Mazām meitenītēm allaž paticis spēlēt lomu spēles jeb "mammās un meitās". Taču bērnībā mums nav pat nojausma, ka arī pieaugušie ir spiesti rotaļāties tieši tāpat. Tikai pēc daudz sarežģītākiem noteikumiem. Un sākas šī spēle tad, kad tava mamma kļūst par vecmāmiņu.
Speciālisti portālā "Parents" piedāvā iepazīties ar tipiskākajām reālās dzīves pieredzēm, kā rodas paaudžu konflikti, vienlaikus iesakot vēlamos rīcības scenārijus, lai no tiem izvairītos.
Ieklausīties mammas pieredzē. Un izdarīt savu izvēli
Šis, iespējams, ir visvieglāk īstenojamais noteikums. Tāpēc, ka tas izpildās pats no sevis. Mammai nav nepieciešams sarīkot speciālas nodarbības, lai meitai pastāstītu par to, ko nozīmē pieaugušas sievietes dzīve un kādas ir tās īpatnības. Jau sākot no visagrīnākā vecuma, meita to apgūst, tiesa, lielākoties neapzināti, pateicoties mammas uzvedībai, viņas attieksmei pret vīriešiem, pret ģimeni un bērniem. Zināšanas uzkrājas un pieaugušās meitas dzīvē nospēlē milzu lomu. Šīs apgūtās prasmes, tāpat kā piesaiste, atbalsts un mammas īpašā emocionālā iesaiste palīdz apzināties piederību savam dzimumam, bet vēlāk – pieņemt savas sievišķās un mātišķās funkcijas. Proti, tā ir grūtniecība un pirmās nedēļas pēc mazuļa piedzimšanas.
Pat tās sievietes, kurām nav bijušas īpaši siltas attiecības ar savu mammu, grūtniecības laikā vēlas gūt vairāk fizisku apskāvienu, lielāku mātes iesaisti šajā laikā.
Tuvas sievietes, un visupirms mammas (tagad jau vecmammas), klātbūtne ir ļoti nepieciešama pirmajā laikā pēc dzemdībām. Svarīga ne tik daudz, lai palīdzētu aprūpēt mazuli, kā morāls atbalsts, mazulīša apbrīnošana un pozitīvs vērtējums visam notikušajam. Tā arī ir vecāku statusa nodošana no mātes meitai.
- Ar prieku uzņem pie sevis vecmāmiņas, kā arī, ja ir iespējams, citas sievietes no ģimenes loka, pat mazuļa pirmajās dzīves dienās. Tas ir ļoti svarīgs pasākums visiem – tev kā jaunajai mammai un iepriekšējām paaudzēm, un arī mazulītim. Bērniņš taču jau ir spējīgs daudz ko sajust – siltumu, kas nāk no tuvinieku rokām, maigumu viņu balsīs, vēršoties pie jaundzimušā. Bet tas savukārt sniedz drošības sajūtu un tā paliks sajūtu līmenī uz visu mūžu. Te gan svarīgi atzīmēt, ka šīs rekomendācijas neattiecas uz Covid-19 izraisīto pandēmijas laiku, kad ciemošanās nav atļauta!
- Vērsties pēc padoma mazuļa aprūpē pie savas mammas, vecmammas vai uzticēties profesionāļiem literatūrā, protams, ir tava personīgā lieta. Bet bieži izrādās, ka mūsdienu metodēm ir vien nedaudz citāds skatījums uz to, kas pastāv praksē jau gadsimtiem ilgi. Tāpēc nevajadzētu kategoriski noraidīt šos padomus, tie, visbiežāk, ir pārbaudīti savā pieredzē.
- Varbūt patiešām ir labi, ja tavai mammai ir iespēja pabūt ar tevi un mazuli pirmajā laikā pēc viņa nākšanas pasaulē. Jo nebūs labāka palīga šajā situācijā, kā mamma. Taču labāk būs, ja mamma pie jums nebūs diennaktīm un lai šis periods kopumā neieilgtu. Citādi otrajā plānā var tikt atstumts mazuļa tēvs, kuram praktiski vairs neatliek neviena darbiņa bērna aprūpē.
