāt neko labu bērnu attīstībai, bet vēl arī to traumē vai degradē," spriež sociālā pedagoģe.

"Tiešām vēlētos, lai mūsu mākslinieki un citi radošās inteliģences pārstāvji savos centienos radīt ko nebijušu un aizraujošu bērniem, par primāro izvirzītu nevis savu pašu vēlmi, kā izcelties un parotaļāties ar sevi pašu interesējošiem tēliem, bet galvenokārt padomātu par bērniem, par viņu ģimenēm, par tām emocijām un pieredzi, ko gūs viņi saskarsmē ar šo mākslas vai citu darbu," radošo profesiju cilvēkus mudina domāt Preisa.

Tags

Lasāmgabali
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form