Mamma – zombijs: atklāti par sevis aizmiršanu, audzinot mazuli
Foto: Shutterstock

"Manam jaunākajam bērnam ir astoņi mēneši, un tas ir tieši tik ilgs laiks, cik es neesmu gulējusi," šādi savu bloga "Mansmellenes" ierakstu par mātes ikdienu iesāk divu bērnu māmiņa Hanna Upe. Viņa vēlējās padalīties ar portāla "Cālis" lasītājiem, par to, kā pārņemtībā ar bērnu audzināšanu aizmirsusi par savu izskatu un labsajūtu.

"Manam jaunākajam bērnam ir astoņi mēneši, un tas ir tieši tik ilgs laiks, cik es neesmu gulējusi Nē, nē, nepārprotiet! Nav jau tā, ka nepavisam neesmu gulējusi. Esmu gulējusi. Katru nakti pat vairākas reizes pa 30 minūtēm. Tā kā nav jau tik traki. Tas parasti ir tas, ko es vēlos pateikt, kad kāda uz ielas satikta paziņa man apvaicājas, kā man tagad klājas, kad dzīvojos pa mājām. Bet es tikai māju ar galvu un saku – nu, foršii! Augam, ēdam, kakājam, ar savu smaidu maskējot patieso zombijnoskaņojumu.

Treniņbikses un speķaina cope – "must have"

Mans zombijnoskaņojums nesākās vienā dienā, bet esmu droša, ka tas ir cieši saistīts ar neizgulēšanos, jo bez miega nav normāla cilvēka, bez miega ir zombijs. Nav jaunajai mammai miega – nav vīram vakariņu. Nav miega – nav spēka ieskatīties spogulī un pamanīt, ka mugurā esošo kreklu jau sen kā rotā dārzeņu biezeņi vairākos slāņos. Bez miega no ērtajām treniņbiksēm negribas kāpt laukā, tāpēc es reizēm tajās guļu gan naktī, gan nenovelku tās dienā. Bez miega jaunajai mammai nav sasukātu matu, vien speķaina cope jau kuro nedēļu pēc kārtas. Bez miega jaunā mamma nesmaida, vien izteiksmīgi šņāc.

.. un tad vēl 9. klases eksāmeni!

Sākumā mazais brīnumiņš gulēja ļoti labi. Paēd, un šņāc tālāk. Negulēju es, jo man bija apbrīnā jālūkojas mazajā kunkulītī. Es mazo apbrīnoju tik ļoti, ka neredzēju neko citu sev apkārt. Es tikai nojautu, ka man ir vēl divi lielāki bērni, un laikam tak arī vīrs kaut kur turpat rotēja pa paralēlo orbītu. Lai nu kā – man apkārt bija ģimene, bet es redzēju tikai mazo.

Kad pagāja mazuļa apbrīnas periods, es nolēmu, ka man taču jāsāk reiz gulēt. Taču tad es atskārtu, ka mans vīrs neciešami krāc. Nu neko – aizfīrēju uz atsevišķu istabu. Tā es cerēju izgulēties, bet bērnam sākās vēdergraizes, kā rezultātā es negulēju.

Kad mazais puncis bija jau apradis ar jauno enerģijas uzņemšanas veidu, bērniņam sāka nākt zobi. Ak, tie zobi! Tie nāk mēnešiem. Kad beidzot bērnam četru mēnešu vecumā iznāca pirmais zobiņš, es labsajūtā noelsos: "Es tagad gulēšuuu!!!"

Tomēr tuvāko pāris mēnešu laikā iznāca vēl trīs. Labi. Četri zobi pusgada vecumā – pieklājīga komplektācija. Nu gan es uzčubināju spilvenu sevišķi mīkstu un jau laidos snaudā. Man liekas, ka to vienu nakti pēc ceturtā zobiņa iznākšanas es gulēju kārtīgi.

Bet ar to mana miega eiforija beidzās. Mazais nākamajā dienā sāka rāpot. Ak, mana laime , mazais jau apaļos sešos mēnešos rāpo! Sūtu radiem un draugiem lepnus video. Naktī varu uzņemt tikpat lepnus video – mazais pa miegam atkārto jauniegūtās prasmes – rāpošanu, sēdēšanu, stāvēšanu. Es vēl divus mēnešus neguļu, jo mēģinu mazo apguldīt.

