Līga ar ģimeni 1,5h pirms Ernesta dzimšanas

2005. gada 14. septembris. Iepriekšējā vakarā ap 22:00 bija parādījies gļotu korķis un ļoti sāpēja mugura. Bez liekas domāšanas devos gulēt, kamēr vēl var. Varējām tik minēt, ko mūsu puika būs izdomājis. Laura pēc šādām pirmajām pazīmēm divu dienu laikā bija klāt.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Pa nakti vairākas reizes gāju uz tualeti. Viss bija mierīgi. Sāpes nebija, tāpēc mierīgu sirdi gulēju tālāk.

Arī no rīta 7:00 nekas vēl nebija sācies. Darījām savus ieplānotos darbus un gaidījām. 9:30 gļotu korķis turpina izdalīties un parādās pirmās velkošās sāpes. Zvanu Dinai, izstāstu, kas un kā. Tātad pirmie priekšvēstneši ir. Tālāk jāgaida, turpinājums sekos vai nē. Ar Lauru nekas neapstājās, tāpēc īpaši neceru, ka šoreiz būs savādāk. Zvanu arī Diānai, lai arī viņa ir gatava, ja nu kas.

Jau no 9:00 Laura ir pie auklītes, tāpēc par viņu man sirds mierīga. 15:00 man paredzēta vingrošana ūdenī Veselības namā 5. Ja viss būs mierīgi, tad došos vēl turp.

Ap 11:00 dodos vēl uz lielveikalu un aptieku nopirkt trūkstošās lietas dzemdībām un pēcdzemdību periodam. Neko jau daudz nopirkt nevaru, jo tas viss ir arī jāstiepj mājās. Veikalā jūtu, ka korķis turpina izdalīties, tikai šķidruma ir daudz. Pamazām arī kārtoju māju un gatavojos dzemdībām.

Vēlreiz zvanu Dinai 12:30, jo sāpes ir nedaudz vairāk, bet ne stipras un šķidrums, kas joprojām šķiet korķis, arī vairāk. Dina mani aicina pie sevis uz “Stārķa ligzdu” un uz baseinu iesaka neiet.

Lēnā garā sataisos un dodos uz autobusu. Autobusā velkošās sāpes nedaudz pastiprinās un kļūst biežākas (apm. ik pēc 5 min), bet man joprojām tas neizskatās pēc kontrakcijām. Tomēr arī tad neaizmirstu, ka jāelpo. Elpoju ar vēderu, tad jūtos vislabāk.

Ap 14:00 esmu pie Dinas. Viņa konstatē 4 cm atvērumu un to, ka ūdeņi patiešām vēl nav nogājuši. Šķidrums joprojām ir korķis. Sirds toņi arī labi. Tātad viss kārtībā. Varu doties mājās un turpināt gaidīt. Vēl Dinai stāstu, ka pagaidām viss rit pēc zināma scenārija, jo tieši tā bija ar Lauru. Tikai toreiz domāju, ka šķidrums ir ūdeņi. Toreiz bija grūti nogulēt otro nakti. Dina man iesaka pirms gulētiešanas izdzert aveņu lapu tēju, var arī pusglāzi vīna, ielīst vannā un gultā vīram sildīt man muguru un tad gulēt cik var, jo spēki jātaupa. Nolemjam, ka viņai zvanīšu tad, kad jutīšu, ka man viņu vajag. Viņa būs gatava.

Tā es lēnā garā, elpodama no “Stārķa ligzdas“ Lāčplēša ielā aizstaigāju vēl līdz Origo. Nopērku skaistu puķu pušķīti un drēbes cimdiņus bēbim.

15:30 zvanu vīram, lai taisās mājās un palīdz man visu sagatavot. Dodu ziņu arī Diānai un lai gatavojās nakti pavadīt pie manis.

Atkāpe: Pavisam neapzināti visu dienu esmu staigājusi izlaistiem matiem (tas izrādās palīdz dzemdībām norisināties viegli un bez sarežģījumiem). Parasti man patīk tos savākt. Šoreiz tā jūtos ļoti labi. Visu dienu mūsu mājās logi bija tādā pusvirus stāvoklī, kurus līdz vakaram neviens ciet tā arī nebija aiztaisījis. Tā es daļēji ievēroju vēl vienu senču tradīciju: dzemdībām sākoties, vērt vaļā visas lādes, durvis, logus, lai dzemdību ceļi vieglāk veras vaļā. Pēcāk priecājos, ka man tas viss bija noticis pats par sevi, it kā pati māja kalpoja manām vajadzībām.

