Meita būtu nosaukta ungāru vecmāmiņas vārdā. Stāsts par bērniņa zaudēšanu
Foto: Shutterstock

Viņai tagad būtu nedaudz vairāk nekā divi gadi un viņu sauktu par Laimu Esteri. Laima ir īsts latviešu vārds, bet vārds Estere būtu par godu tēta mammai jeb vecmāmiņai, kura dzīvo Ungārijā. Taču mazā Laima tagad ir pie Dieva, viņai nebija lemts nākt pasaulē, jo viņa mammas puncī pārstāja augt 25./26. grūtniecības nedēļā. Lai iedrošinātu citas sievietes, kuras zaudējušas mazuli, lūgt palīdzību, spēt piecelties un atsākt dzīvot, savā stāstā ar portālu Cālis.lv dalās Kristīne (vārds mainīts).

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Tas notika 2013. gada decembrī, kad Kristīnei ārsts pateica, ka gaidāmais mazulis vairs nav dzīvs. Tagad pagājuši nedaudz vairāk nekā divi gadi, bet ar Kristīni šis notikums kopā ir katru dienu, protams, sāpes izsāpētas, bet uz jautājumu, vai tev ir bērns, Kristīne atbildētu "jā". Ne visiem, svešajiem viņa to nevēlētos skaidrot, bet, jā, viņai ir bērns, tikai mazais ar mammu nav kopā šeit, uz zemes.

Sākumā Kristīne domāja, ka bērna zaudējums jāsaista ar strīdu ar bērniņa tēvu, ungāru tautības vīrieti. Meitiņa zaudēta divas nedēļas pēc tam, kad Kristīne ar gaidāmā bērna tēvu asā strīdā izšķīrusies. Tikai tagad, divus gadus pēc notikušā, viņa uzzinājusi par kādu slimību, kas visu šo laiku sievietes organismā klusēja, neparādot praktiski nekādus simptomus. Kristīnei pavisam nesen atklāts labdabīgu asins slimību. Šo apstākļu sakritības rezultātā bērniņš aizgāja bojā.

Mīlestības auglis – gaidāmā meitiņa

Kristīnei ir pāri 30, tikpat arī viņas bērna tēvam – ungāru tautības vīrietim, ar kuru abi iepazinās, darbojoties kādā projektā. Abu attiecības veidojās arvien spēcīgākas, abi viens pie otra braukuši ciemos. Viņš bijis tas, kurš ieminējās, ka vēlas bērnu. Kristīne piekritusi, un jau drīz mazulīte pieteikusi savu esību. Kamēr Kristīne gaidību laiku pavadījusi Latvijā, viņas draugs kārtojis lietas, lai Ungārijā abi varētu reģistrēt attiecību kopdzīvi (ne laulības, Ungārijā ir modelis, kad var reģistrēt civilo kopdzīvi). Viss ticis gatavots, lai Kristīne, mazulītis un tētis dzīvotu kopā, bet noticis tas, kas noticis.

"Mēs sastrīdējāmies no attāluma, sarakstoties, un tad jau arī nav neiespējams vienam otru pārprast. Viņš izrādījās ļoti straujas dabas," atzina Kristīne. "Viss bija tā dīvaini, bet viņš gribēja pārtraukt attiecības. Un viņš bija tas, kurš vēlējās bērnu, bet vēlāk ātri mainīja domas par to, ko viņš vēlas," norāda Kristīne. Viņas paziņa ieteica, lai Kristīne aizbrauc izrunāties, savukārt draugi teikuši, lai nebrauc.

Kristīnei milzu stress bijis jau pēc sarakstes internetā, bet viņa devusies pie ārsta, lai izrunātos, vai iecerētais lidojums uz Ungāriju neradīs kādus apdraudējumus grūtniecībai. Ārsts veicis visus izmeklējumus, apliecinot, ka mazulītim viss ir kārtībā un pat stress nekādu ietekmi neatstās. "Saņemot ārsta akceptu, es tomēr izlēmu aizbraukt. Domāju – nu labi, satikšu viņa vecākus. Taču viņu pašu negribēju satikt, jo sapratu – tas ir bezjēdzīgi. Tomēr notika tā, ka satiku viņu pirmo. Viņš bija ļoti dusmīgs, emocionāli agresīvs," stāsta Kristīne. Vaicāju strīda iemeslu. Kristīne norāda, ka no sākuma strīds izvērties burtiski ne no kā, bet tad, Ungārijā, tiekoties klātienē, viņš apšaubījis, vai ir bērna tēvs. Viņš neesot bijis runājams un jau izlēmis attiecības pārtraukt.

Mēs sastrīdējāmies no attāluma, sarakstoties un tad jau arī nav neiespējams vienam otru pārprast. Viņš izrādījās ļoti straujas dabas. Kristīne

Kristīne stāsta, ka viņas izredzētais bijis precējies, bet viņu laulībā ar sievu bērnu nav bijis. Viņš pats savulaik Kristīnei stāstījis, ka sācis ar sievu strīdēties un abu kopdzīve vairs nebijusi panesama. "Jau pirms braukšanas zināju, ka nav jēgas, bet, kad satikos klātienē, sapratu, ka man šīs attiecības nav vajadzīgas," par ungāru vīrieti, kurš ir NATO Gaisa spēku virsnieks, stāsta Kristīne.

