Līva veido savu blogu "Womanly Wise" un ar prieku vēlējās dalīties savā vēstulītē ar vēl kuplāku lasītāju loku, kā arī savas ģimenes fotogrāfijām. Līva stāsta, ka kādu laiku dzīvojusi Ņujorkā, ASV, kur arī svinējusi savas kāzas. Lūk, divu bērnu mammas mīlestības vēstule!
"Ir pagājusi jau nedēļa kopš piedzima mūsu meitiņa Karla Marija. Tik ātri tā paskrējusi, bet tajā pašā laikā šķiet, ka jau vismaz mēnesi viņa ir uz manām rokām. Atskatoties uz grūtniecību un visām tām bailēm, trauksmi un fantāzijām, kas manī dzīvoja tajā laikā, un bieži vien aizsedza prieku, patīkamo satraukumu un gaidas, tagad es saprotu, ka tam visam nav bijis nekādas jēgas. Tas viss manī dzīvoja – es ar to dalījos, par to runāju, sevi gatavoju ļoti grūtiem scenārijiem, bet tā bija tikai mana fantāzija.
Es nespēju noticēt, ka esmu kļuvusi par divu bērniņu mammu, un to, ka man šoreiz ir meitiņa (pirmo ļoti vēlējos dēliņu un man vienmēr likās, ka man būs divi dēli). Bet man nebija ne mazākās nojausmas, kā tas varētu būt. Jo zināju tikai puiku pasauli un tā patiešām ir forša, aša, draiskulību, prieku un smieklu pilna!
Būt par meitiņas mammu ir pavisam citādāk. To man jau pāris draudzenes minēja, bet es nevarēju iedomāties. Tas ir debešķīgi (vispiemērotākais apzīmējums)! Viņa ir fantastiska! Iespējams, es vēl atrodos laimes hormonu ietekmē, bet es šo stāvokli patiesi baudu jau astoto dienu pēc kārtas.
Viņa ir tik mierīga, tik saprotoša, tik pacietīga, tik harmoniska, tik skaista... Jā, es patiesi nespēju iedomāties, ka bērniņš varētu būt tik... tik mierīgs. Es saprotu, ka arī ar otro bērniņu es esmu krietni mierīgāka, viņa to noteikti jūt. Un mans mākslīgi uzburtais uztraukums ir izgaisis. Ar pirmo brīdi, kā es viņu vannā ieraudzīju, es ļoti daudz ko sapratu. Viņa nav tāda, kā es biju prātā sev uzbūrusi. Viņai ir pavisam cita misija jeb viņas ienākšana manā dzīvē krietni mainīs to, kāda es mēdzu būt – tas jau notiek. Pēdējie grūtniecības mēneši un viņas ilgā kavēšanās man ļāva izdarīt daudzas man svarīgas lietas un tikai tad viņa nolēma dzimt. Kaut arī jau dusmojos par to, ka nevaru sagaidīt. Jutos fiziski piekususi.
Jau vēderā esot, viņa mani "bīdīja" uz mana sapņu ceļa. Nevis man bija jāatliek kaut kas uz vēlāku laiku, kamēr piedzims, kamēr paaugsies, bet tieši "bīdīja" mani darīt to, ko es vienmēr esmu gribējusi, bet nekad nav pietikusi dūša. Un to turpina darīt. Ar savu klātbūtni viņa mani iedvesmo, viņa mani aizkustina ikreiz, kad par viņu iedomājos, viņa mani uzlādē un dod spēku (nu viss, es sāku raudāt)...
Un tikai Dievam es varu pateikties, ka mani piemeklējusi tāda svētība, tāda dāvana, pilns klēpis ar prieku.
Ja dēliņš mūsu pasaulē ienāca mācīt mani ar vīru veidot patiesas attiecības, būt par komandu, mācīties tuvību ne tikai ar bērniņu, bet arī vienam par otru, tad viņa man stāsta stāstu par mani. Viņa man liek saprast vairāk sevi, iepazīt un galvenais, ka pieņemt. Lai arī laiciņš vēl pavisam neilgs viņai otrpus vēdera. Bet arī grūtniecības pēdējā mēneša laikā es sajutu, kā viņa manī darbojas. Viņa man lika aizdomāties, ka laiks kopā ar viņu dziedēs manu sievietes dvēseli.
Jā, tiešām, bērni ir savu vecāku lielākie skolotāji!
Esmu mācījusies sievietes reproduktīvās sistēmas psihoterapiju, teorētiski es zinu, ka meitiņa mammai ļoti daudz ko iemāca, "paceļ augšā" sajūtas no savas bērnības, atklāj sievišķību – vai tā pieņemta vai nē, bet es nekad nedomāju, ka tas varētu tikt izjusts tik spilgti un pašai uz savas ādas, un tik īsu laiku esot kopā.
Tā dzīve tomēr ir ļoti interesanta. Tu nekad nezini, kas tevi sagaida! Vari censties sagatavoties it visam, kas ienāk prātā, bet tāpat notiks pavisam citādāk, nekā gaidīts. Kādu reizi vilšanās, bet citu reizi neizsakāma prieka un laimes sajūta. Un kārtējo reizi es pārliecinos, ka trauksme un bailes, kas liek gaidīt un drebēt no tā, kā būs, kas notiks, nav patiesas. Patiess ir tikai šis mirklis. Mirklis, kad notiek. Mirklis, kurā tagad atrodies. Tikai tas ir īsts un līdz galam patiess. Bet viss pārējais ir, vai nu pagājis, vai atrodas prātā, nevis realitātē. Šī mirkļa burvība – jā, beidzot es saprotu tā līdz kaulam, ko tas nozīmē. Būt šeit un tagad, lai arī tik nodeldēts un tik bieži lietots teiciens, arī nevietā, ir vienīgais, pie kura mums vajadzētu pieturēties. Ne vakar, ne rīt, bet šodien, te, tagad...
Šim mirklim piemīt it viss, kas nepieciešams – iespējas, resursi, sajūtas – it viss, ko mēs meklējam, bet palaižam garām, neesot šajā mirklī, nepamanot. Arī man ir ļoti grūti uzticēties un būt šajā mirklī. Beigt būt aizņemtai, skriešanā un domās par nākošajiem notikumiem. Tas biedē, bet ir tik fantastiski.
Un šis lielais, svarīgais notikums manā dzīvē kārtējo reizi atver acis un liek mazliet apstāties, saprast, ka man ir pilnīgi viss, par ko dzīvē esmu sapņojusi. Ne pārdzīvojumi par vakardienu, ne trauksme par rītdienu nav īsti, tie nav reāli. Tās ir tikai atmiņas, pagātne vai arī nereāli uzburtas prāta fantāzijas, kuras pārņem šodienas burvību. Iespējams, skan diezgan utopiski vai iluzori, bet man šoreiz ir vienalga! Mirklim piemīt sava burvība un, ja šis mirklis ir pilns ar laimi, tad tas ir jābauda un viss."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