No katras bērna jaunās "fīčas" uz nākamo es cerēju, ka nu tik es gulēšu, bet velti. Es kļuvu neciešamāka, īgnāka, pelēkāka. Es knapi apjautu, kāds gadalaiks ir laukā. Kāds izskatās mans vīrs? Vai viņam šobrīd ir bārda? Man nav ne jausmas. Domās skaitu gadus, cik vēl ilgi man būs jādzīvo bērniem nevis sev. Pēc 9. klases eksāmeniem es taču varēšu atslābt, vai ne?

Vai sapratne ir druskas būtu par daudz prasīts?

Jā, tā esmu es – dusmīga, "zombie style " māmuķe ar pārgrieztu seju, staigāju un kaucu mājiniekiem ausīs – es neeeesmu gulējusi mēnešiem, tāpēc būšu īgna, un paši tieciet ar visu galā. Es te tikai pasēdēšu un neviena nesaprasta cietīšu savās trenūzenēs un speķainajā copē.

Protams, ka neviens mani nesaprot. Omēm bērni gulēja pēc režīma, un dakteris arī nosaka – bērnam šādā vecumā naktī ir jāguļ. Vienīgi jaunā māmiņa no interneta foruma mani saprot. Jo kas gan tevi labāk sapratīs, kā tāda pati, treniņbiskēs tērpta, saņurcīta un negulējusi māmiņa? Ne jau tās frišās biroja dāmas, kas jau deviņos no rīta drasē pa Rīgas ielām, savos svaigi lakotajos nagos turot piparmētru lati ar sojas pienu. Lai arī tu pati pirms gada bija tāda pati kā viņas, tās dāmas.
Zaļi krokši, kas nemaz nav krokši

Reiz, vienā no savām "zombie style " dienām, kā ierasts, es dodos pakaļ bērniem uz skolu. Piebraucu, izņemu bēbi no autobeņķa un dodos skolā – mazais ir pamodies, un stāvošā mašīnā viņam nepatīk uzkavēties. Skolas gaitenis ir patīkami silts, es labpatikā apsēdos un gaidu. Ārā ir ass vējš. Laikam jāmeklē ziemas jaka.

"Čau, mam, ejam, mam!" – bērni ir klāt. Automātiski jautāju, kā skolā gājis, ko audzinātāja teikusi, ko klases biedri stāstījuši. Dzirdu atbildes, bet tās lido man garām, nesasniedzot smadzenes. Negulējušas smadzenes taču neko nespēj uztvert. Bērni rimti čalo.

"Mammu, kāpēc?" manas smadzenes spēji sasniedz skaļāks jautājums. Jā, kāpēc? Ko kāpēc?

"Ko, meitiņ?" jautāju, jo nedzirdēju, par ko bērns ir tik sašutis.

"Kāpēc tu atbrauci pakaļ uz skolu zaļajos krokšos?"

"Ko?"

"Tu spogulī neskatījies?" tālāko audzinošo tekstu manas smadzenes atkal laiž garām un neuztver. Izejot pa skolas durvīm, to atspulgā vien pamanu sagurušu acu skatu ar izspūrušu matu ērkuli galvvidū. Tiešām es tā izskatos?! Pie tam – šie zaļie krokši nemaz nav īstie "Crocs", bet "Supernetto" iegādāts lēts krāms. Vai ir vēl zemāk kur krist modes pasaulē?

Šodien

Jā, bērni neguļ! Jā, ar viņiem mēdz būt ķēpīgi! Jā, zobu nākšana var būt kosmoss, bet tas nav attaisnojums visam. Protams, mums katrai zīdaiņa māmiņai ir vajadzīgas trenūzeņu dienas, varbūt kādreiz nedēļa, bet pēc nedēļas ir jālien no tām laukā. Un tu zināsi, kas tieši tev vajadzīgs, lai sajustos labāk. Nolakoti nagi, garšīga kafija vai stundas snauda kopā ar mazo, vai zvans mammai ar lūgumu – palīdzi! Ja mazais ir vesels – viss ir tavās rokās.

Un ir vērts nopirkt sev jaunas drēbes. Tagad! Nevis tad, kad notievēsi. Es nopirku sev pavisam vienkāršu baltu krekliņu ar uzrakstu "Today", lai atgādinātu, kura ir vissvarīgākā diena.
Ja ir pavisam traki – nebaidies iegūglēt – pēcdzemdību depresija. Problēmas atzīšana ir pirmais solis atlabšanā."

Source

Cālis.lv

Tags

Bērni Mamma Mazulis Miegs
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form