No centra uz mājām braucu tramvajā, joprojām neaizmirstot elpot. Esmu pacilātā garastāvoklī, jo zinu, ka pavisam drīz satikšu savu steidzīgo Ernestiņu, kurš pēc horoskopa vairs nebūs svari, bet jaunava. Mans punčbēbis man ik pa laikam dod ziņu, uzmundrinot mani ar savām kustībām. Šoreiz kustības jūtu nevis uz ārpusi, kā līdz šim, bet kaut kur dziļi iekšā. Dina saka, ka es jūtu pareizi.

No pieciem līdz septiņiem abi ar vīru pošam māju, Mani tempi gan tādi lēni un sapņaini. Jau tad atrodos citā realitātē. Laimes sajūta kopā ar velkošajām sāpēm ir kaut kas īpašs. Sāpes nav lielākas kā mēnešreižu sāpes, tāpēc paciešamas. Joprojām atceros, ka jāelpo. Sāpei uznākot, paguļu spilvenos, bet pārsvarā joprojām atrodos vertikālā pozīcijā.

Līga ar ģimeni 1,5h pirms Ernesta dzimšanas

Ap plkst. 19 abi ar vīru dodamies pēc Lauras, jo nekas neliecina, ka līdz 22, kad Laura iet gulēt, piedzims brālis. Domājam, ka tad, kad tas notiks, Laura jau sen saldi čučēs. Man pat liekas, ka es pati vēl esmu spējīga nolikt viņu gulēt, jo sāpes nav lielas, bet regulāras.

Dodoties pēc Lauras, līdzi paķeru mazo ragu bumbu (lielo kaut kā negribas nest). Un labi kā tā. Jūtos ļoti labi, ka sāpei (joprojām nevēlos tās saukt par kontrakcijām. Varbūt tāpēc, ka manā izpratnē tās ir kaut kas ļoti sāpīgs un šausmīgs kā filmās) uznākot varu apsēsties jebkurā vietā.

Atpakaļceļā jūtos piekususi, izsalkusi un nosalusi. Vīrs mani vēl grib piespiest noiet vēl kādu gabaliņu, laikam pārāk labi izskatījos. Es viņā neklausos. Tanī brīdī jutu, ka gribu būt mājās siltumā (šķiet, tad mēs tos logus beidzot aizvērām), gribu ēst, jo visu dienu neko prātīgu nebiju ēdusi (biju it kā lidinājusies citā pasaulē, kur pārtiek no mīlestības). Labi, ka ledusskapis pilns. Jutu, ka beidzot gribu, lai man blakus būtu arī Dina, ne tikai vīrs. Mājās pārnākot, vīrs ar Lauru jau sāk rosīties pa virtuvi, bet es tālāk par koridoru netieku. Zvanu Dinai un saku, lai cik agrs būtu, es gribu viņu redzēt. Vīrs vēl tik nosaka, kur es tik agri cilvēku traucējot. Izrādās, ka no malas es nebūt neizskatījos pēc dzemdētājas. Es neņemu viņu pierē. Dina būšot apmēram pēc pusstundas. Nedaudz paelpoju un zvanu Diānai, prasu, cik tālu viņa ir, jo zinu, ka viņa jau ir ceļā. Viņa būšot pēc 10 min.

Tālāk mans uzdevums ir paēst un sasildīties. Jūtos ļoti nosalusi. Tagad rakstot domāju, kāpēc es nedzēru karstu tēju, bet tanī mirklī man galvā bija tikai viena doma – karsta vanna un nekas cits.

Ēdu, pat neatceros ko, šķiet, šokolādi un rupjmaizi ar medu. Laura man ir blakus un palīdz man elpot. Lai arī cik dīvaina es nelikos, atpūtas brīžos viņa spriņģoja man apkārt, palīdzēja man ēst. Vēl atceros, ka viņa mani vairākas reizes samīļoja un turpināja spriņģot tālāk. Ēdot es sēdēju uz bumbas. Kad ieradās Diāna, Laura aiz priekiem mani gandrīz apgāza.

