Mammas stāsts par traģēdiju: mazuļa ratiņos aizdegas 'bēbīšu rācija'
Foto: Privātais arhīvs

Vēsma Eniņa ir trīs bērnu mamma un pirms 12 gadiem pieredzēja ārkārtīgi lielu laimi, ko paguva izbaudīt tikai neilgu laiku, – jau drīz nācās piedzīvot sajūtu, ka debesis gāžas virsū un smacē. "Biju laimes un nelaimes skalas abos galējos punktos," saka Vēsma. Nelaime notika ar viņas meitiņu, kurai bija vien divi mēneši, kad ratiņos aizdegās tā dēvētās zīdaiņu rācijas ("babyalarm") baterija. Ratiņi bija vienās liesmās, un pēc tam mazulīte ilgu laiku cīnījās starp dzīvību un nāvi. Viņa bija stipra un izdzīvoja, taču toreiz gūtie apdegumi sekas ir atstājuši uz mūžu.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Toreiz ārsti Vēsmai teikuši: "Priecājieties, ka jūsu bērns ir izdzīvojis, jo arī no šoka var nomirt. Taču jums ir tāls un grūts ceļš ejams." Kā atzīst mamma, toreiz viņa šo vārdu īsto jēgu nav apzinājusies, taču tagad gan. Un ceļš patiešām vēl tāls un grūts ejams. Un tāds tas ir jau 12 gadus, jo meitai Mārai plašie ķermeņa apdegumi radījuši vēl daudz citu veselības problēmu. Šo gadu laikā meitene piedzīvojusi jau 16 rekonstruktīvās ķirurģiskās operācijas, bet tuvākajā laikā Vēsmai esot jāsaņemas un jāpieraksta viņa uz kārtējo operāciju.

Laime, kura nolēma ģimenei pagriezt muguru

Vēsmai jau bija divi bērni – meita un dēls, kuriem nu jau ap 30 gadiem, kad pirms 12 gadiem apzināti izdomāja, ka vēlreiz grib kļūt par māmiņu. "Es tā gribēju vēl vienu mazu bumbulīti. Kad tu esi vecumā pie 40, tu jau ar citādām sajūtām gaidi to mazuli nekā 20 gados. Kad Māra piedzima, man bija 40 gadu. Cik laimīga es staigāju visus tos deviņus mēnešus, izbaudot katru mirkli. Kad viņa piedzima, biju ārkārtīgi laimīga. Man grūtniecības laikā nekādu sarežģījumu nebija, 40 gados iznēsāt bērniņu bez jebkādām problēmām – tā ir laime. Māriņai piedzimstot, pēc Apgara skalas viņa tika novērtēta ar atzīmi 10, bet pēc diviem mēnešiem piedzīvoju skalas galējo punktu – nelaimi," stāsta Vēsma.

Bija vasaras sākums, ļoti karsta diena. Vēsma dzīvo laukos, salīdzinoši netālu no Rīgas, daudzdzīvokļu mājas 2. stāvā. Tāpat kā auklējot savus vecākos bērnus, sieviete bija izstūmusi ratiņus pie mājas, tieši zem logiem, un tajos bija paslēpta "bērnu rācija". Paslēpta, lai neviens "aci neuzliktu". Toreiz jau mobilie tālruņi nebija tik pieejami kā šodien, un arī Vēsmai tāda nebija. Rācijai bija tālvadības pults, kas pieslēgta pie bāzes tālruņa jeb analogās telefona līnijas. Ratiņi bija novietoti ēnā, rācija uzslēgta uz visskaļāko – mamma pat dzirdēja putniņu čivināšanu, nerunājot nemaz par meitas balstiņu, ja tā atskanētu.

Mammas stāsts par traģēdiju: mazuļa ratiņos aizdegas 'bēbīšu rācija'
Foto: Privātais arhīvs

Un tad... "Izdzirdēju bērna raudas, pieskrēju pie loga un ieraudzīju šausmu skatu – ratiņi liesmās. Es skrēju, cik spēju, atceros, ka bļāvu kā negudra, skrienot saucu pēc palīdzības, lūdzu, lai steidzīgi izsauc ātro palīdzību. Toreiz šķita, ka ātrā palīdzība brauc ilgi, man laiks bija apstājies. Ātrajai palīdzībai atbraucot, sirēnām skanot, traucāmies uz Rīgu, bija dienas vidus, karsts laiks, Rīgā sastrēgumi. Šīs sirēnu skaņas manī ir atstājušas rētas, vēl šodien nespēju būt vienaldzīga. Toreiz un vēl ilgi pēc šīs nelaimes, kad ceļā nācās redzēt ātrās palīdzības mašīnas ar sirēnām steidzamies, man bija jāstādina savs auto malā, jo tas man atsauca atmiņā tās šausmu stundas. Tādos brīžos es nespēju vadīt auto, nācās stāties malā, jo nespēju valdīt asaras," atmiņās dalās Vēsma.

Ratiņi bija vienās liesmās. Visvairāk cietusi bija gan ratiņu, gan bērna ķermeņa labā puse, kur atradās rācija. Tam sekoja zibenīga reakcija, lai izsauktu mediķus, un Māras glābšana slimnīcā, kur Māra nonāca vasaras sākumā, bet izrakstīja no tās viņu rudenī. Tad sekoja rehabilitācija Vaivaros, un mājās mamma ar mazo meitiņu tika tikai decembrī.

"Mani divi vecākie bērni izauga bez rācijām, pēc tā dēvētajām vecajām metodēm, bet trešo mazuli gribējās pieskatīt pastiprināti, izmantojot mūsdienu iespējas, tādēļ tika iegādāta šī ierīce, kas solījās palīdzēt mājas solī. Rācija man šķita būtiska – jutīšos droši, ka bērns tiek pieskatīts. Ja vien es to būtu paredzējusi... Bet bija kā tajā teicienā: "Gribēju kā labāk, sanāca kā vienmēr,"" skumji atzīst Vēsma.

"Biju tik laimīga, bet diemžēl neiznāca ilgi izbaudīt šo periodu. Pēc nelaimes bija brīži, kad negribēju no rīta mosties, bet gulēt gāju tikai tādēļ, lai aizmirstos. Bija arī laiks, kad baidījos iet gulēt, baidījos, ka naktī atkal piedzīvošu murgus. Man rādījās sapņi, ka kamīnā deg uguns un tajā iekšā ir bērns, es gribu viņu izraut ārā, bet kāds mani tur un nelaiž to izdarīt. Šausmu sajūtas turpinājās sapnī – tu gribi izglābt savu bērniņu, bet nevari," stāsta mamma.

Sekas uz mūžu, vainīgos neatrod

"Nevar jau tā teikt, bet mēs diemžēl dzīvojam Latvijā – un neviens netika saukts pie atbildības par iespējamo rācijas brāķi. 10 gadu garumā tiesājos, bet rezultāta nekāda. ASV šāda nelaime būtu izskanējusi ar milzu būkšķi, bet ne jau pie mums. Tiesvedība noslēdzās ražotājam par labu, tā ir spēcīga kompānija ar lielu naudu. Eksperti – fiziķi un ķīmiķi – atzina, ka tieši ierīce izraisīja ugunsgrēku, taču tiesā vinnēja, iespējams, nauda," pieļauj Vēsma.

Tags

Bērna veselība Bērnu klīniskā universitātes slimnīca Cilvēkstāsti Ģimene Labdarība Lasāmgabali Ziedot.lv
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form