Pieredze:
"Tā sanācis, ka mēs ar mammu nebijām īpaši tuvas – ne tiešā, ne pārnestā nozīmē. Kad biju maza, viņa visu laiku strādāja, bieži brauca komandējumos. Es paliku ar tēti un vecmāmiņu. Pēc tam es aizbraucu mācīties uz citu pilsētu, pēcāk tur arī apprecējos. Mēs kontaktējāmies pa tālruni, reti viena pie otras braucām ciemos – un viss. Kad biju septītajā grūtniecības mēnesī, mamma atbrauca – ne speciāli, bet viņai manā pilsētā bija komandējums. Un vakarā kaut tā sarunā, vaicājot, kā man iet, teica: "Zini, kad es gaidīju tevi, man vienmēr bija labs noskaņojums". Viņa to tā pateica, ka man dvēselē viss sagriezās. Tik aizkustinoši, maigi – patiesi, kā par mīļoto bērnu. Mēs ar viņu runājām visu vakaru. Es gribēju uzzināt visu par to, kā es piedzimu, kāda biju, kā viņa mani baroja. Bet mamma atcerējās visu līdz sīkumiem – pat to, kādos autiņos mani ietina dzemdību namā. Pēc šīs sarunas es jutos ļoti labi – pat pašsajūta uzlabojās un vairs tik ļoti nebaidījos no dzemdībām. Biju pārliecināta, ka viss noritēs lieliski – kā mammai ar mani."
Attiecībās noteikt robežas. Ģimene – tā nav tava mamma
Šis noteikums jau ir nedaudz sarežģītāks. Un lai gan visi saprot, ka pieauguša cilvēka svarīga īpašība ir neatkarība no vecākiem, tomēr realitātē to ne vienmēr izdodas īstenot. Iemesls nav tikai tas, ka pieaugusī meita, kura nav pieradusi būt patstāvīga, sagaida rūpes par sevi. Bieži pati mamma mēdz būt izlēmīgi pret to – lai gan, protams, to atklāti nepaziņo.
Mammai ir pamatoti iemesli šādai uzvedībai:
- pirmkārt, mammas vairāk, nekā tēvi, pieslēdzas bērnu audzināšanas procesam, viņām ir tieksme saglabāt attiecības ar dēlu vai meitu kā ar bērnu;
- otrkārt, sievietes smagāk pārdzīvo krīzi, kas saistīta ar bērna aiziešanu no ģimenes ligzdas. Viņām biežāk iestājas tā dēvētais tukšās ligzdas sindroms.
Protams, ne visas mammas uzvedas vienādi. Par riska faktoru var uzskatīt nesakārtotu personīgo dzīvi, personīgo interešu trūkumu, neprasmi ieviest izmaiņas savā dzīvē.
- Viennozīmīgi noteikt patstāvības līmeni nav iespējams, tāpat kā nav iespējams pēkšņi kļūt par neatkarīgu cilvēku. Taču ir jāņem vērā, ka tagad ģimene ir sieviete, vīrietis un jūsu abu bērni. Bet mamma (tāpat kā tētis un citi radinieki) – tuvinieki, mīļi cilvēki, taču viņi nav tava personīgā jaundibinātā ģimene, bet ģimenes locekļi plašākā kontekstā.
- Runājot par saviem plāniem vai lēmumiem, biežāk lieto vietniekvārdu "mēs" un liec saprast, ka sava vīra lēmumiem tu piešķir lielu nozīmi.
- Nav vērts ar mammu apspriest absolūti visas jūsu lietas, jautājumos mammai iekļaut absolūti visu, ieskaitot intīmas lietas. Mēs nevaram būt vienādi tuvi būt ar diviem cilvēkiem vienlaikus, un kamēr mamma tev ir vistuvākais cilvēks, vīrs par tādu var nekļūt.
Pieredze:
"Mana sievasmāte ir ļoti labs cilvēks. Es vienmēr priecājos tikties ar viņu, taču nekādi negaidīju, ka tas mums sarežģīs dzīvi. Viņa pie mums nāk katru dienu – gatavo ēst, kaut ko piekārto vai vienkārši tāpat... Sieva, protams, visu viņai stāsta, viņas kopīgi apspriež plānus. Man nepatīk, ka kāds trešais zina par mūsu dzīvi, bet dažreiz es vispār jūtos lieks. Piemēram, sieva man paziņoja, ka viņas mamma piedalīsies dzemdībās. Viņas tā izlēma, jo "sievietei taču ir vieglāk, viņa zina, kas vajadzīgs". Neesmu pret, bet man šķiet, ka šo jautājumu sākotnēji mēs varējām pārrunāt divatā."
Apgūt jaunas lomas. Un šajā lietā palīdzēt mammai
Tu kļūsti par sievu un māti, bet tava mamma – par vecmāmiņu un sievasmāti. Pilnīgi dabisks process – dzīvē katrs no mums spēlē duci lomu. Bet, ja ar sievas, mammas un vecmammas lomu viss ir skaidrs, tad būt sievasmātes lomā var būt nedaudz sarežģītāk. Anekdotes, parunas un vienkārši briesmīgi stāstiņi pārliecina: ne visi šo lomu pilda ar prieku. Sievietes tiek uzskatītas par daudz emocionālākām un viņām ir grūtāk, nekā vīriešiem, samierināties ar to, kas šķiet nepareizs. "Viņiem tā patīk – tad tā lai arī dzīvo" – šādu frāzi var dzirdēt no sievastēva, vīratēva, pat vīramātes, bet tikai ne no sievasmātes. Viņai (atšķirībā no vīramātes) vēl ir solidaritātes un empātijas pret meitu jūtas. Bet vēl sievietes ir daudz greizsirdīgākas. Mamma priecājas par to, ka meita ir laimīga būt kopā ar vīru, bet sanāk, ka viņa ir laimīga absolūti bez viņas, mammītes iesaistīšanās. Kā tad tā? Vajag taču visu atgriezt savās sliedēs!
