Bērni maina mūsu dzīvi. Skatoties uz viņiem, saprotam, cik ātri skrien laiks. Līdz ar bērna parādīšanos mēs pasauli ieraugām citādāku, pēkšņi pamanām lietas, kurām agrāk nepievērsām uzmanību. Līdz ar bērniem mūsu dzīve kļūst īpaši vērtīgāka: mēs vairāk priecājamies, pārdzīvojam, sapņojam un līdzpārdzīvojam. Un bērni aug, pakāpeniski viņi kļūst patstāvīgi un neatkarīgi, bet mēs, šodienas vecāki, – vāji un atkarīgi no viņiem. Viss virzās pa apli, un mēs, vecāki – vienā brīdī gaidām no saviem bērniem bezrobežu mīlestību, atbalstu un pieņemšanu.
Portāls "Ihappymama" piedāvā iepazīties ar psiholoģes Jekaterinas Zinovjevas aizkustinošu vēstījumu jeb "Vēstuli meitiņai".
"Man 18. Tevis vēl nav, un es nezinu, kad tu piedzimsi. Bet es jau domāju par tevi. Par to, kāda es gribu būt uz to brīdi, kad tu atnāksi pie manis. Par to, kādu ģimeni es radīšu, ko es spēšu tev sniegt, ko iemācīšu. Man vēl tik daudz jāuzzina par dzīvi. Es gribu sevi izmēģināt, riskēt, uzvarēt un kļūdīties, iemīlēties, iemācīties un augt, lai būtu piepildīta līdz tikšanās brīdim ar tevi.
Man 25. Tu esi atnākusi pie manis, mana meitenīte! Esmu ļoti laimīga, ka tu parādījies! Taču man tagad nebūt nav viegli. Es pat nevarēju iedomāties, ka tas ir tik grūti – uzņemties atbildību, pieņemt lēmumus, no kuriem ir atkarīga tāda maza un tik dārga cilvēka dzīve, pierast pie jaunās lomas un mainītā dzīvesveida. No jauna jāizvirza prioritātes un vienlaikus tajā visā mācīties nepazaudēt sevi. Man ir grūti. Dažreiz es dusmojos un "uzsprāgstu". Bet man ir svarīgi tev pateikt, ka es ļoti vēlos un cenšos būt tev laba mamma.
Man 30. Bet tev – pieci. Tu esi maza, nenogurdināma kāpēcīte. Patiesa, atklāta, mīloša. Tu tāda "mana" esi tagad. Un ir tik ļoti bail, ka kāds tevi var ievainot, nodarīt tev sāpes. Gribas tevi pasargāt, nosargāt… Kā tevi ārstēt, kā mācīt, kā reaģēt sarežģītās situācijās… Virkne grūtu izvēļu. Vara, kuru ir tik grūti īstenot.
Šo piecu gadu laikā mēs esot nogājušas milzu ceļa posmu. Mēs mācījāmies būt kopā, kā viens vesels, un būt atsevišķi viena no otras. Kopā mēs esam izgājušas cauri krīzēm, pakāpušās uz nākamo attīstības pakāpienu. Mācījušās viena otru saprast bez vārdiem, un vienojušās, izmantojot valodu. Teikšu tev godīgi, bija periodi, kad man bija ļoti grūti. Bija bailes, nogurums, satraukums, dusmas un pat skumjas. Dažreiz es jutos kā būrītī un sapņoju par to, kā es kādreiz no tā izkļūšu. Bet es skatījos uz tevi, mana meitenīt, un redzēju, cik ļoti esmu tev vajadzīga, mīloša un pieņemoša. Un sapratu, cik ļoti man esi vajadzīga tu. Un tas piespieda mani strādāt ar sevi, mainīties, mācīties, pieaugt. Nekad agrāk es nedomāju, ka tieši tava bērnība mani padarīs patiešām par pieaugušu.
Man 40. Bet tev 15. Smags periods. Tu esi pusaudze – spītīga, izaicinoša, mainīga. Tagad tu patiešām kļūsti patstāvīga – tev ir sava aizmugure, tev veidojas sava pārliecība un vērtības. Tu izdari savus pirmos soļus pieaugušo dzīvē. Un, ja tu zinātu, cik man ir grūti tevi palaist vaļā. Redzēt, kā tu krīti, stipri sasitoties un nespēt tevi apdrošināt, noķert, atturēt. Es tā baidos tevi pazaudēt. Tāpēc kliedzu, piespiežu, kontrolēju. Bet katru reizi, kad redzu, kā tu pēc kritiena piecelies un ej tālāk, pamēģini, meklē, es domās atlaižu tevi. Mana aizmugure ir ticība tev un tavam ceļam.
Lai cik stipri tu no manis neatgrūstos, es ļoti vēlos, lai tu atcerētos par to, ka tu man esi bezgalīgi dārga, meitiņ, un tu man esi nepieciešama jebkāda – gan stipra, gan vāja, un pārliecināta par sevi, kā uzvarētāja vai tā, kura ir uzvarēta. Mēs, tāpat kā iepriekš, esam viena komanda. Mēs abas ļoti vēlamies, lai tava dzīve izveidotos laimīga.