Kristīnei abu draudzības laikā bija izveidojušās ļoti sirsnīgas attiecības ar viņa vecākiem un citiem radiem, kuri, uzzinot situācijas pavērsienu, snieguši savu atbalstu, uzsverot, ka to viņa vienmēr varēs saņemt. "Pirms izlidošanas uz Latviju, satikos ar viņa vecāko māsu, ar kuru iepriekš nebijām nemaz pazīstamas. Viņa ir kristiete, kura mani mierināja, teica, ka lūgšot par mani un mazo, ka ģimene, neraugoties ne uz ko, ir gatava mūs atbalstīt – materiāli vai citādi. Bet es jau neprasīju materiālo palīdzību, neebiju aizbraukusi pēc naudas," tā atminas Kristīne.

Un tad tas notika

Aptuveni divas nedēļas pēc brauciena uz Ungāriju Kristīnes mazulis bija pārtraucis augt, lai gan vēl bijis dzīvs. "Placenta beidza funkcionēt jeb notika placentas infarkts. To, ka bērns vairs nav dzīvs, konstatēja ārsts kārtējās pārbaudes laikā, lai gan jau kādu laiku iepriekš viņš bija pārtraucis augt. Man bija jādodas dzemdēt. Jāatzīst, ka ārstu attieksme bija nekāda. Tie profesionāļi nav apmācīti, kā apieties ar šādām sievietēm, kurām jādzemdē nedzīvs mazulis. Es raudāju, pārdzīvoju, bet viņi nesaprata, kāpēc tas tā ir, domāja, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Tik auksta attieksme. Atsūtīja pie manis no kaut kāda centra psihoterapeiti, bet man bija sajūta, ka man viņai jāpalīdz, nevis viņa man varēs sniegt atbalstu. Man vairāk palīdzēja draudzenes, kurām ir bijusi šāda pieredze – zaudēts mazulis. Viņas atnāca pie manis uz slimnīcu, runāja ar mani," stāsta Kristīne.

Uz mani tika izdarīts it kā spiediens, lai es izvēlētos trešo variantu, un attieksme bija tāda, it kā es būtu atteikusies no sava bērna. Kristīne

"Man toreiz nebija telefona ar interneta pieslēgumu, nevarēju pati sameklēt man vajadzīgo informāciju. Bet man bija jāizlemj, ko ar mazā mirstīgajām atliekām darīt. Aprunājoties ar tuviniekiem, sapratām, ka mūsu kapos, kas ir katoļu baznīcas kapi, mazulīti nevarēsim apglabāt, ja nu vienīgi kaut kur maliņā. Nolēmām, ka mazo kremēsim un kopā ar citu šādu bērniņu pelniem apglabāt Dvēseļu dārzā. Tas ir valsts apmaksāts pakalpojums. Bet otrajā dienā pēc dzemdībām ienāca virsmāsa un man jautāja: "Ko darīsiet?"," atceras Kristīne.

"Kamēr es vispār sapratu, par ko viņa runā… Viņa man teica, ka ir vēl arī trešais variants – man tikai jānokārto virkne dokumentu, bet tad mazo kremēs atsevišķi, nevis kopā ar tajā mēnesī mirušajiem bērniņiem, un atdos pelnus man, bet tas ir maksas pakalpojums. Es atbildēju, ka esmu pieņēmusi lēmumu, ka bērniņš tiks apglabāts Dvēseļu dārzā, tomēr viņa mani mēģināja pierunāt. Uz mani tika izdarīts it kā spiediens, lai es izvēlētos trešo variantu, un attieksme bija tāda, it kā es būtu atteikusies no sava bērna. Ļoti lietišķa, asa attieksme. Man tika stāstīts, ka es taču saņemšu pabalstu no Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras un pēc maksas kremēšanas man taču pāri paliks nauda. Burtiski spieda to izvēlēties, kas zina, cik viņiem pašiem tas ir izdevīgi…" retoriski vaicā Kristīne. Portālam Cālis.lv ir zināma šī dzemdību iestāde, tomēr to neminēsim.

Kad sēras pārņem visu prātu un ķermeni

"Patiesībā būtu vairāk jārunā par šādām lietām, jo sievietes nezina, kur vērsties pēc palīdzības. Mani saveda kopā ar Leldi Titavu (red.- Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas kapelāne). Saruna ar viņu ļoti palīdzēja ar viņu tikāmies, runājāmies. Emocijas bija smagas, vainoju sevi par to braucienu uz Ungāriju. Tāpat liels atbalsts bija saruna ar Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas pataloganatomi, kura mani atcerējās pat pēc gada, sameklēja mani Facebook, uzrakstīja un apjautājās, kā man klājas. Mani mēģinājumi atrast palīdzību, bija sarežģīti un ilgi, pagāja aptuveni divi vai trīs mēneši, līdz es to saņēmu," stāsta Kristīne.