Ēšana man ilgi prātā nebija, vēlējos sasildīties un pēc iespējas ātrāk. Diāna saka, lai tik es elpojot, viņa sākšot filmēt tad, kad Dina atbrauks. Es savukārt spēju domāt tik par vannu, jo tā šķita vienīgā vieta, kur man varētu būt silti, labi un nejust sāpes, kas nu jau sāka palikt sāpīgākas. Vīriņš salaida ūdeni un es, daudz nedomājot, kāpu tik tajā iekšā. Mazulis joprojām ar mani kontaktējās un varēja just, ka viņš jutās labi.

Cik tā bija brīnišķīga sajūta, sajust sev apkārt siltu ūdeni! Par spīti sāpēm, manī valdīja miers, harmonija un labsajūta. Joprojām elpoju un priecājos par puķēm, kas pavērās manam skatam. Karstajā ūdenī tiešām sāpēja mazāk. Atbrīvojos. Jutu kā dupsis atslābst un dzemdību ceļi palēnām sāk vērties kā zieds pa lapiņai vaļā. Ar katru sāpi izjutu šo vēršanos un man patika to just. Ļoti ātri arī parādījās vēlme spiest. Bet es nesteidzos, ļāvos spiešanai pamazām. Vēl jutu, ka manas rokas un kājas ir notirpušas. Šķiet, ka visa enerģija cirkulēja citā ķermeņa daļā par labu Ernestiņam. Sajūta jocīga, bet tad atcerējos, ka tas pilnīgi normāli spiešanas periodā. Vēlāk Dina to apstiprināja.

Viss noritēja tik neticami ātri (no otras puses, man tomēr likās, ka laiks iet tādā palēninātā režīmā - citā dimensijā), ka drīz vien sapratu, ka nu ir laiks spiest, ilgāk es vairs nespēju viņu noturēt. Īpaši jau neturēju, bet vienu brīdi sajutu, ka āda nestiepjas tik labi (tā kā berzējas, tā kā sausums), tad, šķiet, ar divām vai trīs sāpēm, to sajuzdama nespiedu tik daudz un strauji.

Kaut arī man sāpēja, savā vanniņā nevienu mirkli nejutu bailes, nedrošību, šaubas vai domas, ka daru ko nepareizi. Atšķirībā no pirmajām dzemdībām, Ernests man nedeva daudz laiku pārdomām un man nebija daudz laika sevi pažēlot. Viņš kopā ar mani darbojās tā, lai mēs abi justos labi, stipri, skaisti, atbrīvoti un pārliecināti. Tas bija brīnišķīgi.

Ernestiņš man ļāva piedzīvot skaistas, dabīgas un laikam jau arī nesāpīgas dzemdības. Mēs to izdarījām paši, pie tam brīnišķīgi. Pēc tam jutu, ka esmu piedzīvojusi ko skaistu un garīgu, nevis smagu fizisku darbu. Nogurumu nejutu. Arī plīsumi bija tik mazi, ka otrā dienā varēju sēdēt kaut visu dienu.

Manā galvā nebija neviena stulba doma, kas varētu mūs traucēt labvēlīgā iznākumā. Šķiet, ka mums palīdzēja itin viss, kas bija mums apkārt - mājas sienas, puķes, ūdens, vīrs ar Lauru, Diāna, vējainais vakars, izlaistie mati un Dina. Jā, arī Dina, jo ne vienmēr cilvēkam ir jābūt blakus, lai viņš spētu palīdzēt. Viņa bija manā sirdī.

P. S. Priecājos, ka vecākajai meitiņai visu laiku blakus bija mans vīrs un Diāna, kura šad un tad ienāca arī pie manis. Laura visu laiku tika novērota. Viņai tika skaidrots, kas notiek. Protams, ka viņa juta, ka šodien viss ir savādāk, bet ne slikti. Kamēr biju vannā, viņa pat bija pakakājusi, ko parasti nedara, ja ir satraukusies. Tāpēc arī kādu brīdi pa māju skraidīja plika un, protams, negribēja ģērbties. Vienu īsu mirkli Laura tomēr raudāja, jo tētis bija aizskrējis pretim Dinai, kas tumsā bija apmaldījusies. Pēc tam ar Lauru viss atkal bija labi. Laura bija pieradusi aizmigt pie mums lielajā gultā, kur pēc mirkļa arī aizmiga un ciešā miedziņā un savā gultiņā nogulēja visu nakti.

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form