Man 45. Bet tev 20. Tu esi pavisam pieaugusi, stipra, skaista. Bet vienlaikus – naiva, meitenīga, trausla. Vīrieši, ziedi, randiņi. Augstskola, darbs, draudzenes. Bet es pierodu nejaukties tavā dzīvē. Un tas joprojām nav viegli, palikt maliņā. Zini, kas palīdz – atkal draudzība ar tevi, bet šoreiz nevis vienkārši kā mammai un meitai, bet kā divām sievietēm ar vienlīdzīgu cieņu un uzmanību pret katras no mums iekšējo pasauli. Bet vēl mans vīrs, ar kuru tagad viss ir citādāk. Un darbs, un mani sapņi, kuri jau sen uzstājīgi pieprasa to piepildīšanu.
Kas man ir svarīgs tev sakāms – esmu tev blakus, un ticu tev. Kas man tagad ir vajadzīgs – redzēt tavas laimīgās acis.
Man 50. Tev 25. Tu kļuvi par mammu, bet es tagad esmu vecmāmiņa. Neticama apzināšanās, ka dzīve turpinās, mūsu dzimta turpinās. Tu būsi man tuvāk, jo tagad mēs abas esam mammas. Tu varēsi labāk saprast mani, bet es tev varēšu nodot visu uzkrāto pieredzi, esot mammas lomā. Cik gan daudz man gribas tev izstāstīt. Bet!
Man ir ļoti svarīgas attiecības ar mazbērnu. Es nekādā gadījumā nevēlos viņam aizstāt tevi vai kļūt labāka, nekā tu. Pārsteidzoši, bet es viņam varu sniegt to mīlestību, kuru man tik ļoti gribējās sniegt tev, bet toreiz tas bija grūti. Ar viņu man izdodas paspēlēties, ar viņu man ir jautri, aizraujoši, un es neskatos pulkstenī. Bet vēl jokoties, smieties un lutināt viņu. Mazāk atbildības, baiļu, pienākumu. Un tādēļ ir tik viegli viņu mīlēt. Viņu, kā tevis turpinājumu, mana meitiņ.
Ko man tagad vajag? Neatgrūd mani, lūdzu. Esmu pieļāvusi kļūdas, bijusi netaisna. Bet es skaidri zinu, ka esmu ļoti centusies tev būt laba mamma. Tāda, kāda spēju būt. Es ļoti ceru, ka tu mani pieņemsi. Es ļoti vēlos būt blakus tev un taviem bērniem, būt tavai mammai un viņiem – vecmāmiņai.
Man 60. Bet tev 35. Kāda laime tevi redzēt pieaugušu, gudru sievieti. Cik es esmu priecīga ar tavi dalīties ar savām zināšanām un pieredzi, pat ja tā ir vien sālītu gurķu recepte. Cik lieliski, ka varam viena pie otras iet ciemos, lutināt ar to vai šo, un vienkārši draudzēties. Kā es priecājos par mazbērniem un baudu ģimenes pilnību.
Tikai viens – tuvojošais vecums. Un bailes no tukšuma, vientulības un nespēja. Pagaidām tikai bailes. Bet cik gan stipri gribas pieķerties tavai ģimenei, tavām problēmām, plāniem, rūpēm. Lai tikai nebūtu viena.
Man 85. Bet tev 60. Lūk, arī mazbērni izauguši – jauni, stipri, skaisti! Kā tu un es kādreiz. Bet es joprojām esmu tava mamma, lai gan tagad ir grūti pašai to iedomāties. Visdrīzāk, mana mamma esi tu. Vecums – tas ir smagi. Un cik gan es tev esmu pateicīga par to, ka tu man esi. Vismazāk vēlos, lai es tev būtu par nastu. Un es ar visiem spēkiem pieķeros pašas atbalstam – maniem ieradumiem, vērtībām un pārliecībai. Iespējams, tāpēc es dažreiz izskatos ietiepīga, kaitnieciska, veciņa-skandāliste ar novecojušiem dzīves uzskatiem. Ar katru dienu man ir arvien grūtāk turēties realitātē, grūtāk pretoties un cīnīties. Es pati sev atgādinu bērnu, kurš atkal aug… Es tevi ļoti lūdzu, meitiņ, nerāj mani, nevaino un nevērtē. Arī man pašai ir neizturami par to, kas ar mani notiek. Visvairāk, kas man tagad ir nepieciešams, ir tava un tavas ģimenes pieņemšana, vienkārši pieņemiet mani.
Un tagad man vislielāko prieku sagādā – redzēt un pieglaust pie krūtīm savu mazmazbērnu. Tā patiešām ir laime zināt, ka dzīve turpinās, mūsu ģimene, mūsu dzimta turpinās, mēs ar tevi, manu meitiņ, dzīvojam viņos – mūsu zināšanās, pieredzē un mūsu vērtībās.
Es ļoti tevi mīlu, manu meitiņ, mans tuvākais cilvēks visas dzīves laikā. Un esmu tik laimīga – būt tava mamma."