"Kas tikai pa vidu nebija. Vieni ieteica vērsties pie ezotēriķiem, draudzene ieteica cigun. Mēģināju visādus vingrinājumus pildīt, bet uz mani tie neiedarbojās. Tad man izstāstīja, ka attālam radiniekam arī nesen nomiris bērniņš, tieši viņi man ieteica vērsties Krīzes grūtniecības centrā. Viņiem piedzima dzīvs bērniņš, bet bija nepieciešamas trīs operācijas… Tomēr tās mazo neglāba, un mazais nomira," tā Kristīne.

Kas tikai pa vidu nebija. Vieni ieteica vērsties pie ezotēriķiem, draudzene ieteica cigun. Mēģināju visādus vingrinājumus pildīt, bet uz mani tie neiedarbojās. Kristīne

Krīzes grūtniecības centrā ir pieejama speciāla, vairāku soļu programma, lai palīdzētu tikt galā ar zaudējumu. Kristīne uzsver, ka šajā organizācijā pakalpojumi pieejami pret ziedojumiem, tādēļ nevienai nevar būt šķērslis, lai finansiālu apsvērumu dēļ nesaņemtu palīdzību. Krīzes grūtniecības centrā sniedz atbalstu arī, piemēram, sievietēm pēc aborta. ja problēmu risina, izdarot abortu, sievietei pēc kāda laika var parādīties emocijas, ar kurām pati nespēj tikt galā un ir jāmeklē speciālista palīdzība," stāsta Kristīne, kura tieši tur saņēmusi sev nepieciešamo palīdzību, jo katrai sievietei speciālisti programmu pielāgo pēc individuālas pieejas.

"Krīzes grūtniecības centrā mani izveda cauri apslēptajām un sāpīgajām emocijām, visam sērošanas procesam, lai turpmāk nepaliktu nekādas negatīvas sekas, kas var ietekmēt tālāko dzīvi, - pēc zaudējuma. Piemēram, attiecībā uz lēmumu pieņemšanu, jaunu attiecību veidošanu. Tagad dzīvoju, ar mani viss ir kārtībā. Īpašās dienās vai reizēs, kad esmu Dvēseļu dārza tuvumā, aizeju pie meitiņas. Bet šobrīd man ir jaunas attiecības. Ja tās attīstīsies tiktāl, lai noslēgtu laulību, gribētu arī bērnus. Jā, tieši tā, ja tiks slēgta laulība. Manī daudz kas pēc šī notikuma ir mainījies, esmu daudz ko pārdomājusi. Tagad es zinu, ko es gribu – laulības un tad bērnu. Esmu to pateikusi savam draugam, viņš zina un saprot manu nostāju, mūsu attiecības ir tīras," atklāti stāsta Kristīne.

Patiesībā ar tik daudz sieviešu, kuras piedzīvojušas kaut ko līdzīgu. Man ir draudzenes, kuras jau ir vecmāmiņas, un viņas tagad atzīstas, ka jaunībā piedzīvojušas bērna zaudējumu. Kristīne

Kopš pagājušā gada rudens Kristīne kā brīvprātīgā ir iesaistījusies Krīzes grūtniecības centra darbībā, un šobrīd ir konsultants apmācībā, kas nozīmē, ka viņa pati pēc apmācībām būs gatava sniegt atbalstu citām sievietēm. "Patiesībā ar tik daudz sieviešu, kuras piedzīvojušas kaut ko līdzīgu. Man ir draudzenes, kuras jau ir vecmāmiņas, un viņas tagad atzīstas, ka jaunībā piedzīvojušas bērna zaudējumu. No savas pieredzes zinu, cik tas ir svarīgi, ka ir pieejama palīdzība, ko var saņemt gadījumā, kad bērniņš ir miris.

Vēlos, lai par iespēju saņemt palīdzību uzzina sievietes, kuras šaubās par to vai saglabāt grūtniecību, sievietes, kurām sāp sirds par kādreiz izdarītu abortu vai sievietes, kurām gaidīts bērniņš ir aizgājis bojā grūtniecības laikā vai tūlīt pēc piedzimšanas. Krīzes grūtniecības centra konsultanti ir ieguvuši zināšanas un iemaņas, un darbojas pēc Lielbritānijā izstrādātas programmas, tāpēc zina – kā palīdzēt krīzē nonākušiem cilvēkiem," tā Kristīne, kura atzīst, ka šis notikums ar viņu kopā ir katru dienu.

Tagad Kristīnei pašai priekšā ilgs ārstēšanās posms. Bet viņa ir optimistiska, jo slimība, lai gan nav izārstējama, ar to var sadzīvot. Un pats galvenais – arī bērnu laišana pasaulē ir iespējama, tikai jābūt uzmanīgai un vairāk jārūpējas par sevi.

Atbalstu bērna zaudējuma gadījumā sievietes var saņemt Krīzes grūtniecības centrā, kā arī, sazinoties ar Dvēseļu dārza pārstāvjiem.

Tags

Cilvēkstāsti Lasāmgabali
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form