Lūdz palīdzību 19 gadus vecajam Andrim, cerot uzlabot jaunieša dzīves kvalitāti

Olga apprecējās 20 gadu vecumā. "Mēs pat laulājāmies baznīcā, bet pēc kāzām kopdzīve bija īsa. Sākās konflikti. Kaut kādā reizē pārcēlos uz dzīvi pie mammas, gaidīju, ka viņš atbrauks pēc manis. Tieši šajā periodā uzzināju, ka esmu stāvoklī. Kad ārsts to apstiprināja, zvanīju vīram, norunājām tikties kafejnīcā, kur pavēstīju jaunumus. Viņš man atbildēja: "Taisi abortu!" Toreiz neko neteicu, klusēdama aizgāju, visu grūtniecības laiku dzīvoju pie mammas, bez mitas gaidot, ka viņš pārdomās un atbrauks," stāsta Olga.

Jaunā sieviete gaidīja līdz pēdējam brīdim. Cerība mira, kad kļuva skaidrs – pat dēla piedzimšana situāciju nemainīs. "Grūtniecības laikā ļoti pārdzīvoju, visu laiku raudāju, mocīju sevi ar domām par to, ka nevienam nebūšu vajadzīga, ka šis ir pasaules gals, dzīve beigusies... Tagad, jau nobriedušā vecumā, ja es tiktu pamesta, es vairs neieciklētos uz sevi, vairāk domātu par mazuli, bet toreiz man bija tikai 20..."

Olga pieļauj, ka, iespējams, lielie pārdzīvojumi ietekmējuši dēla attīstību. Lai gan grūtniecības laikā visas analīzes un izmeklējumi bija labi. Nebija nekāda iemesla raizēties. "Viss krasi mainījās, kad ierados uz kārtējo vizīti astotajā grūtniecības mēnesī. Ārsts pateica, ka ir maz augļūdeņu, kā rezultātā bērnam ir grūti elpot un nepieciešams akūts ķeizargrieziens."

Stundu pēc nākšanas pasaulē Andris pēkšņi sāka smakt. Viņu ievietoja barokamerā, tomēr jaundzimušais vienalga ļoti vāji elpoja, tādēļ drīzumā tika pārvests uz Bērnu slimnīcu, kur viņu baroja caur zondi, bet mamma ieradās vien septītajā dienā pēc dzemdībām, kad tika izrakstīta no dzemdību nodaļas. Pirmo savas dzīves mēnesi mazais Andris pavadīja slimnīcā – apvēlās, kļuva stiprāks un kopā ar māmiņu devās mājās. "Es vairāk negaidīju. Iesniedzu dokumentus uz šķiršanos. Tikāmies tiesā, kur viņš apliecināja, ka gatavs šķirties. Tā bija mūsu pirmā tikšanās pēc tās sarunas kafejnīcā. Paskatījos uz viņu un sapratu, ka nu jau tiešām vairs neko negribu atgriezt."

Godīgi sakot, neesot bijis vairs laika pa to domāt, atzīstas Olga. Dzīvē bija sākusies jauna nodaļa, kurā visa uzmanība veltīta dēlam.

Kad Andrītim bija pieci mēneši, Olga pamanīja, ka viņam ir neizteikti krampji. Mazulis bija ļoti nemierīgs un raudulīgs, viņu nekādi nevarēja nomierināt, tādēļ jaunā māmiņa vērsās pie ārsta. Abi nonāca slimnīcā, kur tika izmeklēti, mediķi deva dažādas zāles, lai nomierinātu nervu sistēmu. Pēc kāda laika māte ar bērnu atgriezās mājās. "Deviņos mēnešos atkal braucām uz slimnīcu. Viss notika pēc tās pašas shēmas. Nekādas diagnozes neviens nenoteica. Regulāri apmeklējām neiropatologu, bet tikai ap trīs gadu vecumu speciālists pateica, ka bērnam ir autisms. Godīgi sakot, tolaik nemaz nezināju, kas tas ir, tādēļ nopriecājos, ka beidzot ir zināms iemesls, tātad ar to arī būs jāstrādā. Tikai vēlāk sapratu, ka nav nekāda iemesla priekam, ka tas nav ārstējami."