Vecmāmiņas lomu pildīt ir vienkāršāk un patīkamāk. Bet arī tad var rasties grūtības, galvenokārt tādēļ, ka var nesakrist viedokļi audzināšanas jautājumos starp māti un meitu. Bet tie (uzskati) nemaz arī nevar sakrist – jo cilvēkiem attieksme pret mazbērniem ir pilnīgi citāda, nekā pret paša bērniem. Vecmāmiņa var stundām ilgi šūpot rokās mazbērnu, lai gan jaunībā bija pārliecināta, ka bērnu pieradināt auklēt rokās nedrīkst. Vecmāmiņa ir gatava spēlēt teātri, esot dažādās lomās, lai tikai mazulis apēstu zupu, lai gan viņas pašas bērni ir audzināti daudz vienkāršāk. Bet vēl omīte sniegs padomus...
- Esi piekāpīga, bet līdz zināmai robežai un ja tev kaut kas nepatīk – vienkārši daliet rūpes par bērnu pēc konkrētiem laikiem. "Vecmāmiņas" laikā tu dari tikai savas lietas, neiejaucoties bērna aprūpē un audzināšanā. Tā būs labāk visiem – tostarp arī mazulim, jo kašķi starp mammu un vecmammu bērnu nogurdina un tā viņš pārņem arī negatīvās emocijas.
- Nebaidies, ka bērns, paciemojoties pie vecvecākiem, pavisam tiks izlutināts un aizmirsīs, ko nozīmē disciplīna. Viņš patiesi to var piemirst uz laiku, bet šajā apstāklī pat ir saredzami vairāki plusi nekā mīnusi. Tieši tā viņš iemācīsies uzvesties arī ar citiem cilvēkiem un dažādās situācijās, precīzi atpazīstot uzvedības noteikumus vienā vai citā sabiedrībā.
- Labākais līdzeklis, kā mammai palīdzēt iejusties sievasmātes lomā, – mīlestība. Jūsu mīlestība vienam pret otru, kas līdz minimumam samazina visas negatīvās ietekmes no ārpuses, palīdz ar humoru izturēties pret daudzām situācijām un mudina pasargāt vienam otru no visiem – pat no savas mātes.
Pieredze:
"Manai sievasmātei ir iecienīts ieradums – panākt, ka mēs sastrīdamies, bet pēc tam – samierināt mūs. Turklāt viņa to dara tik virtuozi – nav ko pārmest. Piemēram, es sievai dāvinu ziedus. Sievasmāte apbrīno ziedus un mani, bet pēc tam, it kā starp citu, uzvedina sarunu uz to, ka slikta rīcība izraisa vainas sajūtu un piespiež mūs izdarīt kaut ko labu. Lai ko es sacītu šajā situācijā – viss ir pret mani un šiem ziediem. Protams, mēs sākam strīdēties, skaidroties, kas un kāpēc, aizvainojamies, bet sievasmāte sāk "uzlabot situāciju". Bet bez viņas tāpat viss būtu kārtībā!".
Šķirties no bērnu dienu aizvainojumiem uz mammu. Tavs bērns nav vainīgs
Tātad, patstāvība, neatkarība, prasme pašam pieņemt savus lēmumus – tie ir ļoti svarīgi nosacījumi veiksmīgas ģimenes izveidošanai. Bet tas nepavisam nenozīmē, ka tev reiz un uz visiem laikiem "jāatdalās" no vecākiem. Ir pierādīts, ka par laimīgiem sevi sauc tie cilvēki, kuri saglabā emocionālu siltumu ar saviem radiniekiem. Sievietes, kuras ir apmierinātas ar attiecībām ar savu mammu, labāk sevi novērtē, arī esot mātes lomā. Viņas veiksmīgāk risina problēmas, kas saistītas ar bērnu audzināšanu, un vairāk velta viņiem savu uzmanību. Savukārt, ja attiecībās ar māti pastāv sasprindzinājums, neizteikti aizvainojumi, agresija, tad tas arī negatīvā veidā atsaucas uz attiecībās ar pašas bērniem. Psihologiem ir zināms, ka vairums to cilvēku, kuri risina problēmas ar bērniem, pašiem pastāv neatrisinātu problēmu ar saviem vecākiem.
