Foto: Shutterstock
Melisa Viletsa ir trīs bērnu māmiņa. Viņa, gluži kā daudzi citi, Jaunajam gadam tuvojoties, ir nolēmusi nākamajā gadā kaut ko apņemties. Viņas sarakstā ietilpst viss, sākot ar bērnu gultu klāšanu un beidzot ar biežākām sarunām ar vīru.

Iepazīsties ar Melisas apņemšanām, kas publicētas portālā "Parents". Iespējams, tās tevi rosinās padomāt arī par savām Jaunā gada iecerēm.

"Nesen izlasīju citātu, kurā bija teikts, ka pateikt "nē" ir daudz svarīgāk nekā "jā". Tā galvenā doma bija, ka piekrišana darīt dažādas lietas laika gaitā tevi novērš no patiesā mērķa. Šis mainīja manus uzskatus. Pēc kāda laika es pamanīju, ka šajā citātā ir daļa taisnības un nemitīgā piekrišana izdarīt visu, ko tev kāds lūdz, nevis palīdz man iet uz priekšu, bet gan velk mani atpakaļ. Ja tu uz saviem pleciem esi uzņēmies pārāk daudz darbu, laika gaitā tu neko nespēsi izdarīt kā nākas. Paturot to prātā, es Jaunajā gadā apņemšos daudz vairāk teikt "nē. Un es sākšu ar šīm lietām:"

Brokastu izlaišana

Mani bērni vienmēr no rīta tiek pabaroti, bet steigā un rūpēs par viņiem es bieži aizmirstu pati par sevi. Ja nu vienīgi kārtīga kafijas krūze tiek uzskatīta par brokastīm. Beidzot ir laiks kā vienu no prioritātēm uzstādīt arī manas pamata vajadzības. Tā vietā, lai uztrauktos, vai bērni ir uzvilkuši vienādas zeķes, es varētu ietaupīt laiku un pagatavot brokastis arī sev.

Nemitīgi apskatīt e-pastu

Nākamajā gadā es centīšos novilkt striktāku robežu starp darbu un personīgo dzīvi. Nav nekāda iemesla nemitīgi būt pieejamai un apskatīt darba e-pastu. Bieži pieķērusi sevi to darot, piemēram, bērnu peldēšanas nodarbību laikā. Tas ir ieradums, kas izraisa man satraukumu un novērš uzmanību no konkrētā brīža.

Justies vainīgai par kavēšanu

Man ir trīs bērni, es strādāju pilnas slodzes darbu un daru visu, kas manos spēkos, lai paspētu to visu savienot. Man jābeidz sevi šaustīt par to, ka kārtējo reizi kavēju. Vēl jo vairāk, tās parasti ir tikai dažas minūtes.

Foto: Shutterstock

Meitas gultas klāšana

Viņai šogad palika astoņi gadi. Tās pāris minūtes, kuras es pavadu, klājot viņas gultu, es varētu izdarīt lietas, kuras viņa neprot, piemēram, uztaisīt sev un vīram rīta kafiju. Tāpat tas palīdzēs arī iemācīt viņai pastāvību un pieradināt pie kārtības, kura jāuztur pašai.

Atteikt sarunu ar vīru, aizbildinoties ar laika trūkumu

Dienas laikā mans vīrs nereti mēdz piezvanīt, lai pajautātu kā man iet un vai viss ir kārtībā. Šajos brīžos es visbiežāk atrūcu, ka esmu aizņemta un man nav laika ar viņu runāt. Taču esmu sapratusi, ka man ir jāiemācās atvēlēt laiks arī nelielai sarunai ar viņu dienas laikā, tādā veidā ierindojot mūsu savstarpējās attiecības prioritāšu saraksta augšgalā. Man nevajadzētu nemitīgi mūsu attiecību veidošanu un uzlabošanu novirzīt uz šī saraksta beigām.

Pieteikties palīdzēt organizēt pasākumus bērnu skolā

Šo man ir grūti "sagremot", bet brīvprātīgais darbs bērnu skolā ir lieta, no kuras man noteikti ir jāatsakās. Es vienmēr to nožēloju, jo beigās tas man aizņem vairāk laika nekā sākumā biju paredzējusi. Ja man nepietiek laika, lai uztaisītu bērniem normālas vakariņas, tad šis ir tas, kas man ir jāziedo, lai atbrīvotu laiku kam svarīgākam.

Ēst vakariņas pēc deviņiem vakarā

Tas ir vēl viens no maniem un vīra nelāgajiem ieradumiem, kas izveidojies pateicoties mūsu saspringtajiem dienas grafikiem. Pēc tam, kad esam pabarojuši bērnus, palīdzējuši viņiem izpildīt mājas darbus un nolikuši viņus gulēt, ir laiks, kad varam pagatavot vakariņas arī paši sev. Taču deviņi vakarā ir daudz par vēlu, lai sāktu gatavot, it īpaši tāpēc, ka es parasti dodos gulēt jau pulksten 22. Tas nudien nav veselīgi.

Bērniem vakariņās dot picu

Man jāatzīst, ka biežāk nekā gribētos es normālu vakariņu vietā bērniem nopērku picu vai citu ātri pagatavojamu pārtiku. Un es apzinos, ka man tas ir jābeidz, taču to būs daudz vieglāk izdarīt, ja es atteikšos no dažiem pienākumiem, kurus pēc labākās sirdsapziņas esmu uzņēmusies.

Foto: Shutterstock

Izdabāšana visām bērnu kaprīzēm, pirms viņi ir gatavi aizmigt

Bieži vien pēc tam, kad bērni ir iekārtojušies savās gultās, viņiem pēkšņi uzrodas vēl daudz un dažādas vēlmes un iegribas "Vai es varētu palūgt glāzi ūdens?" un "Vai es varu tev pateikt vēl vienu lietu?" ir tikai daži no jautājumiem, kurus man nākas uzklausīt ik vakaru. Parasti es pacietīgi izdabāju visām viņu vēlmēm, taču nākamajā gadā esmu apņēmusies pielikt tam punktu. Tas ne tikai traucē bērniem ātrāk aizmigt, bet arī atņem man laiku, kuru varētu pavadīt kopā ar vīru. Ar gadiem es saprotu, ka bez laimīgiem vecākiem nav iespējama laimīga dzīve.

Izvēlēties bērnu drēbes viņu vietā

Lūk, vēl viena no lietām, kuras es daru savu bērnu vietā, ko patiesībā viņi, esot astoņus, sešus un trīs gadus veci, varētu darīt paši. Man nākamajā gadā ir jācenšas pārstāt visu darīt viņu vietā. Tas ne tikai palīdzēs bērniem iemācīties būt pastāvīgākiem, bet arī dos man iespēju šo laiku izmantot citādam nolūkam.

Ļaut visiem iet vannas istabā, kad tur esmu es

Tas nav godīgi – katru reizi, kad bērni ieiet vannas istabā, viņi pieprasa privātumu, taču, kad es atrodos šajā telpā visa ģimene jūtas brīvi, pārvietojoties iekšā un ārā no vannas istabas. Es neprastu daudz laika, kuru es varētu veltīt tikai sev, taču šī ir viena istaba mājā, kur es esmu pelnījusi lielāku privātumu.

Centieni būt perfektai

Ik pa laikam pieķeru sevi pie tā, ka visiem spēkiem cenšos būt perfekta sieva un mamma, taču, jāatzīst, tas nav iespējams. Lai cik ļoti es centos, vienmēr kaut kas noiet greizi. Nākamais gads ir laiks, kad beigt censties būt perfektai.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!