Olgu visvairāk satrauca dēla paaugstinātā nervozitāte, tādēļ viņa vērsās pie psihiatra, kurš jau 19 gadus novēro puisi un cenšas piemeklēt dažādus medicīnas preparātus, kas varētu palīdzēt. Tiesa, tiem nav nekāda īpašā efekta, tādēļ meklējumi nerimstas.

Līdz četru gadu vecumam Andris apmeklēja parastu bērnudārzu, bet pēc tam pārgāja uz specializēto, kurā darbojās līdz septiņiem gadiem. Arī skola bija specializētā. To jaunietis absolvēja šogad – pēdējos mēnešus bija jāmācās mājās, kas nebija vienkārši. "Tiesa, neko īpašu viņš tā arī nav iemācījies. Nelasa, neraksta, runā maz, var salikt kopā divus vārdus," teic Olga.

Viņa ir mēģinājusi veidot kontaktu, izmantojot speciālās, autistiem domātās kartītes, tomēr Andris neesot gribējis ar tām darboties.

Vairākas reizes dažādos vecumposmos Andrim mēģināta reitterapija, bet ik reizi nācies to pārtraukt, lai sāktu no jauna, jo parādījušās bailes kāpt zirgam mugurā. Tagad puisis baidās pat palūkoties uz zirgu.

Arī delfīni mēģināti – delfīns leca no ūdens (zēns no tā baidās, tādēļ pats ūdenī nekāpa), viņu varēja noglāstīt.

"Visu laiku meklēju dažādus speciālistus, dažādas iespējas palīdzēt. Neiropatoloģe ieteica smadzeņu elektrisko stimulāciju, esam bijuši pagaidām tikai uz pirmo nodarbību."

"Ļoti gribu atrādīt dēlu ārstiem Sanktpēterburgā, varbūt viņi ieteiks, kā vēl stimulēt smadzeņu darbību un kā mazināt viņa nervozitāti. Joprojām ceru, ka kaut kas pēkšņi mainīsies."

Olga atzīstas: jo vecāks kļūst dēls, jo skaidrāk viņa apzinās, ka realitātē viņš nekad nebūs parasts cilvēks, nebūs patstāvīgs, bet visu savu dzīvi būs līdzās, jo viņam nepieciešams mammas atbalsts. "Protams, es par to domāju, bet gribu izdarīt visu iespējamo, lai kaut kā uzlabotu Andra dzīves kvalitāti. Brauciens uz Sanktpēterburgu ir viens no soļiem šajā virzienā. Un ja nu pēkšņi izdodas? Noteikti jāmēģina! Neesmu izmisusi, jo man joprojām ir cerība."

Izmeklējumi un ārstēšana Cilvēka smadzeņu institūtā Sanktpēterburgā maksā 6000 eiro. Ar līdzekļu vākšanu palīdz labdarības fonds "Ticība. Cerība. Mīlestība." Brauciens paredzēts 2020. gada rudenī.

Andra ģimene lūdz atbalstu:

Andris nekad nav ticies ar savu tēvu. Olga pieļauj, ka bijušais vīrs zina par dēla diagnozi, tomēr šo 19 gadu laikā ne reizi nav mēģinājis tikties vai aprunāties. "Viņš maksā alimentus, bet pēdējo reizi redzējāmies tiesā, kad šķīrāmies."

Nu jau četrus gadus Andrim ir jaunāks brālis. Viņa piedzimšana Olgai devusi otro elpu, parādījusi, ka dzīve neapstājas.

Sieviete tik ļoti gribējusi vēl vienu bērnu, ka ne no kā nav baidījusies. Un mazulis piedzimis vesels. "Gadās, ka gribu paraudāt, tomēr cenšos nekrist panikā vai sevis žēlošanā. Tas neko nedod. Jāprot savākties un dzīvot tālāk!"