Marija sūdzējās, ka viņas piecus gadus vecā meita ņem svešas mantas. Audzinātājai bērnudārzā paņēmusi matadatu, ko nolika sev zem spilvena, no sveša skapīša paņēmusi kleitu un paslēpusi to sava mēteļa piedurknēs. Tas pats – esot ciemos un pat mājās. No mammas stāstītā, kā arī pēc sarunas ar pašu meitenīti, bija skaidri redzams, ka bērnam gluži vienkārši trūkst uzmanības, un viņa cenšas to saņemt jebkurā ceļā – pat ar šādu "kriminālu" uzvedību. Kad sarunā par šo lietu iesaistījās māte, tad viņa pat visam piekrita, pēkšņi apklusa, bet pēc minūtes sāka raudāt. Pieaugusi, nopietna sieviete, strādā vadošā amatā, burtiski izplūda asarās un raudāja kā bērns... "Bet par mani kāds ir padomājis? Man mana māte veltīja uzmanību? Viņa mani pat uz rokām neņēma, bet manus zīmējumus, veltītus 8. martam, izmeta – lai kā atkritumi pa māju nemētājas..."
Bet kā gan padarīt attiecības par labām, ja tās pēc būtības ir sliktas? Vai ir iespējams valdīt pār jūtām? Jā un nē! Nē – tāpēc, ka emocijas praktiski nav iespējams kontrolēt. Jā – tāpēc, ka mēs vienmēr varam mainīt savu uzvedību. Un tas savukārt novedīs pie izmaiņām cita cilvēka uzvedībā, kas, protams, var ietekmēt jūsu attiecības, un attiecīgi, arī emocijas. Lūk, kā – viss pasaulē notiek mijiedarbībā! Un, lai gan tas ir pietiekami sarežģīti, ir vērts pamēģināt.
- Tagad, kad esi kļuvusi pieaugusi, tu vari labāk saprast savas mammas uzvedības motīvus. Un tieši tādēļ ir īstais laiks šķirties no bērnu dienu aizvainojumiem (kas dažreiz seko līdzi visa mūža garumā). Atceries kādu gadījumu, kas tevi satrauc līdz pat šim laikam, un izskaidro to, raugoties no mammas pozīcijas. Padomā, kādas viņai tajā brīdī bija jūtas, kāpēc viņa rīkojās tieši tā. Īsāk sakot, pamēģini "iekāpt viņas kurpēs".
- Visam ir divas puses. Padomā, ko noderīgu tu esi guvusi, jūtoties aizvainota? Mamma paņēma jaunāko brāli sev līdzi ilgstošā komandējumā, bet tevi uz pusgadu atstāja pie vecmāmiņas? Tātad, – iespējams, tieši tādēļ tu tagad esi tik patstāvīga un proti pieņemt lēmumus?!
- Protams, vislabāk ir parunāt par to, kas uztrauc. Bet vēlams, lai sarunas par šādu tēmu būtu spontānas. Provocē tēmu – un paklausies, ko saka mamma. Protams, var arī atklāti pateikt, kas tevi aizvainoja un neliek mieru jau daudzus gadus. Bieži vien tieši šādas sarunas palīdz pielikt punktu savstarpējam saspīlējumam attiecībās.
- Neiejauc bērnu jūsu abu attiecību iespējamās problēmās. "Kā tad, vecmamma prot palīdzēt – pateicoties viņas padomam, vienreiz par mani smējās visa skola", "Klausi mammu, mazmeitiņ, lūk, tava mamma savā laikā neklausīja – un kāds viņai tagad darbs?" – ir visai viegli ķerties klāt šādām manipulācijām, nekā atklāti parunāt, taču attiecības tamdēļ diezin vai uzlabosies.
- Var veikt arī izglītojošu darbiņu – pastāstīt par to, kāpēc vecāki un bērni bieži viens otru nesaprot. To visu, protams, tāpat jau zina, bet, kad runa ir par personīgām attiecībām, mēs kļūstam pārāk emocionāli, un tāpēc arī šāds skats no malas būtu ļoti lietderīgs.
Pieredze:
"Man vienmēr bijusi problēma komunikācijā ar meitām: kamēr bija mazas, it kā viss bija lieliski, bet skolnieces lieku reizi noglāstīt roka necēlās: it kā jau liela, manas drēbes jau valkā. Kāds tur lieks maigums! Bet pēc tam es pēkšņi sapratu: mana mamma vienmēr pret mani izturējās stingri, bez ucināšanās, un es tagad vienkārši nezinu, ka var citādi. Un sāku sevi pārmācīt. Tikai tāpēc, ka es neesmu saņēmusi savu daļu siltuma, tas nenozīmē, ka maniem bērniem tas būtu jāliedz. Mainīt stereotipus nav viegli. Bet, droši vien, tam ir jēga: neatkārtot savu vecāku kļūdas."
