Mazbērniem solītais jāpilda – spriganā vecmāmiņa Liana atkal sēžas špagatā
Foto: Omīte kopā ar mazbērniem un viņu biedriem. Foto no privātā arhīva

Vecmāmiņas Lianas Legzdiņas ģimenē katrā mazbērnu jubilejā mazās atvasītes jau gaida – nu, kad omīte sēdīsies špagatā? Kā radusies šī neparastā ģimenes tradīcija?

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Kad dabūju Lianas Legzdiņas mobilā telefona numuru, man piekodināja, ka jāzvana pēc pulksten deviņiem vakarā. Un, patiesi, tikai tad arī ņiprā ome atgriežas no dārza darbiem, jo – kur gan to telefonu pa dienu likt!

Mazbērni brīnās, kā ome to var


58 gadus jaunā Liana Legzdiņa ir vecmamma diviem puišiem, no kuriem jaunākajam šobrīd ir deviņi gadi. "Piedzimstot mazbērnam, apsolīju, ka ik dzimšanas dienu sēdīšos špagatā. Tātad man tas vēl jādara 11 gadus, līdz jaunākā mazbērna 18 gadiem," sprigani teic ome. "Kad pirmais mazbērns bija mazs un vēl rāpoja, kaut ko ap gadu čubinājās, es nosēdos špagatā un kaut kā tā tradīcija sākās. Tagad jau lielajos svētkos – dzimšanas dienās – mazbērni pieprasa to lietu. Un brīnās, kā es to varu!"

Liana špagatā sēžoties bez iesildīšanās. Te nu palīdzot agrākās mākslas vingrošanas prasmes. "Patiesībā jebkurā sporta veidā izstieptais špagats ir pamats, lai būtu lokanība, saišu elastība, lai kādā aktivitātē nesarautu cirksni. Labi, varbūt šahā to nevajag. Špagats ir pamatelements vecā kaluma sportistiem," skaidro mākslas vingrotāja.

Gadi sāk iet atpakaļ


Bet vispār dzīve esot apmetusi kūleni: "Pareizāk sakot, pati to kūleni apmetu – esmu Rīgas cilvēks, bet pirms trīsarpus gadiem pārvācāmies uz laukiem Rideļos, lai stulbi nenovecotu. Līdz ar to fiziskā slodze man katru dienu ir diezgan daudz. Tā es sevi uzturu – dārzs un pirtiņa, sēņošana, ogošana, dārzi pat ir divi, divas siltumnīcas, sanāk katru dienu cilpot."

Kad visiem zināmie apstākļi (Covid-19 ierobežojumi – red.) netraucēja, laukos vasarā dzīvojušies arī mazbērni. "Kad ir iespēja būt kopā, ir gan sportiskas aktivitātes, gan dabas pētīšana – kukaiņi un vardes, eži, stirnas – te ir daudz ko apgūt no dzīves gudrības," uzskaita ome.

Možu garu turēt Lianai palīdz veselīga attieksme pret dzīvi. "Nevajag skumt, vajag darīt to, ko sirds grib. Un nedomāju tik daudz finansiālo pusi – teikšu godīgi, baigi viegli laukos izdzīvot rīdziniekiem, kas nesen pārskrējuši, nav. Taču možo garu dod kustība, svaigs gaiss, laba oma, katru rītu pieceļos, ieraugu kaut ko jaunu, nejūtu ikdienas nogurumu. Rīgā dzīvojot, atklāti sakot, ceļoties, kā pēc intensīvas sportošanas dzīvē, man šur un tur sāpēja, bet te kustība un svaigais gaiss iedarbojas tā, ka šķiet – gadi skrien atpakaļ!" novērojusi Liana.

Ar vingrošanu pa vasaru viņa nenodarbojas, jo darbos, šķiet, diennakts ir par īsu. "Kad draugi prasa, ko no Rīgas atvest, es saku – četras stundas pie diennakts klāt. Neviens vēl to to nav izpildījis. Rudenī un ziemā gan es pavingroju, paskraidu, pasoļoju, jo apkārtne atļauj, bet vasarā nespēju tikt galā. Darbs muļķi atrod, tā teikt," pasmejas ome.

Tags

Attiecības ģimenē
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form